Laivās – jūras sudrabs, ķeselēs – zeltainais zītars (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Dzintara meistars no Gaujas krastiem

Dzintara darbnīca Siguldā pastāv jau 50 gadus, ar Latvijas unikālākā minerāla apstrādi nodarbojies jau viņa vectēvs. Harijs Jākobsons atzīst, ka dzintara krājumi izsīkst. Pats viņš tos pērk no vecajiem meistariem, kam izveidoti uzkrājumi. Izdevies iegādāties pat 400–500 gadus senu dzintara gabalu – tas ir unikāls.

Meistars saka, ka viņš ar aci varot noteikt pat 200 dzintara toņus: putu krāsā, burkānu krāsā, zaļo… Daudzajos darba gados uzklausījis dažādus stereotipus par dzintaru, tādēļ labprāt tos atmasko, – ir pārbaudītas receptes, un ar tām Harijs dalās. Dzintara krelles veselībai palīdzot, ja ir vismaz 70 gramu smagas. Agrāk krellēm izmantoja neapstrādātu dzintaru, lai ātrāk sāktu dziedināt, un ne jau citu iemeslu dēļ – lai nav jātērē laiks apstrādei. Tātad apstrādāta un neapstrādāta dzintara iedarbība būtiski neatšķiras.

Veikalos 70 un pat vairāk procentu esot viltojumu. Diemžēl dzintara standarts nepastāv, tādēļ par dzintaru var uzdot arī iekrāsotu plastmasu. Āfrikā no augu sveķiem izgatavo viltus dzintaru kopalu: sveķus vāra, iemaisa kādu kukainīti, lai ir interesantāk, tad masa polimerizējas, un pēc dažām dienām “dzintars” ir gatavs.

Kā atšķirt viltojumu no īstas mantas? Ja dzintars nav iekalts sudrabā, to ieliek sālsūdenī (uz litru ūdens pieber 130 gramus sāls), un dzintars uzpeldēs, visi citi sameistarojumi nogrims. Vēl var pārbaudīt ar āmuru. Uzsitot dzintars izjuks, turpretim plastmasa nesašķīdīs. Visdrošākais pārbaudes veids ir ar ultravioleto lampu – zem tās īsta dzintara gabals izgaismojas zili raibs.

Harijam Jākobsonam ir pilna galva ar dažādiem dzintara stāstiem. Piemēram, trešo lielāko dzintara gabalu Baltijā viņš uzticējis Latvijas Dabas muzejam. Ķīnieši par to solījuši 180 000 eiro. Dzintara cena patiešām esot kosmiska, un ar ķīniešiem esot īsts trakums – viņi gribējuši, lai meistars gatavo 50 kilogramus rotaslietu mēnesī. Atbraukuši uz Siguldu, ieraudzījuši, ka te strādā tikai viens vīrs, nevis ražotne, un bijuši ļoti pārsteigti.

Reiz atkal prasījuši izgatavot lūgšanu krelles – tūkstošiem kreļļu mēnesī –, bet meistars, pat bez brīvdienām raujoties, var izgatavot tikai 10–12 krelles. Kāda ķīniešu miljonāre tirgo dzintaru saviem tautas brāļiem, iestāstot, ka par saules akmeni dēvētais dzintars fantastiski vairo potenci. Dzintars Ķīnā ir lielā godā, tiesa gan, tur vēlas tikai noteiktas formas dzintara izstrādājumus – tiem obligāti jābūt apaļiem.

Vai dzintars ir Latvijas “Nokia”?

2014.gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo īpaši tika izcelta dzintara vērtība, kas izpelnījās pat apzīmējumu Latvijas “Nokia”. Piemēram, no dzintara diegiem tiek austas šalles, dvieļi, pirts lietas, gultas veļa – audumam, saskaroties ar ķermeni, var būt pat medicīnisks efekts. Tas neizraisa alerģiju, aizsargā pret magnētisko lauku, uzlabo asinsriti, stimulē ādas šūnu atjaunošanos, uzlabo ādas stāvokli un kavē trombu veidošanos.

