Kad nēģi svin svētkus, maciņam ir ko turēt ^{Apriņķis.lv}

Nēģu dzīves cikls raisa pietāti

Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) ir anadroma suga, tā dzīve norisinās gan jūrā, gan saldūdeņos. Atšķirībā no lašiem, kas tiecas atgriezties savā dzimtajā upē, nēģi var nārstot arī jebkurā citā reģiona upē.

Latvijā un Lietuvā upes nēģi sastopami gan Baltijas jūrā, gan Rīgas līcī, Kuršu jomā, gan jūrā ietekošajās upēs. Pētījuma autori – Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" (Latvija) zinātnieki Kaspars Abersons, Ruta Medne, Santa Purviņa, Andris Avotiņš, Juris Ķibilds, Vjačeslavs Revins, Amanda Lazdiņa un Elīna Ellere, Klaipēdas universitātes (Lietuva) mācībspēki Nerijus Nika un Roberts Staponkus un SIA "Edo Consult" (Latvija) speciāliste Ieva Leimane – ir pārliecināti, ka upes nēģa populācija abām valstīm ir kopīga un arī tās apsaimniekošanai ir jābūt kopīgai.

Īpaši liela nozīme nēģu zvejai ir Latvijā, kur šī suga ierindojama starp saldūdeņu zvejā nozīmīgākajām.

Upes nēģu dubultā vērtība – dabas aizsardzības un komerciālā – nozīmē, ka to izmantošanai jābūt līdzsvarotai. Nēģu zveja ir pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiek nodrošināta nēģu populācijas saglabāšana labā stāvoklī.

Nēģu populācijas stāvokli nosaka galvenokārt situācija saldūdeņos. Nozīmīgākie nelabvēlīgie faktori ir upju piesārņošana, aizsprostošana un pārveidošana, kas būtiski samazina nēģu nārsta iespējas un kāpuru attīstības sekmes.

Ko mēs zinām par nēģi? Upes nēģa dzīves cikls iesākas un noslēdzas saldūdenī. Latvijā nēģi nārsto maijā (zvejas aizliegums ilgst no 1. februāra līdz 1. augustam!), to nārsts norisinās upju straujtecēs īpaši izveidotās bedrēs jeb ligzdās. Pieaugušie nēģi pēc nārsta iet bojā, savukārt no ikriem izšķīlušies kāpuri pamet ligzdu un dodas uz lēnāk tekošajiem upju posmiem. Turpmākos trīs līdz piecus gadus nēģu kāpuri pavada, ierakušies gruntī, barojoties galvenokārt ar aļģēm, mikroorganismiem un dažādām organiskām daļiņām. Upes dzīves periods nēģiem beidzas ar metamorfozi – tās laikā aklais, barību filtrējošais kāpurs kļūst par asiem zobiem bruņotu, redzīgu plēsēju un dodas uz jūru. Tur nēģi aktīvi barojas ar zivīm, un viena līdz trīs jūrā pavadīto gadu laikā aptuveni desmit centimetrus garais mazulis var sasniegt četrdesmit un vairāk centimetru garumu.

Kad enerģijas rezerves ir pietiekamas, nēģi dodas nārsta migrācijā uz upēm. Nārsta migrācijas periods šai sugai ir ļoti garš – pirmie nēģi uz nārstu ienāk jau vasaras vidū, pēdējie – īsi pirms nārsta nākamā gada pavasarī. Vislielāko intensitāti nārsta migrācija parasti sasniedz novembrī, migrējošo nēģu aktivitāte pieaug arī tumšās bezmēness naktīs. Mūsdienu pētījumi par nēģu dzīves ciklu liecina, ka nārsta migrācijas virzienu nosaka nēģu kāpuru izdalītie feromoni, upju notece, vēja virziens un citi faktori.


Uz Svētupes nēģu tača.

Nēģi mūs vieno, nevis šķir

Pasaulē sugu ģenētisko struktūru pēta, lai noskaidrotu krājuma daudzveidību un rekonstruētu evolūcijas un migrācijas modeļus. Pētījuma autoru ģenētiskā pieeja bija nepieciešama, lai saprastu Latvijas un Lietuvas krājuma īpatnības. Lietuvā ir iestrādes upes nēģa populācijas ģenētiskās struktūras pētījumos, bet Latvijā tas tika darīts pirmo reizi.

Posmā no Nemūnas līdz Grīvai, kopumā no vienpadsmit upēm, zvejas laikā tika ievākti 367 nēģi, un no katra nēģa bija nepieciešams gabaliņš muguras spuras. Latvijā tika veikta nēģu materiāla ievākšana un pirmapstrāde, bet tālākie izmeklējumi tika veikti Lietuvā, Klaipēdas universitātē.

