Pēc enciklopēdiju datiem, Latvijā ir vairāk nekā 12 000 upju un apmēram 2256 ezeru ar kopplatību apmēram 1000 km². Astoņdesmito gadu topogrāfiskajās kartēs atrodamas 2745 upes, kurām ir zināms nosaukums (pareizāk teikt – vārds!) un kurās varētu būt sastopamas zivis. Kā mūsdienās sokas ar zivju resursu aizsardzību un pavairošanu saldūdens upēs? Par to šis stāsts.

Pēdējos gados Baltijas jūrā un Rīgas līcī, arī Pierīgas novadu piekrastē, savairojušies roņi, kļūstot par īstu biedu piekrastes zvejniekiem – tie posta tīklus, izēd no tiem labākās zivis un īpaši neuztraucas par dažādu veidu atbaidīšanas ierīcēm.

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Pašos pirmsākumos, ap 14 000.–10 300. gadu pirms mūsu ēras, bija Baltijas ledus ezers - iesāļūdeņu un saldūdens baseins. Pirmās šeit sastopamās zivju sugas tolaik bija sīga, zaķzivs, salaka, respektīvi – aukstummīlošas sugas.

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Pašos pirmsākumos, ap 14 000.–10 300. gadu pirms mūsu ēras, bija Baltijas ledus ezers - iesāļūdeņu un saldūdens baseins. Pirmās šeit sastopamās zivju sugas tolaik bija sīga, zaķzivs, salaka, respektīvi – aukstummīlošas sugas.

“Mencas apēd mazās zivis, kas neapēd zooplanktonu, un tas tīra jūru” – tāds ir pamatojums Pasaules Dabas fonda (PDF) aicinājumam iedzīvotājiem pavisam atteikties no mencām savā ēdienkartē. To, vai sauklim “Lai jūra čum un mudž” ir arī zinātnisks pamats, devāmies noskaidrot uz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR.

No 1. jūlija Eiropas Komisija (EK) jau gatavojās pilnībā aizliegt mencu zveju Baltijas jūras austrumu daļā. Rīgas ielās parādījušies uzrunājoši reklāmas stendi: “Neēd Baltijas jūras mencu – ļauj tai uzturēt mūsu jūru tīru!” Tos izvietojis Šveicē reģistrētais Pasaules Dabas fonds, kura īstenotā kampaņa “Lai jūra čum un mudž” atsauc atmiņā nesenos notikumus zivsaimniecības nozarē – zvejniekiem tika solītas lielas kompensācijas par atteikšanos no sava senā aroda, un tika gatavota jauna kuģu sagriešanas programma. Taču, vai tas būs brīnumlīdzeklis zivju krājuma saglabāšanai turpmākajos 10 gados un lielai rūpnieciskai zvejai turpmāk, ir un paliek atklāts jautājums.

Saulkrastu zvejnieks Gvido nekādi negrib nosaukt uzvārdu – viņš esot Gvido, un tā lai paliekot. Zivju piekrastē esot gana. Cita lieta, ka zvejnieka profesijā nekur neapmāca un jauni cilvēki neizrāda lielu interesi. 53 gadu vecumā viņš ir viens no jaunākajiem zvejniekiem savā apkaimē.

Gan vēsturiskas privilēģijas, gan šodienas sāpīgās, nepopulārās reformas varētu mudināt uz “veco labo” laiku glorifikāciju un mūsdienu zvejniecības politikas nonievāšanu, taču tā nav. Zvejnieki ir praktiski un nosvērti cilvēki. Reāli vērtē situāciju un nelidinās atmiņās par zelta laikmetu pagātnē.

Pēdējie gadu desmiti Latvijas profesiju un amatu spektrā ienesuši nozīmīgas pārmaiņas. Dažās profesijās darbinieku skaits būtiski audzis, kādas vispār no jauna parādījušās, citās vērojams nozīmīgs strādājošo kritums. Un tie nav tikai tādi vēsturē aizejoši amati kā koku pludinātājs vai zirglietu meistars, bet arī mūsdienās absolūti vajadzīgas profesijas. Vajadzīgas kaut vai tā iemesla dēļ, ko sarunā minēs Saulkrastu zvejnieks Gvido, proti, “ēst gribas visiem”.

Apskatot zivju resursu situāciju Rīgas līcī, jāsecina, ka to lielums kopš 90. gadu sākuma ir ievērojami mainījies un ne vienmēr ar plus zīmi. Tagad zvejnieku lomos piekrastē galvenokārt ir reņģes, plauži, vimbas, raudas un asari, sezonāli – arī salakas jeb stintes.

“Baltijas jūra ir salīdzinoši nabadzīga zivju sugu skaita ziņā, ja mēs to salīdzinām ar kaimiņu Ziemeļjūru vai kādu no okeāniem,” atzīst Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.