Raivis Zeltīts: Mūsu mērķis ir latviešu interešu aizstāvība ar konservatīvu principu palīdzību ^{Apriņķis.lv}

Jāpiebilst, ka sociālajos tīklos plašu diskusiju ir raisījis pagājušajā nedēļā sabiedriskajā TV pārraidīts sižets, kurā tikko dibinātajai organizācijai pārmesta gan tās ideoloģija, gan logo izvēle, gan kritizēti domubiedri. “Kodols” ar Raivi Zeltītu sarunājās pirms šī skandalozā sižeta un piedāvā arī lasītājiem no pirmavota uzzināt, kāpēc šāda organizācija ir dibināta, kādi ir tās mērķi un ar ko tā atšķirsies no citām organizācijām.

– Nesen publiskajā telpā tika izplatīta ziņa, ka Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK bijušais ģenerālsekretārs un valdes loceklis Raivis Zeltīts nodibinājis sabiedrisko kustību “Austošā saule”. Kāpēc tāda nepieciešamība?

– Mana pārliecība vienmēr ir bijusi, kas nacionālisms kā visas tautas lieta nevar aprobežoties tikai ar politisku partiju, bet ir jāskata plašākā nozīmē. Nacionālista rūpju lokā ir viss, kas skar latviešu tautu. Tā ir ne tikai politiskā sistēma, bet arī ekonomiskā, finanšu, izglītības, mediju un citas jomas. Protams, tas kaut kur vienmēr pārklājas ar politiku tās klasiskajā izpratnē, bet bieži vien politiķi reaģē uz jau izveidoto sabiedrisko fonu un resursu sadalījumu. Mūsu kustības misija ir mainīt šo situāciju tā, lai politiskā vide ir spiesta pielāgoties latviešu interesēm. Tas, protams, ir ambiciozs mērķis, bet mēs uz to iesim.

– Ar ko šī organizācija atšķirsies no citām sabiedriskajām organizācijām?

– Kā jau minēju, šīs biedrības atšķirība ir izpratnē par to, kā darbojas varas sistēma. Mēs atrodamies kaut kur starp parlamentāro politiku un apolitiskām biedrībām vai interešu grupām, kas nodarbojas ar lobiju. Lobiju mūsu valstī pietiek – ir ārvalstu banku lobijs, būvnieku lobijs, ātro kredītu lobijs utt. Bet kur paliek latviešu interešu lobijs? Satversmes preambulā ir norādīts, ka Latvijas valsts mērķis ir latviešu nācijas un kultūras saglabāšana un attīstība, taču šiem vārdiem ir nepieciešams organizatorisks segums.

– Kādi ir organizācijas mērķi? Kas ir tās biedri?

– Mūsu mērķis ir latviešu interešu aizstāvība ar konservatīvu principu palīdzību. Tā ir ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas un īpašuma tiesību aizstāvība, klasiskās izglītības sistēmas popularizēšana, kā arī protekcionisms ekonomikā. Tas viss, protams, jāsaista ar sabiedriskās domas veidošanu. Plānojam vākt parakstus par dažādām iniciatīvām, lai rosinātu sabiedriskās diskusijas par šiem jautājumiem. Tāpat mums ir tuva ideja par ciešākas saiknes veidošanu ar tā sauktā starpjūru reģiona valstīm. Biedrības biedri šobrīd lielākoties ir jauni cilvēki – lielākā daļa ir studenti, bet nākotnē plānojam piesaistīt arī dažādu jomu profesionāļus.

– No nesenas vēstures zinām: ja politiķi dibina sabiedriskas organizācijas, tās agri vai vēlu pārtop par partijām. Vai par to esat domājuši?

– Šis jautājums man bieži tiek uzdots, bet neredzu pamatu kam tādam. Būtu reiz jāsaprot, ka vara jau nerodas no partiju dibināšanas, bet gan no noteiktu informatīvo un finanšu resursu daudzuma. Darbība informatīvajā telpā būs biedrības būtisks aspekts. Joprojām esmu Nacionālās apvienības biedrs, bet tas arī nebūs noteicošais biedrībā. Man personīgi ir vienalga, vai es pats būšu kādā politiskā amatā pēc diviem, četriem vai desmit gadiem. Mani interesē, kādā valstī dzīvos mani bērni un mazbērni – vai tā būs kā Zviedrija, kur etnisko bandu kari un regulāras spridzināšanas sāk kļūt par jauno normu, vai tomēr tāda Latvija, par kādu cīnījās mūsu senči.

– Kāda ir cilvēku sabiedriskā aktivitāte Covid-19 pandēmijas laikā? Vai, jūsuprāt, tā pieaug vai krītas?

