Ivars Beitāns: Man tauriņi vēderā ir joprojām ^{Apriņķis.lv}

– Nesen "Aerodium" vārds izskanēja saistībā ar aktiera Toma Krūza jaunāko filmu "Neiespējamā misija: Sekas" ("Mission Impossible: Fallout"). Kā tikāt pie šā projekta?

– Viņi mūs uzmeklēja tieši tāpēc, ka nav alternatīvas – šovbiznesa un izklaides industrijā esam vienīgā kompānija, kas darbojas vēja tuneļu jomā. Sākumā ar filmas veidotājiem tikās mūsu Latīņamerikas pārstāvis, bet pēc tam uz Londonu lidoju es, lai tiktos ar firmu, kas taisa specefektus Toma Krūza filmām un apkalpo arī citas lielbudžeta filmas. Viņiem bija ieplānota aina, kurā aktieris izlec no lidmašīnas 10 kilometru augstumā un notiek cīņa par izdzīvošanu. Viņš jautāja, vai varam uztaisīt vēja tuneli, kurā šo epizodi varētu iefilmēt tuvplānā uz zemes. Teicu, ka varam viņiem izīrēt vienu no iekārtām, kas tobrīd bija gatava. Krūzs to izmēģināja, un viņam ļoti iepatikās lidot, taču tad viņš izdomāja, ka viņam vajag lielāku. (Smejas.) Uztaisījām iekārtu, kuras izmērs ir sešarpus metru. Tas varbūt izklausās maz, bet pašlaik tas ir lielākais vēja tunelis pasaulē. Salīdzinājumam: Siguldas vēja tuneļa izmērs ir 2,8 metri, bet līdz šim lielākais bija 5,7 metri.

– Un, pabeidzot stāstu par Tomu Krūzu?

– Tuneli uzbūvējām un nodevām ekspluatācijā pagājušā gada augustā. Gadu klusējām, jo bija līgums, ka neko nedrīkstam stāstīt līdz filmas pirmizrādes brīdim. (Smaida.) Krūzs sāka trenēties, tad kādā citā epizodē salauza kāju, tāpēc epizodes ar lidošanu līdz galam nofilmēja tikai šopavasar. Es gan pats Krūzu redzēju tikai pa gabalu, jo neesmu no tiem, kas fotografējas ar zvaigznēm, bet mani treneri teica, ka viņš ir ļoti normāls, uz rezultātu vērsts cilvēks, darbaholiķis, kurš joprojām daudz strādā… Man pašam vairāk saskare bija ar Džekiju Čanu pirms sešiem gadiem, un arī viņš izcēlās ar savām darbaspējām. Lai sasniegtu tādu līmeni, kāds ir šīm abām kinozvaigznēm, ir ļoti daudz jāstrādā. Nekādi brīnumi nenotiek.

– Vai pats šo filmu esat noskatījies?

– Neesmu. Mani vairāk interesē un aizrauj dokumentālās filmas.


"Kopā ar dēlu nesen testējām mūsu jauno atrakciju "Zērglis" Siguldā."

– Atceros "Aerodium" atklāšanas pasākumu Siguldā pirms 13 gadiem – 2005. gada vasarā...

– Jā, tas bija košs un skaļš notikums, kurā netrūka negaidītu pārsteigumu, un tā aura visus šos gadus seko mums līdzi – vai nu visu laiku notiek kaut kas negaidīts, vai arī liekas: nu gan viss, tūlīt šis pasākums beigsies! Ja atceraties, atklāšanas pasākumā uzsprāga pirotehniķa mašīna; toreiz visiem likās, ka tas ir specefekts un tā tam jābūt. Pēc tam sekoja Ziemas olimpiskās spēles Turīnā… Es gribētu teikt, ka visi izaicinājumi ir bijuši ļoti tuvu katastrofai. Arī 2010. gada "World Expo", arī Jelgavas vēja tunelis… Taču visu laiku kaut kā izdodas izķepuroties.

