Mārcis Bendiks. No ideoloģijas uz korupciju: pārdomas pēc kādas stratēģijas kraha Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto no arhīva
Pagājušās nedēļas sākumā izsprāga vietējas nozīmes sensācija: notikusi kratīšana pie sabiedriskajā un publicistikas jomā pazīstamiem personāžiem – Jurģa Liepnieka un Lato Lapsas. Attiecībā par Lato, kurš drošībniekus ir čakarējis un pazemojis jau gadiem ilgi, it kā nebūtu ko brīnīties, bet kas tad jauns lēcies Jurģim? Un te nu samanīju, ka šova rīkotāji ar suņiem un citām ekstrām nav vis slepenie specdienesti, bet gan VID. Tas pats VID, kurš gadiem ilgi nespēj izskaidrot, kā viņu pašu hierarhijas virspuses darbinieki saņem desmitiem tūkstošu dāvinājumus no saviem pensionētajiem vecākiem, kā ar drūmu regularitāti tūkstošu lielus vinnestus saņem viņu kolēģi un kā gadu gadiem viņu struktūrā zeļ un plaukst naudas savākšanas un uz augšu nodošanas konveijers.
Pa tam lāgam pienāca arī ziņa, ka Vācijas aizejošā kanclere biedrene Merkeles kdze strauji dodas iepriekš neanonsētā vizītē uz Maskavu. Bet visus šos vietējos un eiropeiskos jaunumus noslāpēja ģeopolitiskā sensācija: Kabulas režīma zibenīgā dezintegrācija. It kā pagalam nesaistīti notikumi, kuriem, manuprāt, tomēr ir izsekojama līdzība un pat cēloņsakarība.
Maza atkāpe par Jurģi un Lato. Ar abiem esmu pazīstams kādus 25+ gadus, mūsu attiecības ir oscilējušas starp ļoti labām līdz dažādas pakāpes naidīgām, un pēdējā laikā tās ir nostabilizējušās pie nulles. Tā vietā, lai justu ļaunu prieciņu, izbrīnīts sapratu, ka esmu saniknots. Notiek neslēpta, rupja izrēķināšanās ar režīmam nedraudzīgiem publicistiem, kuri nekvalificējas uz komformistiem izdāļātajiem ordeņiem. No tautas sapulcēm un barikādēm esam nodzīvojušies līdz stāvoklim, kad valsts augstākā vara turas tikai uz svešas naudas izdalīšanu un pārdalīšanu, jebkurai ideoloģijai deģenerējoties par visaptverošu korupciju. Tādā shēmā "ielādēt" pasūtījumu uz procesu uzsākšanu, kratīšanām utt. jau ir tikai tehnikas jautājums.
Arī Vācijā, kad ir runa par krievu naudas taisnīgu saņemšanu un pārdali, ikkatra ideoloģija ir "aizmirsta", un ciniski tiek nodoti gan ukraiņi, gan poļi, gan tā saucamās eiropeiskās vērtības.
Reiz astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad lielas pārmaiņas mūsu dzīvē jau bija skaidri jūtamas, bet nebija nekādas skaidrības, kas tieši notiks un kā tas iegriezīsies, kāds vecs gudrs grāmatvedis man teica: pagaidi, kad apvienosies Vācijas. Un kas tad būs? Nu, tad ar sovjetiem būs cauri un būs vietā kaut kas cits.
Tā arī notika. Padomija formāli sabruka gadu pēc VDR iekļaušanas Rietumvācijā, un mēs iznirām citā realitātē. Un kādu divdesmit gadu laikā nonācām situācijā, kas dažos parametros analoģiska amerikāņu un afgāņu priekšnieku simbiozei: vieni dod naudu it kā pareizas ideoloģijas veicināšanai un ekonomikas stutēšanai, otri dzīvo pilnīgā izolācijā no savas valsts iedzīvotājiem un apbrīnojami ciniskā bezkaunībā pārdala milzu summas.
Odesa, Hamburga, Rīga, piedziedājums no "Latviešu jūrniekiem" (1976. gada "Mikrofona" aptaujas 5. vietas ieguvējas) manās ausīs šobrīd džinkst kā Kabula, Berlīne, Rīga. Kabulas izkurtējušais korumpantu režīms sagāžas dažu dienu, ja ne stundu laikā no brīža, kad kļūst zināms, ka procesa pasūtītājs izvāc pseidovaldību atbalstošos spēkus, Berlīnes nekronētā karaliene, bijusī austrumvācu komjauniešu aktīviste, brauc uz Muskaviju diņģēties par savu pensiju vai citu kādu leknu atalgojumu par eiropeisko principu nodevību (nez, vai šamā dabūs amatu Gazpromā, vai tomēr būs kā kolēģim, ekskancleram Gerhardam Šrēderam tai pašā Rosneft), bet Rīgā turpinās simtu un simtu tūkstošu dalīšana saviem PRistiem, fondistiem un visādiem tur NVOistiem, kuru nosaukt par vienkārši bezkaunīgu zagšanu neļauj tikai valodas izjūta.
Afganistānas notikumu pēdējo 20 gadu vēsture, līdzīgi kā savā ziņā arī Latvijas pēdējie trīs gadu desmiti, rāda vienu un to pašu: lai cik ideoloģiski pamatoti būtu motīvi ienest pārmaiņas kādā sistēmā no ārpuses, nenopelnītas naudas iepludināšana neizbēgami deģenerē šādu sistēmu līdz koruptīvam midzenim.
Kabulas krišana un it sevišķi tās ātrums iezīmē jauna laika sākumu, līdzīgi kā Berlīnes mūra pēkšņā nobrucināšana 1989. gada rudenī. Mēs vēl nezinām, kas būs, bet tā, kā bija, vairs nebūs nekad.
Manā saprašanā paliek trīs institūcijas, kuras mums jānotur par katru cenu, ja gribam sevi saglabāt kā tautu cauri šai neizbēgamajai ģeopolitiskajai turbulencei. Un tās ir: 1. latviska skola; 2. dziesmu svētki; 3. Zemessardze.