Svarīgākais, ko pētījuma autori noskaidroja, ir tas, ka starp nēģu populācijām Kurzemes, Klaipēdas un Telšu reģiona upēs nav nozīmīgu ģenētisko atšķirību, un tas nozīmē, ka upes nēģa populācija visā teritorijā ir vienota. Nēģi no Nemūnas var brīvi migrēt uz nārstu Sakā, bet Ventas nēģi – nonākt Sventājā. Turklāt izrādās, ka Ventā augšpus rumbas pastāv ilglaicīgi izolēta, unikāla strauta nēģa populācija, kas atšķiras no tās populācijas, kas apdzīvo Ventas teritoriju zem rumbas.

Projekta laikā, lai labāk izprastu nēģu patēriņa paradumus un tradīcijas, tika veikta vietējo iedzīvotāju aptauja. Tajā piedalījās 511 respondentu, tostarp 254 atbildes saņemtas no Kurzemes reģiona, 57 atbildes – no Rīgas un Pierīgas reģiona.

Saskaņā ar aptauju zivis un citas saldūdens un jūras veltes ieņem nozīmīgu vietu cilvēku uzturā, tostarp 89 procenti respondentu atbildējuši, ka vismaz reizi ir nogaršojuši nēģu produktus, un gandrīz puse aptaujas dalībnieku atzinuši, ka nēģus lieto uzturā.

Kā zināms, pieprasījums pēc nēģiem Latvijā pieaug svētku reizēs, tomēr nēģi nav tikai un vienīgi svētku cienasta komponente – 40 procenti aptaujāto norādījuši, ka nēģus ēd biežāk nekā trīs reizes gadā. Aizvien populārāka kļūst nēģu iegāde tieši no nēģu cepējiem, kā arī tirgos un lielveikalos.

Kas tad mūsdienu cilvēka izpratnē ir nēģis? Aptauja liecina, ka 53 procenti respondentu to uzskata par delikatesi, 27 procenti atbildējuši, ka nēģis ir ūdens dzīvnieks, ko cilvēki mēdz lietot uzturā, 9 procenti – ka tas pieder aizsargājamai sugai, un tikai 11 procenti respondentu atzīst, ka šis apaļmutnieks ir negaršīgs.

Aptaujas dalībnieki atzinuši, ka, viņuprāt, visgaršīgākais produkts ir cepti nēģi želejā. Tādus piedāvā gandrīz visi lielākie nēģu pārstrādes uzņēmumi Latvijā – Pāvilostā, Ventspilī, Carnikavā, Salacgrīvā un citviet piekrastē. To pagatavošanas paņēmieni un receptes katram ražotājam atšķiras, kurpretī Kurzemē no senatnes tradicionāla ir nēģu kūpināšana. Šādi pagatavotus nēģus var nobaudīt tikai dažviet Kurzemes piekrastē. Nēģu zvejas un ēšanas tradīcija Latvijā ļauj mūsdienās attīstīt kultūras vērtības un radīt jaunus ar viesmīlības nozari saistītus pakalpojumus.


Eduards Skavenecs nēģu svētku ideju uz Carnikavu atveda no saulainās Arbo Spānijā.

Nēģu skaits Kurzemes upēs sarūk

Pārrobežu projektā viens no būtiskākajiem jautājumiem ir apaļmutnieku ražība. Cik daudz nēģu ienāk Kurzemes upēs? Zvejnieku aizpildītie nozvejas žurnāli ļauj novērtēt nozvejoto nēģu daudzumu. Taču šīm ziņām ir viens būtisks trūkums – nozvejas žurnāli neļauj spriest par to, cik daudz migrējošo nēģu izvairījās no murdiem un turpināja ceļu uz nārsta vietām.

Secinājums tomēr nav par labu nēģiem – to skaits Kurzemes upēs ir sarucis. Samazināšanās sākās jau gadsimtu mijā. Strauja piecu gadu perioda vidējās nozvejas samazināšanās (no aptuveni 56,2 tonnām līdz 44,5 tonnām) notika 2001. gadā, taču vēlāk negatīvās tendences saruka, un 2008. gadā piecu gadu perioda vidējā nozveja bija 36 tonnas. Turpmākajos gados nozvejas samazināšanās temps pieauga, un 2018. gadā vidējā piecu gadu nozveja Kurzemē bija nokritusies zem 18 tonnām. Nozvejas kritums visvairāk redzams Ventā, kas ir nozīmīgākā nēģu zvejas upe Kurzemes reģionā. Kopējā nozvejā nēģu nozvejas īpatsvars Ventā ir samazinājies no 60–70 procentiem gadsimtu mijā līdz aptuveni 40 procentiem pēdējos gados. Otru nēģu zvejā nozīmīgāko upi – Saku – nozvejas samazināšanās ir skārusi daudz mazāk, tāpēc pie Pāvilostas noķerto nēģu īpatsvars ir pieaudzis no aptuveni 15 procentiem gadsimtu mijā līdz nedaudz vairāk par 30 procentiem pēdējos gados.