– Šķiet, jūsu biogrāfijā ir arī epizode ar lēcienu no celtņa pie Latvijas Nacionālās operas…

– Jā, tas – iespējams, neapzināti – 1992. gadā bija tāds PR gājiens: kad 20 gadu vecumā nolēcu no celtņa, visi par mani uzzināja un tad brauca lēkt no Gaujas tilta. Bet vajag jau arī saprast divdesmitgadnieka vēlmi sevi apliecināt, pierādīt, ka tu kaut kas esi. Pierādīju, ka esmu drosmīgs un varu nolēkt no celtņa. (Smaida.) Iespējams, tā ir tāda vīrieša vēlme, ko sievietes varētu arī nesaprast, – vai nu kauties, vai izdarīt kaut ko tādu, par ko visi teiktu: wow, paskaties, ko viņš var!

– Jūs to pašu darītu arī tagad, 40 gadu vecumā?

– Varbūt arī lēktu. (Domā.) Kādreiz – no 15 līdz 26 gadu vecumam – biju kaskadieris, un kaskadieri parasti negūst traumas, jo visu izrēķina, pārbauda un trenējas. Traumu guvu tikai vienu reizi, jo biju pārrēķinājies ar fizikas likumiem. Tas pats ir arī biznesā – ja tu kaut ko neapdomīgi dari, vari visu zaudēt. Bet, ja esi visu pareizi sarēķinājis, tad visam vajadzētu izdoties, pat ja no malas tas izskatās crazy. Ir cilvēki, kas iespēju saskata ātrāk nekā citi, un es laikam esmu viens no viņiem – man ir plašs redzesloks, es daudz interesējos par zinātnes sasniegumiem, lasu jaunākos blogus, par to, kas notiks pēc 20 gadiem. Un, ja ieraugu kaut ko interesantu, kādu aizraujošu ideju, paķeru to un īstenoju.

– To var teikt arī par «Aerodium»?

– Jā, to paķēru kā tādu nākotnes sēklu, ko audzēt. Mēs ar savu vēja tuneli bijām pirmie Austrumeiropā. Tuvākais vēja tunelis tolaik bija Šveicē. Pēc tam sapratu, ka šovbiznesā neviens ar šo iekārtu neko nedara. Veiksme bija mūsu pusē, un jau pusgadu pēc vēja tuneļa atklāšanas Siguldā mēs lidojām ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā. Tas atkal bija cits periods mana dzīvē – 33 gadi, Jēzus vecums, kad domāju: esmu par vecu, lai pierādītu sevi sportā, bet šī man ir unikāla iespēja uzstāties olimpiādes noslēgumā kā top atlētam. Un tā es kļuvu par pasaulē pirmo cilvēku, kurš lidoja ar snovborda dēli. Tā teikt, vēlreiz apliecināju sevi. (Smejas.)

– Cilvēkiem vienmēr ir gribējies lidot, tāpēc – vai tas, ko darāt, ir Ikara sapņa īstenojums?

– Manā gadījumā ar Ikaru un viņa sapni nav nekāda sakara, bet tas, ka cilvēkiem gribas izbaudīt jaunas sajūtas, – tas gan. Piemēram, lēkšana ar izpletni – video tas izskatās forši, bet patiesībā ir diezgan sarežģīti: jāiztērē gana daudz naudas kursiem, aprīkojumam, jāpaceļas gaisā ar lidmašīnu un tad no tās jālec ārā… Pie mums tu aizbrauc un lido tajā pašā dienā! Tagad es pats varbūt lidoju mazāk, bet mani instruktori ir fanātiķi – viņi lido katrā iespējamā brīdī. Cilvēku kāri lidot nav ietekmējušas nekādas krīzes, jo gribētāju plūsma nemazinās – kā viņi lidoja, tā lido. Nekas nemainās – viņi lido no priekiem un no bēdām. Un daudziem tas ir izdarāmo darbu sarakstā – vienreiz mūžā palidot. Jaunākajam lidotājam bija divi gadi, vecākajam – 88. Zinu, ka leģendārā aktrise Olga Dreģe arī grib šo lietu pamēģināt, un viņai ir 80 gadu.

– Kā vari definēt to, ar ko jūs nodarbojaties, – tas ir bizness vai dzīvesveids?

