Kā jau minēju, taimiņu izplatība un zveja ir izteikti lokāla. Pēdējos gados tā svārstās no 4–6 tonnām gadā, kamēr vēl 90. gadu vidū nozveja sasniedza līdz pat 18 tonnas. Ik gadu “BIOR” zivju audzētavās baseinos ielaiž vairāk nekā 12 miljonus dažādu zivju sugu mazuļus un kāpurus. Te jāatceras, ka visiem zivju audzētavās izaudzētajiem lašu un taimiņu mazuļiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi, kad zivis atgriežas upēs, var viegli atpazīt, vai tās nāk no audzētavas vai dabiskā nārsta.

Ziemā, kad piekrastnieki iziet zemledus zvejā (Kuivižu pusē to sauc par zvejošanu ar liešiem), visi cer tīkliņos dabūt pa kādam taimiņam, jo kas gan var būt gardāks par pašmāju cēlzivi. Tai blakus nestāv lielveikalos nopērkamie norvēģu mākslīgi audzētie laši vai Āzijas pangasijas un tilapijas. Nav nekā labāka par ziemas vidū iegūtu taimiņu, kam garšas ziņā var līdzināties tikai Baltijas lasis, ko ikdienā pat ar uguni nesameklēsi. Dosimies garšas ceļojumā raudzīt pašmāju jūras veltes!

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos.

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos. Kad Ventas rumbā Kuldīgā sāk lēkt vimbas, it visiem, kas ir draugos ar dabu un ūdeņu bagātībām, top skaidrs, ka Latvijā pavasaris ir pilnā plaukumā. Vimbu svētki Bauskā, “Staiceles vimba” Salacas krastos, palu šovs “Lido zivis Kuldīgā!” – tās ir vērā ņemamas aktivitātes, ko būtu grēks laist garām.Kas tad ir vimbas, šīs diezgan asakainās zivis, kuru lobīšana un ēšana prasa koncentrēšanos, jo dabūt kaklā un mandelēs pa spīļasakai nav nemaz tik jauks piedzīvojums?

Pēc Rīgas līča Kurzemes krasta apceļošanas laiks aizšaut līdz dižjūrai, un ne jau uz tuvāko apkaimi, bet uz pašām leišu robežām.

Seni nostāsti vēsta, ka ceļa posmā no Ragaciema līdz Klapkalnciemam braucējus bieži vien apdraudējuši lielceļa laupītāji. Arī mūsdienās šis sešus kilometrus garais posms nekāds interesantais vis nešķiet, tādēļ prāts nesas uz ko jaudīgāku – kādu ceļmalas krodziņu vai vietējo entuziastu sarūpētu garīgās bagātināšanās vietu, proti, muzeju.

Ik gadu vērīgākie piekrastnieki tiek aplaimoti ar saturiski bagātu un poligrāfiski augstvērtīgu dienvidkurzemnieku žurnālu “Bernāti”, kas nule kā sasniedzis savus interesentus. Tas vienmēr atspoguļojis izdevēju centienus daudzināt piekrastes tūrismu, sakņojoties zvejniekos un jūras vīros.

Eiropas Parlamenta Zivsaimniecības komiteja vēl pirmspandēmijas laikā publiskoja ziņojumu par zvejas tūrisma lomu zivsaimniecības nozares dažādošanā. Tajā paustās atziņas iet roku rokā ar Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kas paģēr zvejai kļūt ilgtspējīgākai, vienlaikus uzlabojot jūras vides stāvokli. Tas, ka zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju, nepieciešama savas darbības dažādošana, labi jūtams arī mūsu piekrastē, jo viņiem bieži vien neizdodas nodrošināt sev pienācīgu iztiku, tādēļ nākas meklēt arvien jaunus papildu ienākumu avotus. Kā zvejas vīriem sokas ar tūristu piesaisti – par to šajā atvasaras stāstā.

Piekrastnieku ēdienkartē izsenis dominē jūras veltes. Zvejas sezonas laikā tās ir reņģes, vimbas, zandarti, retāk laši un taimiņi. Ziemā tiek lūkots pēc sālītām (streijātām) reņģēm un ķilaviņām garšvielu sālījumā. Izretis galdā tiek celta par retumu kļuvusī menca, bet ziemā un pavasarī uz pannas tiek liktas stintes – tad kambīzi piepilda svaigu gurķu smarža. Kā visām šīm gardajām ēdmaņām tikt līdz mūsu degustēšanas priekam? To lūkosim šajā Latvijas piekrastes apskrējienā.

Kad iepretim Prezidenta pilij Daugavā redzat laivu ar zvejniekiem, der zināt, ka tie noteikti būs vīri no Mangaļsalas, kur Audupē ir viņu osta un piestātnes. Taču tikpat labi tie varētu būt Buļļupes zveji, kuri tāpat liek tīklus Daugavā, arī iepretim Latvijas Televīzijas augstceltnei. Kādreiz, beidzot kārtējā raidījuma "Latvji, brauciet jūriņā!" montāžu agrā rīta stundā, Daugavas vidū jau rosījās lietpratēji laivās, lai tikko nozvejoto uzreiz nogādātu pasaulslavenajā Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonā. Kā ir tagad – vai tūristi vēl arvien ar izbrīnā pavērtām acīm aplūko Pierīgas zvejnieku lomus?

Mārcis Skuja pēc Latvijas Jūras akadēmijas absolvēšanas ir tirdzniecības kuģu stūrmanis un pavisam nesen ieguvis arī tālbraucēja kapteiņa diplomu. Varētu teikt – sapnis ir piepildījies. Tēvs Andris Skuja savulaik dēlam esot teicis, ka viņam jāiet tālāk par savu tēvu – ir jāstudē un dzīvē jāizsitas līdz darbam uz lielajiem tirdzniecības kuģiem.