– Manuprāt, ir augusi cilvēku vēlme pēc sabiedriskām aktivitātēm, jo tiek novērtēts tas, ka līdz šim pašsaprotamas lietas pēkšņi var tikt aizliegtas. Vienlaikus iespējas sabiedriskām aktivitātēm ir ievērojami kritušās. Protams, pastāv tehnoloģiskās iespējas rīkot tikšanās videočata formātā, taču tas grauj cilvēcisko komunikāciju ar visām tās niansēm, kādas ir iespējamas tikai klātienes tikšanās reizēs. Klasiķi jau rakstījuši, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, un Covid-19 dēļ noteiktie ierobežojumi grauj mūsu būtību kā sabiedriskām būtnēm. Es, protams, nenoliedzu, ka tie var būt medicīniski pamatoti, taču cilvēks nav tikai miesa, bet arī gars. Nevar smieties par to, ka cilvēki grib dziedāt, dejot, vingrot un satikties arī pandēmijas laikā. Tā ir cilvēka daba. Tāpēc efektīviem ierobežojumiem ir jābūt pēc iespējas īsāku laika posmu.

– Covid-19 pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi ir ļoti sašķēluši sabiedrību. Kā jūs vērtējat šobrīd notiekošos procesus Latvijas sabiedrībā?

– Manuprāt, diskusijas, ja tās var tā saukt, ir aizgājušas pilnīgā strupceļā. Masku vilkšana nav būtiskākais jautājums. Un tas attiecas gan uz masku noliedzējiem, gan arī to aizstāvjiem. Pirmie ar savu protestu parāda neticību valdībai un tās politikai kopumā, ko simbolizē maskas. Tas ir bezatbildīgi, bet tomēr derētu saprast, no kurienes šis protests rodas. Otrie ar pārmērīgu uzsvaru uz masku lietošanu varbūt mēģina novērst uzmanību no pašu neizdarības saistībā ar Covid-19 otrā viļņa nekontrolēto izplatību. Ir redzams, ka pārāk liela pašapmierinātība ar mazajiem saslimstības rādītājiem pirmā viļņa laikā ir rezultējusies haotiskā un pretrunīgā komunikācijā un lēmumos. Tad, protams, ir vieglāk teikt, ka cilvēki nesaprot situācijas nopietnību, nolaižoties pat līdz apvainojumiem par folijas cepurītēm. Valstij nevajag savstarpējo apsaukāšanos un pašapliecināšanos, bet gan normālu sarunu un pārliecību, ka valdībai ir izejas stratēģija.

– Šoruden jau notikušas vairākas pilsoņu protesta akcijas par dažādiem jautājumiem. Plašsaziņas līdzekļos visvairāk tika atspoguļota prasība viendzimuma pāru attiecības pielīdzināt laulībai. Šķiet, ka šis jautājums arī turpmāk būs tas, kas lielā mērā noteiks piederību noteiktai vērtību sistēmai. Kurā pusē esat jūs?

– Ja runā par vērtību sistēmām, izklausās, ka runa ir par divām vienlīdz vērtīgām alternatīvām. Manuprāt, laulības būtība nav tik daudz vērtību jautājums, cik realitātes atzīšanas jautājums. Tikai vīrieša un sievietes savienībā ir iespējama dzīvības rašanās. Laulības institūcija ir radīta, lai šo cilvēces un tautas pastāvēšanai būtisko realitāti atzītu un aizsargātu. To pielīdzināt jebkam citam ir realitātes noliegums un laulības patiesās nozīmes devalvācija. Neviens neaizliedz viendzimuma pāriem dzīvot kopā, un pēdējais, ko es gribētu redzēt, ir naids vai vardarbība pret cilvēkiem, kuri ir piedzimuši ar kaut ko, ko nevar mainīt un kas nekaitē apkārtējiem. Ja ir kādi šķēršļi, piemēram, mantojuma jautājumos, tad tos var nokārtot citos veidos, neskarot laulības institūciju. Taču, kolīdz tiek apšaubīta laulības būtība kā tāda, tad, manuprāt, notiek iejaukšanās jomā, kurai nav tiešas saistības ar šiem jautājumiem, un ir loģiski, ka ir asa pretreakcija. Frāzes par to, ka “mūsdienās ģimenes ir dažādas” un “ne visiem bērniem ir abi vecāki” vai “ne visiem laulātajiem ir bērni” jau nemaina to ideālu, kuru mūsu kultūra ir izvirzījusi un uz ko ir tiekusies. Mātes un tēva savienība pilnīgi noteikti ir labākā vide, kurā bērnam uzaugt. Atteikties no šī ideāla ir ne tikai bīstams eksperiments, tas ir arī nehumāni.

– ASV prezidenta vēlēšanām, par kuru rezultātiem zināsim jau pēc dažām dienām, ir bijis ļoti atšķirīgs priekšvēlēšanu periods. Kādi ir jūsu secinājumi par šo vēlēšanu procesu un gaitu?