– Latvijā tas noteikti ir dzīvesveids, pasaulē – bizness. Latvijā ir tā problēma, ka mūsu ir pārāk maz, šeit ir pārāk īsa sezona, un, teikšu godīgi – šeit ar šo lietu nopelnīt nevar. Latvija ir kā izmēģinājumu poligons – te uzbūvējam iekārtu, notestējam un rudenī to pārdodam. Arī iekārta, kas tagad ir Siguldā, visticamāk, savu dzīvi turpinās, piemēram, Austrālijā vai Havaju salās. Ja kāds izdomātu kopēt mūsu ideju un kaut kur ar to taisīt biznesu… Precedents bija Lietuvā, kur pagājušogad uzbūvēja divas «trubas». Abas nu ir ciet, jo ar lidošanas piedāvājumu vien nopelnīt nav iespējams.

– Tēvam visi bērni mīļi, bet tomēr – kurš projekts jums pašam ir vistuvākais vai šķitis visinteresantākais?

– Esmu tāds tēvs, kuram patīk vēl nedzimušie bērni. (Smaida.) Man patīk projekti, kas vēl ir tapšanas procesā jeb, salīdzinot ar cilvēciskajām attiecībām, tā iemīlēšanās fāze, kad tev ir tauriņi vēderā un uzbudinājums no tā, ka tu dari kaut ko jaunu. Man tauriņi vēderā ir no jaunajiem projektiem. Vakar man atrakstīja no pasaulē otrās lielākās kompānijas atrakciju biznesā: mēs gribam kaut ko patiešām milzīgu, kaut ko tādu, salīdzinājumā ar ko Toma Krūza iekārta vienkārši nobālēs. (Smejas.) No esošajiem? Skaļākie ir saistīti ar kinozvaigznēm, kuras jau pieminēju. Lielākais laika, naudas un komplicētības ziņā līdz šim bija Disnejlendā Šanhajā – pirms diviem gadiem tur uzbūvējām tuneli filmas «Karību jūras pirāti» paviljonam, kur katru dienu tur notiek 15 šovi.

– Un trakākais projekts?

– Līdz mums nonāk absolūti crazy lietas. Piemēram, Amerikas armija interesējās, vai uz bāzes kuģiem var ierīkot vēja tuneli, kas paceltu augšā no klāja reaktīvo lidmašīnu, tad tās iedarbinātu dzinēju un aizlidotu.

– To var izdarīt?

– Visu var! Tikai vajag laiku, naudu un kapacitāti. Nav nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.

– Šajā biznesā esat 13 gadus. Vai mūsu valsts bijusi pretimnākoša? Varbūt tieši otrādi?

– Man ar Latvijas valsti bijusi gan ļoti laba, gan ļoti slikta pieredze. Kad 2010. gadā gatavojāmies «World Expo» izstādei, sastapu ļoti godīgus un progresīvus politiķus – ar vīziju un vēlmi palīdzēt. Sastapu arī reālus kangarus, kuriem vienīgā vēlme bija izspiest naudu. Redzēju abas puses, un zinu, ka ir cilvēki, kurus ir vērts atbalstīt, un ir cilvēki, kurus – piedodiet! – vienkārši vajag dzīt prom ar s… mietu! Un tā cīņa tur augšā notiek joprojām.

– Un pa šiem astoņiem gadiem jau droši vien nekas nav mainījies…

– Manuprāt, šobrīd ir pat sliktāk nekā pirms desmit gadiem. Konkrēti šajā situācijā, runājot par cilvēkiem, kas pašlaik ir pie varas, diemžēl vairāk ir kangaru. To lieliski apliecina arī neremontētā Siguldas šoseja, pa kuru braucu gandrīz katru dienu.

– Varbūt pats esat domājis, ka varētu kādreiz iet politikā un kaut ko mēģināt mainīt?

– Tad, kad man būs 60 gadu un vairs nebūs, ko darīt, tad varbūt iešu. (Smaida.) Noteikti šādu iespēju izskatīšu kaut kad vēlāk; pašlaik man ir pārāk interesanta dzīve, lai es kaut ko tādu darītu. Varbūt tad, kad man apniks ceļot, es iešu palīdzēt valstij – tā, kā to protu.


Ivars Beitāns, tiekoties ar Bahreinas premjerministru Kalifu ibn Salmanu al Halifu, lai svinīgā ceremonijā nodotu viņa mazdēlam uzbūvēto vēja tuneli.