Par dzintara diegu jāpateicas Rīgas Tehniskās universitātes doktorei Ingai Ļašenko – tas ir viņas izgudrojums. Doktore stāsta, ka doma par dzintara izmantošanu diega ražošanā radusies Kairas nacionālajā muzejā, atrodot rakstu par dzintara lietojumu Senajā Ēģiptē. Tur viņa guvusi ideju no dzintara izgatavot pat mākslīgos asinsvadus.

Savukārt Anita Saulīte no Latvijas Dabas muzeja uzskata, ka jādara viss, lai mēs arvien vairāk daudzinātu dzintaru. Viņa atgādina, ka dzejnieks Imants Ziedonis savulaik arī centies dzintaru celt saulītē, gribējis, lai Latvijā, tāpat kā Lietuvā, būtu tam veltīts muzejs. Diemžēl Latvijā, zemē ar senām dzintara tradīcijām, mūsu nacionālajam simbolam šāda muzeja joprojām nav.

Anita Saulīte uzskata, ka Latvijā ir pietiekami daudz materiāla, lai varētu tādu izveidot, taču dažādās kolekcijas atrodas muzejos gan Rīgā, Liepājā un Pāvilostā, gan pie vēstures entuziastiem, un tieši nozīmīgajām privātkolekcijām jāpievērš vislielākā uzmanība, jo patiesībā grūti ir zināt to apjomu un vērtību – ne vienmēr cilvēki sniedz ziņas par to, kas viņiem pieder.

Dzintars vairo mīlestību

Viens no mīļākajiem Anitas Saulītes eksponātiem pašas veidotajā izstādē “Dzintars laiku lokos” ir tas, ko muzejam izdevies iegūt tikai pirms dažiem gadiem. “Es to uzskatu par savu vienaudzi. 1949.gadā Liepājā kāds jūrnieks vietējiem iedzīvotājiem piedāvājis nopirkt lielu dzintara gabalu. Kāds dzintara cienītājs viņam piedāvājis visu savu algu, ko tieši tajā dienā saņēmis. Jūrnieks atbildējis, ka ar to ir par maz, lai nopirktu visu dzintara gabalu, tādēļ tas, spriežot pēc formas, saskaldīts uz pusēm. Šī puse sver 1,7 kilogramus, un tas ir Latvijā lielākais dzintara gabals. Kaimiņos Lietuvā, Palangas Dzintara muzejā, lielākais gabals ir 3 kilogramus smags.

A.Saulīte savu mīlestību dzintaram veltījusi visu profesionālo mūžu – apmēram 40 gadus. Mēs varam jautāt: kāpēc? Zinātniece atbild: “Dzintars vienmēr spēj apburt un parādīt ko jaunu, nav divu vienādu gabaliņu, un tieši tā ir dzintara unikalitāte, šī iezīme tam neļauj būt klasiskam dārgakmenim. Saules akmens joprojām glabā savus noslēpumus – nevienam ķīmiķim līdz šai dienai nav izdevies sintezēt dzintara analogu. Pasaule pazīst mākslīgi radītus dimantus un ametistus, bet dzintara analogu nav izdevies pagatavot.”

Savukārt Harijs Jākobsons viltīgi teic, ka dzintara gabaliņš nodrošina naudu makā, veselību un mazliet mīlestības. Nepārbaudīsi – neuzzināsi! Vācieši un japāņi atbraucot un vienā mēlē runājot: dzintars makā vairo naudu!

Dzejniece Elza Sudmale vārsmojumā “Iedzintarošana” izsakās suģestējoši:
Ja gribi mūžīgi paturēt
Savas dzīvības spārnu trīsu,
Ļauj, lai kā taureni vizošā lāsē
Tevī iedzintaro mīlestība.