Viens no iemesliem varētu būt mazo hidroelektrostaciju celtniecības bums, kas sakrīt ar nēģu skaita sarukuma tendencēm. Nelabvēlīgu ietekmi uz upes nēģiem atstāj arī meliorācija, kuras laikā kopā ar grunti no ūdenstecēm tiek izrakti arī nēģu kāpuri. Tāpat slikta ietekme uz nēģu dzīves ciklu ir upju nosprostošana, kas kavē nēģu migrāciju uz nārsta vietām, nepietiekama ūdens kvalitāte un lielās bebru aktivitātes ūdenstecēs.

Vai varam ko palīdzēt? Efektīvākais veids nēģu populācijas stāvokļa uzlabošanai būtu to nārstam un kāpuru attīstībai piemērotu apstākļu atjaunošana upēs, t.i., samazināt hidroelektrostaciju ekspluatācijas, meliorācijas un migrācijas šķēršļu ietekmi. Protams, tas ir milzu darbs, kam nepieciešams visas sabiedrības atbalsts. Vienkāršāks pagaidu risinājums ir pārvest nēģu vaisliniekus uz upju posmiem augšpus šķēršļiem, kā arī ielaist mākslīgi pavairotus kāpurus vietās, kur efektīvs nārsts nav iespējams.

Projekta gaitā zinātnieki Sakas un Rojas augštecē izlaida 3000 nobriedušu vaislinieku. Šie nēģi ziemoja upē un pavasarī nārstoja. Rezultāti liecina, ka vaislinieku un kāpuru izlaišana upju augštecē neatrisina visas cilvēku gadu desmitos radītās problēmas un ka viena gada laikā iegūtie rezultāti nav pietiekami, tādēļ monitorings turpinās.


Valērijs Kurčānovs Sakā liek nēģu murdus. Tā ir tik intriģējoša lieta, kam jāgatavojas teju visu gadu.

Vismaz vienreiz jābūt uz nēģu tača

Nēģu iepazīšana var izvērsties par aizraujošu piedzīvojumu. Nogaršot Salacas nēģi jeb zutiņu, kā šo apaļmutnieku te dēvē kopš senseniem laikiem, vislabāk ir tieši tacī pie nēģu zvejniekiem, kur ar saimnieku gādību tas turpat uz karstām oglēm tiek rūpīgi pagatavots. Jā, tieši tacī, jo tikai Salacgrīvā un Svētciemā uz Svētupes mūsdienās nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci – unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi.

Pirmais Salacas nēģu tacis (arī divi pārējie un viens Svētupē), ko apsaimnieko Aleksandrs Rozenšteins – nēģu zvejnieks jau kurā paaudzē –, ir īpašas konstrukcijas laipa pāri upei, no kuras Salacas straumē iegremdē nēģu murdus. Katru gadu pirms sezonas sākuma līdz 1. augustam no vairākus gadus gatavinātiem egles mietiem, kārtīm un laipām zvejnieki taci ar sentēvu metodēm ierīko no jauna. Tača konstrukcijas stiprināšanai netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves, tikai sasaites. Vasarā uz upes ir patīkami un romantiski, bet rudenī un ziemā, kas ir īstā nēģu zvejas sezona, te ir skarbi laika un darba apstākļi. Ja ledus vai ūdens plūdi taci izposta, zvejas sezona ir beigusies. To varēs atsākt tikai nākamajā vasarā ar jauna tača būvēšanu. Aleksandrs Rozenšteins vienmēr laipni uzņem interesentus un piedāvā apskatīt taci, iepazīties ar nēģu zveju un pašiem nogaršot tikko uz restēm ceptu apaļmutnieku, kas nudien ir īsta delikatese un Latvijas nacionālā vērtība.

Savukārt Carnikavā, ko jau izsenis un pamatoti dēvē par nēģu karalisti, iepazīšanos ar nēģiem ieteicams sākt ekspozīcijām bagātajā Carnikavas novadpētniecības centrā. Te uzzinām, ka senāk zveja ar tačiem bija izplatīta lielo upju – Daugavas, Gaujas un Salacas – lejtecē. Gaujā no tačiem uz nēģu zveju ar tīkla murdiem pārgāja tikai pagājušā gadsimta 60. gadu vidū.

