Pāvils Brūvers. Interese par politiku Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - lnb.lv
Aizvadītās pašvaldību vēlēšanas daudzus pārsteigušas ar vēlētāju rekordzemo aktivitāti. Nobalsojuši vien 35 procenti visu balsstiesīgo! Daži to skaidro ar kovida ietekmi, citi ar saulaino laiku, kas vēlēšanu dienā daudzus aizvilinājis prom no vēlēšanu iecirkņiem, kādam šķiet, ka mazā piedalīšanās vēlēšanās liecina par cilvēku apmierinātību ar esošo situāciju, citi domā, ka tieši otrādi – tas liecina par neapmierinātību ar visu.
Droši vien šie faktori katrs kaut kādā mērā ietekmējis to, ka piedalīšanās šajās vēlēšanās bijusi tik zema. Katrā ziņā, tas rada bažas, kāpēc šo augstākā mērā nozīmīgo politisko notikumu ļaudis atstājuši tāda mazākuma rokās – tikai aptuveni vienai trešdaļai iedzīvotāju. Domāju, ka politiskā aina mūsu zemē būtu daudz citādāka, ja vēlēšanās piedalītos kaut vai 60 procenti balsstiesīgo.
Piemēram, Vācijā pagājušajā gadā pašvaldību vēlēšanās piedalījās aptuveni 60 procentu vēlētāju. Lai arī, salīdzinot ar Latviju, vēlētāju aktivitāte Vācijā bija gandrīz divas reizes lielāka, tomēr arī tur politiskā interese sabiedrībā aizvien samazinās, un tas satrauc gan politiķus, gan sabiedriskās organizācijas. Vācijā publicēti pētījumi, notikušas arī publiskas diskusijas par šiem jautājumiem, un tajās izkristalizējušies seši galvenie punkti, kāpēc ļaudis neizmanto savas tiesības piedalīties vēlēšanās.
Pirmais un galvenais arguments: politiķi kļuvuši kurli pret “mazo cilvēku” vajadzībām un rūpēm. Otrais: daudziem iedzīvotājiem radies priekšstats, ka politiķi galveno uzmanību pievērš tikai rūpēm par savu karjeru. Trešajā vietā palikusi ļaužu neapmierinātība ar vispārējo politisko sistēmu. Ceturtais un piektais iemesls politiskajai pasivitātei ir ļaužu priekšstats, ka partijas vairs ne ar ko neatšķiras viena no otras – esot gluži vienalga, kura partija tiek pie varas. Tāpat nekas nemainīšoties. Un sestais arguments – neviena partija nepārstāv manas intereses. Piemēram, vācu sociālpsihologs Haralds Velcers (Harald Welzer) izteicies, ka viņš vairs nespēj balsot par “mazāko ļaunumu”. Līdzīgi viņam publiski izteikušies arī citi vācu zinātnieki, filozofi, žurnālisti.
Manuprāt, visiem šiem argumentiem pret piedalīšanos vēlēšanās ir viens kopsaucējs – tā ir neuzticēšanās. Neticība partiju programmām, solījumiem, arī publiski dotajam deputāta zvērestam. Un tajā nevar vainot vēlētājus, atbildība ir jāuzņemas politiķiem. Kāds no pētījumā aptaujātajiem izteicies: “Ja politika interesēsies par mums, mēs interesēsimies par politiku.”
Vācu Bundestāga zinātniskā dienesta 2015. gadā publicētā pētījumā ieteikti vairāki soļi, kā politisko interesi tautā veicināt. No pētījuma izriet, ka, pieaugot izglītības un ienākumu līmenim, attiecīgi pieaug arī ļaužu interese par politiskajiem procesiem. Tāpēc būtiski svarīgi ir veicināt izglītības līmeni, kas ir par pamatu arī lielākiem ienākumiem. Ieteikts arī skolās likt lielāku uzsvaru uz pamatvērtībām, iesaistot jauniešus sarunās par dzīves svarīgākajiem jautājumiem, par politiku, par atbildību, par tautas un valsts nākotni.
Varbūt no šīm vāciešu atziņām kaut kas noder arī mums. Uzticību pazaudēt ir viegli, bet ar jauniem solījumiem un kampaņveida pasākumiem to atgūt būs ļoti grūti. Tāpēc ir nepieciešama dziļa un patiesa pārmaiņa, kas iespējama vienīgi būtiskā sirds un prāta maiņā – tādā pārmaiņā, kad politiķi patiesi sajustu atbildību gan tautas, gan arī Dieva priekšā.
Svētajos rakstos teikts: “Tiešām, tuva ir Viņa palīdzība tiem, kas Viņu bīstas, lai Viņa godība mājotu mūsu zemē, ka žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās. Uzticība dīgs no zemes, un taisnība raudzīsies no debesīm. Tad Tas Kungs mums dos Savu svētību un mūsu zeme dos savus augļus.”