Ar Vidzemes zvejnieka rūdījumu uz kuģa komandtiltiņa Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Arnis Uzkalns ir jūrnieks jau ceturtajā paaudzē. Foto – no privātā arhīva
Kapteinis Arnis Uzkalns ir Vidzemes krasta puisis – tepat Kuivižos un Ainažos ir viņa dzimtas šūpulis –, un arī viņa māja atrodas visnotaļ enerģētiskā vietā, jo, lai tiktu līdz jūrai, ir jāmēro ceļš gar veco jūrnieku kapiem, kur “zem zilajām atraitnītēm” guļ Ainažu izcilības – vecie zveji un tālbraucēji kapteiņi.
Jūrnieks ceturtajā paaudzē
Doma par jūrā iešanu šai krastā dzimušajiem nerodas nejauši. Te puikas nesalasās dēku romānus par tālām zemēm un vientuļām salām ar palmu viducī. Arnis Uzkalns ir jūrnieks jau ceturtajā paaudzē, un viņam senčos bijuši slavenās Ainažu jūrskolas absolventi un “nēģu bendes” uz daudziem zināmā Salacas tača. Arņa vectēvs Ernests Linde skolojies pirmajā Valdemāra jūrskolā Ainažos, savukārt mātes paps ir ievērojamais Kuivižu zvejnieks Jānis Skuja, kuru 1981. gadā intervēja dzejnieks Jānis Peters un šo sarunu savā dokumentālajā filmā “Zvejnieks” iemūžināja režisore Rūta Celma.
Turpretī mūsdienu Kuivižu zvejnieku dzīvesprieka uzturētājs Andris Skuja ir Arņa onkulis, un te nu jāteic: kā var neiet jūrā?! Vecmammas brālis – piekrastes zvejnieks Magnuss Linde – ķēra Salacas zutiņus, bet mammas brālēns Valdis Ozoliņš bija Arņa pirmais jūrskolotājs Salacgrīvas vidusskolā. Paša tēvs kādreiz gājis Atlantijā, un seni foto ar Andreju Uzkalnu uz klāja sūtīti no zvejas rajoniem pie Džordža sēkļa.
Vai te vēl ir spēkā šīkrasta jautājums: “Kāpēc tu ej jūrā?” Un nav vajadzīga arī tradicionālā atbilde: “Kas zin’, kāpēc. Laikam esmu laivā dzimis un zem laivas ieņemts.” Redz, ar Arni ir citādi, un tā ir liela veiksme – viņa izteiksmīgās acis dzirkstī un ik mirkli runā ar mums – kapteinis ir lielisks stāstītājs!
Jūrniecības vēstures praksē uz “Suur Tõll”
1991.gada augustā, nedēļu pirms 21.augusta puča Maskavā, toreizējā zvejnieku kopsaimniecība “Brīvais vilnis” atbalstīja šo rindu autora ieceri latviešu kuģniecības vēstures kursu noslēgt ar vasaras praksi uz leģendārā Igaunijas brīvvalsts ledlauža “Suur Tõll”, kas tolaik bija pietauvots zvejas ostā Kopli rajonā Tallinā. Arnis ir kopā ar klasesbiedriem Aleksandru Golovinu, Ivo Loginu, Mairi Misiņu, Normundu Vilkaušu, Aigaru Kociņu un Arni Vilderu uz kuģa, kurš, pārcietis karus un okupācijas, tagad atgriezies Tallinas Jūras muzeja īpašumā.
Pa dienu – rūsas beršana uz klāja, tā krāsošana ar svina mīniķi, vakaros – lekcijas par zvejniecības vēsturi un ekskursijas, naktīs – arī “Peetri Pizza” iepretim izcilajam teātra “Estonia” namam. Katrā ziņā – Tallina aizrāva! No Piritas ostas ar muzeja akvalangistu kuteri “Mere” tika izbraukts Tallinas pievārtē vērot reņģu nārsta vietas, lūkoti leģendārās Igaunijas brīvvalsts zemūdenes “Lembit” labirinti Piritas jahtu ostā, bet visam pāri – majestātiskā “Suur Tõll” kapteiņa Olafa Vārmas stāvs. Tā tiešām bija īsta latviešu un igauņu zvejniecības un tirdzniecības flotes vēsture!
Kad Salacgrīvas Jūrniecības koledžas klašu audzēkņiem paveras iespēja mācības turpināt Latvijas Jūras akadēmijā, Arnis ir Rīgā. Bet – jaunības dullumā atgriežas Salacgrīvā, pabeidz koledžklasi un sāk strādāt uz “Virsaiša”. Seko dienests Latvijas Jūras spēkos Liepājā, kas pievelk vai ik uz soļa. Pēc atgriešanās Salacgrīvā tiek stūrēts velkonis “Milzis”, līdz jaunais jūrnieks nonāk zvejnieku paraugkuģī “Trollis”, kur jau priekšā pazīstamais jūras vilks Jānis Krūmiņš un citi pieredzējušie zvejnieki. Taču tā pa īstam iemīlēt zvejnieka arodu un ķert reņģes Arnis iemācās uz “Baltikas”, kuru komandēja kapteinis Juris Skuja.
No zvejošanas laika vislabāk gan tagad prātā pirmā prakse uz mazās “vāverastes” pie kapteiņa Kārļa Gerķa. Pēc 27 stundām jūrā zeme zem kājām līgojusies un tai šūpots līdzi vēl mājās apsēžoties. Tomēr tādi skolotāji kā ZK “Brīvais vilnis” priekšsēdētāja vietnieks Jānis Grāvītis, kuģu stūrmanis, jūrskolotājs Valdis Ozoliņš un audzinātājs, ģeogrāfs Eduards Pīle puišiem ielika tik stingrus dzīves un aroda pamatus, ka viņi droši un pārliecinoši izauga par vīriem.
