Ieva Struka. Dzīvais ūdens Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Tā šaurā laika strēmele, ko droši varam izmantot teātra un koncertu apmeklējumiem klātienē, ir jātver ar kāru sirdi, jo neko mēs nezinām par to, kāda būs gada nogale, ja uzticības kredīts medicīnai un zinātnei ir tik neliels. Visas kultūras institūcijas ir atvērušas savas durvis un pamīšus piedāvā gan pagājušajā sezonā sastrādāto un neparādīto, gan pavisam jaunus un tikko tapušus darbus.
Izvēle šai slejai ir grūta, tomēr tā apstājās pie Māras Zālītes lugas “Dzīvais ūdens” jauniestudējuma Valmieras Drāmas teātrī, kur tā būs skatāma 15. augustā. Izrāde tapusi kā Ilzes Blokas režijas diplomdarbs (darba vadītāja – Māra Ķimele), absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, un iekļauta teātra repertuārā, jo pārsniedz vienkārša diplomdarba kvalitātes.
Pirmkārt, šī ir īpaša luga īpašam laikam. Piederu pie tiem, kurus spēcīgi uzrunāja pirmiestudējums Jaunatnes teātrī Ādolfa Šapiro režijā 1988. gadā. Arī tolaik tēma par sērgu, kas pārņēmusi zemi un cilvēkus, bija metafora, kuru varēja tulkot dažādi. Konflikts starp to, kas ir meli, kam mēs visi esam ticējuši, un kur rodama patiesība, bija saasināts visos līmeņos – no valsts un tautas mēroga līdz katra individuālajai pieredzei, dzīvojot šajos melos un nenojaušot patiesību.
Skatoties izrādi 2021. gadā, starp “sērgas” trešo un ceturto vilni, visvairāk ir jādomā par to, kāpēc konflikts starp meliem un patiesību ir izrādījies neatrisināms. Vienu ģeopolitisko sistēmu nomaina otra, nomainās paaudzes, nomainās visi saziņas instrumenti, bet atkal un atkal jauni ideālisti sastopas ar iepriekšējo paaudžu konformismu, jo acīmredzot nav iespējams nodzīvot dzīvi, neiemācoties sarežģītām problēmām ieraudzīt vismaz divas puses, atmetot ar roku cīņai par izplūdušiem ideāliem un nesasniedzamiem mērķiem.
Jā, šis darbs ir simbolisks un saistītā valodā, bet režisore kopā ar profesionāli spēcīgo aktieru ansambli – Tālivaldi Lasmani (Priesteris), Baibu Valanti (Laine), Mārtiņu Meieru (Māceklis) un Inesi Pudžu (Ildze) – ir spējuši paši sev un līdz ar to arī publikai padarīt skaidru ik vārdu, ārkārtīgi precīzi no spēles telpas uz zāli pārraidot autores domu, paceļot katrs savu tēmu līdz gluži eksistenciāliem dziļumiem.
Otrkārt, šī ir izrāde visām paaudzēm. Tāpēc arī pieminēju pirmiestudējumu. Jā, droši vien izteiksmes stils izmantotās valodas ziņā jauniešiem varētu būt neierasts, toties izrādes forma, pateicoties jaunā scenogrāfa Andra Kaļiņina iekārtotajai spēles telpai, kurā ir viegli ironiska atsauce uz šodienas reālijām (plastmasas ūdens bunduļi, putekļusūcējs, neona burti uz tablo), ļaus arī jaunam cilvēkam noorientēties telpā un laikā.
Un otrādi – modernā vide ir tik tēlaina, lai netraucētu vecāku paaudzei. Ir vērts šo izrādi skatīties jaunībā, lai vēl pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit, kad to iestudēs jau cits režisors citā teātrī, saprastu, kā tu no Ildzes un Mācekļa pats esi pārtapis Lainē un Priesterī, jo vairs netici, ka sienai var iztriekties cauri. Bet vai meli ir risinājums? Vai ar tiem drīkst maksāt par ticību? Vienkārši jautājumi, uz kuriem grūti atbildēt.
Katrs no šiem varoņiem iemieso kādu balsi, un spēcīgākā ir Mīlestības balss, – tas bija nolasāms toreiz, Jaunatnes teātra izrādē, un ir skaidri nolasāms arī tagad. Un par to būtu vērts pusotras stundas garumā apsēsties un padomāt visos laikos, bet vēl jo vairāk tagad, kad pasaule ir izskrējusi no ierastajām sliedēm.