– Šajā priekšvēlēšanu periodā ir gan nebijušas lietas, gan arī tādas, kas turpina jau iepriekšējās tendences ASV sabiedrībā. Protams, pandēmija un tās ekonomiskās sekas, kā arī lielais saslimušo skaits bija kaut kas, ko neviens nevarēja paredzēt. Tas ir lielākais izaicinājums Donalda Trampa kampaņai. Ja pirmie trīs gadi pēc viņa ievēlēšanas saistījās ar strauju ekonomisko izaugsmi, tad kovids to ir nodzēsis. Protams, objektīvi vīruss nav Trampa vaina, un viņa reakcija uz to ir normāls līdzsvars starp drastisku ierobežojumu piekritējiem un ASV konservatīvo politisko kultūru, kurā jebkāda valsts iejaukšanās tiek uzskatīta par kaut ko ļoti nevēlamu.  Tas, kas absolūti nav mainījies, ir demokrātu darbības principi kā Trampa opozīcijai. Tā vietā, lai izvērtētu iemeslus, kāpēc Trampu pirms četriem gadiem ievēlēja, un uzrunātu Trampa elektorātu, demokrāti un viņiem tuvie mediji izmantoja katru iespēju, lai apšaubītu Trampa leģitimitāti. Vispirms bija stāsts par Trampa kampaņas sadarbību ar Putinu, kas izrādījās bez pamata, tad sekoja impīčmenta mēģinājums. Visbeidzot šogad marksistu grupējumi “Black Lives Matter” un “Antifa” izmantoja melnādainā vīrieša Džordža Floida nāvi aizturēšanas laikā, uzkurinot vardarbīgus nemierus ASV pilsētās. Tiem sekoja arī īpaši agresīva politkorektuma kampaņa – cenzūra sociālajos tīklos un medijos, arvien pieaugoša “jaunrunas” vārdu izmantošana un “domu noziedznieku” ķeršana, kā arī vienkārši fiziska vēstures pieminekļu iznīcināšana. Kaut arī Džordža Vašingtona statujas apgāšana šķiet kaut kas šokējošs, šis notikums tikai atgādina, ka ASV universitātēs un citās institūcijās jau ilgstoši ir darbojušies radikāli marksisti, kas ir iemācījuši lielu daļu jaunās paaudzes ienīst pašus ASV pamatus. Tagad mēs redzam augļus. Zīmīgi, ka Demokrātiskā partija tā arī nav spējusi atklāti nosodīt šos procesus, kas ir satraucoši, bet, no otras puses, arī loģiski, jo tajā ir nostiprinājies kreiso radikāļu spārns. Šobrīd Džo Baidena kampaņa mēģina novirzīt uzmanību no šīs vasaras grautiņiem un cer, ka tie tiks aizmirsti, jo saprot, ka tie ir tikai radījuši vairāk Trampa vēlētāju. Tramps ir likuma un kārtības kandidāts, un nelikumības un haoss tikai palielina viņa reitingu – par spīti Covid-19 krīzei.

– Kādu virzību ASV un pasaules politikā, ekonomikā varam gaidīt viena vai otra kandidāta uzvaras gadījumā?

– ASV kā lielvalstij un demokrātijai ar līdzsvarojošām varas institūcijām nav iespējams radikāli mainīt savu ārpolitiku un ģeopolitisko loģiku. Ir skaidrs, ka neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma Ķīna paliks ASV galvenais konkurents un ASV arvien vairāk koncentrēsies uz Klusā okeāna reģionu. Tas, ko Tramps ar savu biznesmeņa piegājienu mēģināja panākt no NATO dalībvalstīm saistībā ar to ieguldījumu savā aizsardzībā, ir balstīts objektīvā nepieciešamībā atslogot ASV resursus jaunajā pasaules situācijā. Mums kā valstij ir jāsaprot, ka arvien vairāk ir jādara un jāiegulda aizsardzībā pašiem, jo tikai tad mūs cienīs un gribēs aizstāvēt NATO kontekstā. Un mēs, manuprāt, to Trampa prezidentūras laikā (un mazliet pirms – kopš kara Ukrainā) esam iemācījušies. Tas, kas mani satrauc, ir ASV demokrātu kreiso radikāļu spārns un tā iespējamā ietekme Džo Baidena uzvaras gadījumā. ASV ir Rietumu vadošā valsts, un dažādi ideoloģiskie un kultūras procesi tur atspoguļojas arī uz pārējo pasauli. Es ļoti ceru, ka ASV neļausies eksperimentiem ar sociālismu, jo mēs to visu jau reiz esam piedzīvojuši un vairs nevēlamies.

– Vai ir iespējams prognozēt šo vēlēšanu rezultātu?

– Prognozēt rezultātu, protams, ir neiespējami. Politkorektuma kultūras dēļ liela daļa Trampa vēlētāju slēpj savu izvēli. Tieši tāpat bija pirms četriem gadiem. Tāpēc pārliecība par Džo Baidena labajām izredzēm, manuprāt, ir demokrātu un to mediju pašapmāns. Es joprojām uzskatu, ka labākas izredzes ir Donaldam Trampam viņa ekonomisko sasniegumu dēļ pirmajos trīs prezidentūras gados un šīs vasaras grautiņu dēļ. Daudziem nepatīk viņa personības īpatnības, taču ne jau tāpēc cilvēki par viņu balso – viņus biedē alternatīva. Iespējams, ka Trampa izredzes mazina etniskā sastāva izmaiņas ASV, kas laika gaitā palielina demokrātu elektorātu – arī pēdējos četros gados. Vai tam būs izšķiroša nozīme – to drīz redzēsim.