Divpadsmit veči piecdesmit metros
Kad vērienīgi tika atzīmēta jaunās tūkstošgades iesākšanās (Millennium taču!), 2000. gada vasarā Arnis devās pasaules jūru un okeānu plašumos. Un atkal sāka kā matrozis uz “Bergesen” gāzes vedējiem, līdz izauga par stūrmani, un tā piecus gadus. Tad pārmaiņu vēji viņu aizpūta līdz kapteiņa amatam uz naftas platformu apgādes un apsardzes kuģa Ziemeļjūrā, kas ļāva saplānot savu dzīvi vismaz pusgadu uz priekšu: četras nedēļas jūrā, četras krastā. Tas der! Tā viņi divpadsmit veči uz piecdesmitmetrīga kuģa šūpojās Ziemeļjūras viļņos Arņa tiešā virsvadībā.
“Ja jautājums neskar kuģa drošību, komandas drošību un kompānijas intereses, tad es esmu daļa no komandas,” savu demokrātijas mērauklu pozicionē kapteinis. “Piemēram, ja vairāk nekā puse komandas ir apmierināta ar koka darbu, man nav tur tiesību iejaukties. Es esmu atvērts diskusijām – atnāciet, pierādiet, es jūs uzklausīšu!” precizē Arnis.
Ziemeļjūra baltiešiem vienmēr ir bijis jūras ceļš uz pasauli (lai atceramies Riharda Valdesa “Jūras vilkus” un latviešu burinieku ekspedīcijas pēc Murmanskas siļķēm!), uz plašāku redzējumu un demokrātisku iekārtu iepazīšanu citās valstīs. Jūrniekiem gan Ziemeļjūra saistās ar krietniem pūtieniem, un, ja zem tevis ir četrdesmit metru dziļums, tad arī vilnis bieži vien ir deviņi metri.
Arnis savās jūras gaitās ir gan zvejojis, gan ar tankkuģiem šķērsojis Ziemeļjūru, tomēr šoreiz saruna aizvirzās par pašiem jūrniekiem – cik ļoti tie tomēr atšķiras. Uz zvejas kuģiem pārsvarā valda princips “Viens par visiem, visi – par vienu”, kamēr tirdzniecības flotē katrs ir pats par sevi. Te valda konkurence, karjera, un tu nekad nezini, vai smaids kolēģa sejā ir patiess vai samākslots.
Arnis teic, ka viņa apkalpe ir vienota: “Man pašam patīk komunikācija un kustība. Kad var, metam visi šautriņas vai uzspēlējam kārtis. Krogū pirmo riņķi vienmēr savējiem izpērku. Tā ir vieglāk strādāt.”
Ar zivju garšu mutē
Arnis Uzkalns, kurš droši varētu iesaistīties projektā “Novada garša”, izbauda gatavošanas prieku, jo kūpināt, cept, marinēt – tā ir viņa stihija. Ja mājās kādas viesības, viņš klāj galdu un visu, izņemot saldos, cenšas pagatavot pats, ik reizi pārsteigdams ar kaut ko oriģinālu.
“Tā ir bērnības garša!” saka kapteinis, aizrautīgi daloties reņģu cepšanas, brētliņu sālīšanas, nēģu grilēšanas un aļņa gaļas vītināšanas noslēpumos. Rudeņos top īpašais čili džems, tomātu mērce un grilēti nēģi 250 gramu kārbiņās. Deviņdesmit bundžas ieliek, un tad jau ziemai pietiks!
“Kad ieej veikalā, grūti nopirkt brētliņas garšvielu sālījumā. Kas zina, vai ir svaigas.”
Kūpināto zivju receptes nākot no vectēva (“vectēva standarts”), bet nēģu gatavošanas māka – no Magnusa Lindes (“tikai viņš tā pa īstam prata zutiņus cept!”). Arnis pats gatavo arī šprotes: nokūpina, galvas, astes nost, un, ja vēl reņģe trāpās ar ikriem, – tad jau trāpīts desmitniekā!
Protams, Arņa vaļasprieku liste nebūt nav tik īsa. Savulaik viņš spēlējis saksofonu un dziedājis ansamblī, kuru paši nosaukuši par “Elektriskajiem dibeniem” (tajā spēlējis arī tagadējais tālbraucējs kapteinis Normunds Vilkaušs,). Esot pat nospēlētas vienas kāzas. Mazāk zināma kapteiņa aizraušanās ir dzejošana. Arnim patīk Dreslera stils: “Dzejai ir jābūt ritmā un ar atskaņām. Ja dzejolī tās nav, tad tas nav priekš manis. Standarts ir Valdis Artavs.”
Kad meita Salacgrīvas vidusskolas 95 gadu jubilejā no skatuves deklamējusi tēva dzejoli “Sarkangalvīte 21.gadsimtā”, Arnis gan tā kā ierāvies dziļāk krēslā. Pašam patīk runāt vārsmas draugu kompānijās, bet ne no skatuves – tad klāt ir lampu drudzis.
Šķiet, radīšanas process nekad Arni nav pametis. Uz kuģa komandtiltiņa stāv jūrnieku dzimtas turpinātājs, kam tuva jūra, prasme gatavot un iepriecināt citus, māka spēlēt un izteikt dvēseles noskaņas dzejā, jo viņš ir kapteinis ar Vidzemes zvejnieka rūdījumu!
