Profesore: Nākotnes izglītības fokusā – cilvēcīgums un sabiedriskais labums ^{Apriņķis.lv}

Minētajā dokumentā tiek uzsvērts, ka šī brīža izglītība nemazina plaisu starp to, kas tiek apgūts formālajā izglītībā, un to, kas nepieciešams ārpus skolas un augstskolas. Tāpat ziņojumā uzsvērts, ka nākotnē visos izglītības līmeņos aizvien vairāk jādomā par sabiedrisko labumu un ieguvumu visai cilvēcei.

Sabiedriskais labums visos līmeņos

Pandēmijas un globālās klimata krīzes ietekmē pasaule ir ļoti mainījusies, tāpēc, tam, ko mācāmies un mācam skolās un augstskolās, jāveido sasaiste ar to, kas šobrīd notiek pasaulē. Izglītībai jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ne tikai ar profesionālajiem, bet arī sociālajiem izaicinājumiem. Izglītībai jāveido jauns sociālais līgums ar pasauli. Un, lai gan šobrīd augstākajai izglītībai un zinātnei, lielākoties, neinteresē ikdienišķums, nākotnē būtu jāorientējas uz pretējo un jādomā par sabiedrisko labumu visos līmeņos, kultivējot zināšanas, kas noder visiem, nevis padara priviliģētu nelielu sabiedrības daļu.

Sociālās prasmes, nevis racionālais prāts

Minētajā ziņojumā tiek uzsvērts, ka izglītība nespēj atrisināt visas pasaules problēmas – tā var paveikt daudz, bet ne visu, tāpēc mums jāmaina savas gaidas attiecībā uz izglītības procesu. Izglītība nākotnē ir stāsts par visiem pieejamām iespējām bez diskriminācijas, koncentrējoties uz cilvēktiesībām.

Tāpat tiek minēts, ka izglītības centrā nav jābūt racionālajam prātam, bet gan sociālajām prasmēm – līdzjūtībai, rūpēm, empātijai u.c., kas palīdzēs saglabāt sabiedrību un vairos kopējo labumu. Bērniem, kuri šobrīd ir četrus vai piecus gadus veci, nākotnē būs jākonkurē ar mākslīgo intelektu, kas racionālo un faktu zināšanu aspektos vienmēr būs spēcīgāks, tāpēc izglītībai jāstiprina bērnu sociālās vērtības.

Mācās ne tikai bērni

UNESCO ziņojumā tiek uzdots izaicinošs jautājums – ja cilvēks mācās atzīmēm vai diplomam, kāds labums no tā visai sabiedrībai? Tiek uzsvērts, ka izglītībai jārada sabiedriskais labums jeb lietderīgums un, lai to sasniegtu, jāizpildās diviem principiem: kvalitatīvai izglītībai mūža garumā un izglītības sabiedriskās lietderības un kopējā labuma stiprināšanai.

Eksperti kliedē arī mītu, ka mācās tikai bērni un jaunieši, norādot, ka izglītības procesā jābūt iesaistītiem visiem. Jāpiezīmē, ka šo tēzi noteikti var attiecināt arī uz gadījumiem, kad mums šķiet, ka mācās tikai tie, kuri kaut ko nezina. Mūsdienu pasaule mainās tik strauji, ka visi kaut ko nezina, attiecīgi, zināšanas nepieciešamas ikvienam un tām jābūt pieejamām ikvienam.

Digitālā, zinātnes un cilvēcības pratība

Šobrīd ir laiks, kad jādomā par 21. gadsimta otrās puses vai pat 22. gadsimta prasmēm. Ziņojumā uzsvērts, ka nākotnē izglītības pamatmērķim jābūt cilvēces, planētas un sabiedrības izdzīvošanai, vienlaikus sekmējot izglītības izplatību un nozīmes pieaugumu, tāpēc varam secināt, ka iekļaujošā izglītība, kas šobrīd ir viena no prioritātēm, viennozīmīgi ir solis pareizajā virzienā.

Runājot par nākotnes prasmēm, tiek minētas digitālā, zinātnes un cilvēcības pratība. Ar piezīmi, ka zinātniskā pratība nav pretrunā ar cilvēciskajām vērtībām. Zinātniskums mūsdienās jau kļuvis par cilvēka ikdienas dzīves daļu – mēs katru dienu izmantojam zinātnes sasniegumus un izgudrojumus, un tiek paredzēts, ka nākotnē visas sabiedrības zinātnes pratības nozīmīgums tikai pieaugs.

Eksperti iezīmē arī to, kāda būs nākotnes skola, definējot, ka tas būs stāsts par solidaritāti un vietu, kur īstenojas sadarbība. Tas sekmēs indivīda atbildību pret sabiedrību un iespējām mainīt pasauli. Šobrīd aktuālā caurviju kompetenču pētniecība saglabās aktualitāti arī nākotnes skolā un augstskolā. Pētnieciskās, inovatīvās, digitālās, uzņēmējspējas un globāli – pilsoniskā u.c. kompetenču attīstība mijdarbībā ar profesionālajām kompetencēm palīdz cilvēkam kļūt par autonomu profesionāli, kā arī sekmē uz sadarbību, nevis konkurenci orientētas sabiedrības veidošanos.

Digitālā pratība veicina mūsu konkurētspēju un prasmi strādāt efektīvi, bet zinātniskā pratība ļauj darboties atbilstoši tendencēm un mainīgajam laikmetam, piemēram, novēršot dezinformācijas izplatību. Cilvēcības pratība jeb cilvēces vērtību apzināšanās sekmēs indivīdu izpratni par sabiedrības kopīgumu un savu lomu tajā.

Jāsaka, ka mēs neatpaliekam no pasaules aktuālajām tendencēm par izglītības vīziju 2050. gadam. Jau šobrīd Latvijā īstenojam pētījumus gan par studējošo caurviju kompetenču novērtēšanu, gan vērtību un tikumu izglītību. Šogad ir uzsākts pētījums par skolotāju zinātnes pratību un skolas zinātnisko kultūru.

Uz sadarbību orientēta sabiedrība

Runājot par nākotnes izglītības izaicinājumiem, jāmin arī polarizācija – starp tiem, kuri mācījušies uz konkurenci orientētā formātā, un tiem, kuri mācīsies uz sadarbību orientētā veidā. Šeit gan jāpiezīmē, ka Latvijā jau šobrīd ir populāras tās studiju programmas, kas vērstas uz sadarbību un sabiedrību – dažādas sociālo zinātņu un komunikācijas programmas. Ziņojumā tiek uzsvērts humanitāro un sociālo zinātņu  nozīmīgums blakus eksaktajām zinātnēm, jo tieši pedagoģija, vēsture, māksla utt. palīdz veidot kopīgās zināšanas par vērtībām, empātiju un kritiskās domāšanas dimensiju. Nākotnes būtiskākā pratība – būt atvērtam un gatavam mainīgajam – veidosies, apvienojot iepriekš minētos aspektus.

Arī pedagogiem būs vairāk jāorientējas uz sadarbību ar skolēniem un studentiem, ne tikai uz monologu. Izglītība no “vietas” pārcelsies uz “telpu” – digitālu un globālu, tomēr arī nākotnē mācību saturs un pedagoģija nebūs iedomājama bez skolotāja klātbūtnes, taču šī klātbūtne būs iespējama dažādos formātos.