Noķert nēģus nemaz nav tik viegli un vienkārši. Tiem netīk gaišais laiks – īpaši jau pilnmēness naktis. Vislabākais brīdis ir tumsa, bezmēness nakts, kad vējš ir augšā – pūš no jūras.

Nēģu zvejas un apstrādes tradīcijas Carnikavā turpina komercsabiedrības un individuālie komersanti SIA "Krupis", SIA "Grif 93", SIA "Leste", SIA "Zibs" un IU "Gundegas I", kas Gaujā lejpus Carnikavas dzelzceļa tilta izvietojuši 121 nēģu murdu saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par nēģu zvejas rīku limitu. Šie zvejnieki un ražotāji būs plaši pārstāvēti arī tradicionālajos Carnikavas nēģu svētkos pavisam drīz – 21. augustā. Programma vēsta, ka notiks gadatirgus, sportiskās aktivitātes, izbraucieni ar zvejnieku laivu un nodarbības uz airu dēļa sertificēta trenera  vadībā. Novadpētniecības centra teritorijā būs pat loka šaušana un cirvju mešana, bet kā akadēmiskāka izklaide tiek minēta fotoizstāde "Zvejniecības kopienu mantojums".

Savukārt Salacas krastos tradicionālā nēģu diena iecerēta 9. oktobrī Salacgrīvā un pie Svētupes nēģu tača, Sakas krastos oktobra beigās – Pāvilostā.

Tomēr, ja cepti nēģi jums par dārgu, pie zvejniekiem vai tirgū var mēģināt iegādāties svaigus, ko cept vai grilēt savā lauku īpašumā, mazdārziņā vai draugu lokā pie ūdeņiem. Ieskatam divas receptes.

Kurzemnieki nēģus iesaka pagatavot šādi: vispirms tos apsāla un ļauj kādas trīs stundas ievilkties, tad ar lupatiņu notīra gļotas un ļauj kādas desmit minūtes apžūt pie vaļējas kūpinātavas apmēram 50 grādos, tad kūpinātavas durvis šauj ciet un strauji ceļ temperatūru līdz 90–95 grādiem. Nēģus kūpina apmēram 45 minūtes (tas atkarīgs no kūpinātavas izmēriem un uzbūves). Gatavos nēģus ietin cepampapīrā un liek atpakaļ vēl siltajā dūmu namiņā, lai nogatavinās – tad to āda būs mīksta. Kūpinātos nēģus kārto traukos un pārlej ar želeju. Želejas recepte ir apmēram šāda: Indijas tēja un agars, sāls un cukurs pēc garšas (ieteicams neizmantot želatīnu, agars ir labāks), tad liek traukā un pacietīgi gaida, līdz atdziest un sarec.

Elita Pētersone no Carnikavas piedāvā šādu recepti: "Pareizi pagatavots nēģis ir īsts gardums. Garšu noteikti ietekmē pareizi izvēlēta malka. Pēc tēvutēvu metodēm nēģi jeb zutiņi bija jācep krāsnī – uz baltā alkšņa oglēm. Uz restēm divās rindās salikti un no vienas un otras puses minūtes četras piecas brūni cepti, tie ieguva patīkamu zeltainu nokrāsu. Izceptos zutiņus salika traukos, pārlēja ar verdošu ūdeni, piemeta sāli un sutināja, līdz mīksti. Pēcāk ūdeni nolēja, atdzesēja, ievietoja zutiņus koka spainīšos, pārlēja ar to pašu nēģu sutināmā ūdens recējumu un ar speciālu presi spieda uz kubliņa vāku, lai zutiņu tauki sajauktos ar brūno šķidrumu. Lieta darīta. Lai labi garšo!"

Kā redzat, nekādu tēju vai kafijas brūnumu nevajag. Gatavosim pēc sentēvu receptēm, un, kā tautā saka, mēli varēs norīt, cik gardi!

Šogad ar nēģiem pavisam švaki. Gaujā trūcīgo lomu dēļ cenas augušas. "Gundegas" pirmos ceptos nēģus Rīgas Centrāltirgū nogādāja 2. augustā, kur tie beigās maksājuši 42 eiro kilogramā. Pavisam maz nēģu noķerts arī Salacā – katru dienu, kad tie murdos vispār bijuši, padsmit kilogramu. Kurzemes pusē – Sakā – nēģu zveja vēl nav sākta, tomēr Valērijs Kurčānovs no zvejnieku saimniecības "Saiva" ir pārliecināts: oktobra beigās, Pāvilostas nēģu svētkos, nēģi, ko ciemiņiem celt galdā, būs!


Materiāla veidošanu projekta "Zivsaimniecība un pārmaiņas" ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds