Mārcis Skuja pēc Latvijas Jūras akadēmijas absolvēšanas ir tirdzniecības kuģu stūrmanis un pavisam nesen ieguvis arī tālbraucēja kapteiņa diplomu. Varētu teikt – sapnis ir piepildījies. Tēvs Andris Skuja savulaik dēlam esot teicis, ka viņam jāiet tālāk par savu tēvu – ir jāstudē un dzīvē jāizsitas līdz darbam uz lielajiem tirdzniecības kuģiem.
Piekrastnieki jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pamatoti ir nobažījušies par senā zvejnieka aroda turpinātājiem – to paliek arvien mazāk, līdz reņģes selgā smelt brauc gandrīz sirmi vīri ar krietnu gadu nastu plecos. Kā pievilināt jaunos jūrai, kā ieinteresēt zvejnieku dēlus braukt atkal aiz horizonta līnijas, kā viņos iedabūt šo Dullā Daukas sindromu?
“Kas tas par ērmu? Tik vien ir, kā tā lielā galva! Vai maz ēdams?!” – tie ir tikai mazi uzplaiksnījumi no emociju gammas, ja piedāvājam pagatavot kādu ēdmaņu no apaļā jūrasgrunduļa, kas mūspusē jau kļuvis par ierastu parādību piekrastnieku lomos. Šis odiozā paskata svešzemju princis nu dejo latviešu zvejnieka laivā un ir sevi pieteicis kā otru visnozvejotāko zivi pēdējo gadu sezonās. To piedāvā arī daža laba piejūras ēstuve, bet īpaši lielu popularitāti un tradicionālo jūras velšu cienītāju piekrišanu šis lielgalvis nav iemantojis. Taču ēd ne jau galvu, bet zivs fileju, kas, nežēlojot garšvielas, nav nemaz tik smādējama.
Asociācija “Lauku ceļotājs”, analizējot latvieša ēšanas paradumus, ar vieglu ironiju draudzīgi konstatējusi: “Vasaru latvietis iesāks ar meža un dārza zemenēm. Vasaras saulgriežos ēdīs Jāņu sieru ar ķimenēm un dzers alu. Vasaru turpinās ar jaunajiem kartupeļiem, ķiršiem, sava dārza tomātiem, krējuma saldējumu, svaigu medu, zāļu tēju un smaržīgiem āboliem. Uzputos debesmannu. Ceps un marinēs sēnes.
“Iepazīsti piekrastes zvejniekus!” aicina sociālie tīkli, un mēs dodamies aizraujošā garšu tūrē pa piekrasti, kurp sauc jau par tradīciju kļuvušās “Mājas kafejnīcu dienas”. Šovasar no 14. līdz 16. jūlijam tās notiks Vidzemes jūrmalā Limbažu novadā, pēcāk vilinās Ventspils puse (19. augusts), Lībiešu krasts un Dundagas apkaime (9.–10. septembris).
Latviešu zvejnieku sabiedriskā dzīve un kopdarbība ir tikpat veca, cik viņu arods. Jūras zvejniecība bez kopdarbības nav iedomājama. Pirmās brīvvalsts laikā kopdarbības šūniņa bija vienas laivas zvejnieki ar savu vecāko – stūrmani. Motorlaiva jau apvienoja lielāku grupu. Tā veidojās zvejnieku kopdarbība uz jūras.
“Vai senie zvejniekciemi ar savu interesanto vēsturi un etnogrāfisko īpatnību tiks pakļauti tūrisma industrijai? Vai arī šīs nu jau sen izveidojušās attiecības starp aborigēniem un tūristiem tiks regulētas saprāta robežās, nepārvēršot zvejniekciemus par eksotiskiem objektiem tūristu pievilināšanai?” – tik bažīgi gadsimtu mijā taujā kurzemnieks Olafs Gūtmanis, pats dzīvodams Jūrmalciemā un piedaloties izklaidēs, ko sauc par vada vilkšanu. Kas tā ir, vai lūkojama arī mūsdienās? Interesentiem šī nodarbe ir gluži kā atrakcija.
Kad jūrā izkusis ledus un mazie ronēni vairs nesildās saulītē piekrastes smiltīs, vīri raugās selgā, kur izsenis tikai viņiem vien zināmas brangākās reņģu zvejas vietas. Ir sācies lielais pavasara reņģu smēliens, kas tradicionāli beidzas ap vasaras saulgriežiem, kad nāk jau Jāņu reņģe. Tieši šī mazā un nepretenciozā zivtele ir Latvijas zvejnieku galvenais iztikas avots. Lai gan pēdējos gados vīru makus pildīja arī nauda par nozvejoto invazīvo apaļo jūrasgrunduli (tiesa, pērn tikai 550 tonnas), reņģe ir un paliek nozvejas mugurkauls – bez tās kaut cik pārtikusi dzīve piejūrā nav iedomājama.
Asociācija “Lauku ceļotājs” ik gadu izvērtē un nominē gājējiem draudzīgas vietas visā Latvijā. Komisijas uzstādījums ir šāds: “Ieraugot naktsmītnes, kafejnīcas, veikala, tūrisma informācijas centra vai cita uzņēmuma durvīs zīmi “Gājējiem draudzīgs”, pārgājienu ceļotāji var būt droši, ka šeit viņi ir gaidīti un viņu vajadzības tiks saprastas.
Patīk mums vai ne, bet šogad būs vairāk jākustas, jo 2023. gada aktualitāte ir dabas tūrisms. Latvijas lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” kopš 2018. gada ir iekļāvusies Eiropas Kājāmgājēju asociācijā un mudina arī mūs apceļot dzimto zemi vai nu kājām, vai ar velosipēdu – tā teikt, dabai draudzīgi un pašiem veselīgi.
Kad “Kuivižkrogā” pagājušajā rudenī atvēra novadnieka Dzintra Kolāta izloloto “Nēģu bībeli”, piekrastnieks Andris Skuja svētku viesus vedināja pāri automaģistrālei “Via Baltica” uz savu tīklu šķūni, ko vietējie pazīst kā Andžas klubu. Esot arī kaut kas priekš dvēseles – tā Andris motivējis savu gleznu izstādi autentiskā piekrastes zvejnieka saimniecībā.
