Invaliditāte nav šķērslis, lai kļūtu par Latvijas čempionu ^{Apriņķis.lv}

Vija ir pārliecināta, ka ne vecums, ne invaliditāte nav šķērslis, lai sportotu, un iesaka to darīt arī citiem. Teju desmit gadu laikā, kopš viņa kļuva par sporta kluba “Rembate” dalībnieci un regulāri ir piedalījusies sacensībās, kopumā izcīnītas sešpadsmit medaļas: septiņas zelta, četras bronzas, piecas sudraba. Visu kalumu godalgām jāpievieno arī diplomi un kausi. Arī aktīvo sporta gaitu noslēgums ir vairāk nekā veiksmīgs – pērn Vija sportisko karjeru noslēdza ar zelta un sudraba medaļām.

“Visnozīmīgākās, protams, ir Latvijas čempionātos izcīnītās medaļas,” uzsver Vija. Pēdējās sacensībās Latvijas čempionātā svaru stieņa spiešanā guļus izcīnīts sudrabs, bet uz atkārtojumu skaitu – zelts. Vijas rekords ir 42,5 kilogrami, ko viņa spējusi sasniegt savā sportistes karjerā.      

Pirms raksta publicēšanas uzzinājām vēl kādu priecīgu vēsti. Latvijas Pauerliftinga federācija no pērn notikušo sacensību rezultātiem ir izveidojusi 2021. gada sportistu reitingus. Vija Dzērve (70+ vecuma grupā svara kategorijā līdz 72 kg) un viņas dzīvesbiedrs Jānis Dzērve (70+ vecuma grupā svara kategorijā līdz 85 kg) pērn ierindojušies 1. vietā un ir atzīti par labākajiem savā grupā. Jāpiebilst, ka Jānis Dzērve aktīvajam sportam ar piedalīšanos sacensībās punktu pielika tikai šogad.

Pirmais treneris – vīrs

Sporta klubā “Rembate”, kura dalībnieki vienmēr ar labiem rezultātiem ir aizvadījuši visas pauerliftinga sacensības, tostarp Latvijas čempionātus un Latvijas Sporta veterānu-senioru savienības sporta spēles, pirmais iesaistījās Jānis. Viņu, bijušo vieglatlētu un bokseri, pamanīja sporta meistars Dzintars Roga, kurš kļuva arī par Jāņa treneri.

Vija pirms tam bija nodarbojusies tikai ar vingrošanu un smagatlētikai pievērsās vīra iespaidā. Sākumā, Jāņa rosināta, vienkārši aizbraukusi paskatīties un līdzi just, līdz nemanot pati kļuvusi par sacensību dalībnieci.

Pauerliftinga sacensībās sievietes pēc vecuma atsevišķi neizdala, tāpēc bija jāsacenšas pat ar divdesmit gadus jaunākām sportistēm, atklāj Vija. Sākums nebija viegls arī tāpēc, ka sporta klubā “Rembate” Vija bija vienīgā sieviete, kura nodarbojās ar šo sporta veidu, un  tikai vēlāk viņai pievienojās vēl dažas dāmas.

Lai arī Jānis uzskata, ka smagatlētika nav sievietēm piemērots sporta veids, tomēr, kā atzīst Vija, vīrs viņu ļoti atbalsta un abi trenējas kopā. Vijas pirmais treneris bija tieši Jānis, un tikai tad, tāpat kā dzīvesbiedrs, Vija sāka trenēties pie kluba vadītāja Aivara Gailīša, kura vadībā Rembates pagastā ir ierīkota trenažieru zāle ar visu nepieciešamo inventāru sporta nodarbībām un katru gadu iespēju robežās inventārs tiek papildināts. Klubā iesaistījušies sportisti ne tikai no Ķeguma un Rembates, bet arī no Lielvārdes, Ogres un Rīgas.

Vija un Jānis ir lielvārdieši, tāpēc gan pirms aktīvo sporta gaitu sākuma, gan arī  tagad, kad sacensību laiks pagājis, sportisko formu savam priekam uztur, apmeklējot Lielvārdes Sporta centra trenažieru zāli, kur pieejami dažādi spēka un svaru trenažieri. “Pie stieņiem dar’, ko var!” – tā darbošanos trenažieru zālē komentē Vija. “Tieši tas, ko darām patlaban, veicina un uzlabo veselību, jo profesionālais sports to nedod,” atzīst Jānis. “Kad dodies uz sacensībām, tad domā tikai par rezultātu un izliec sevi uz maksimālo.”

Aktīvās sportošanas laikā Vija, tāpat kā Jānis, par sasniegumiem sportā, kā arī par Lielvārdes un Ķeguma novada vārda popularizēšanu Latvijā regulāri sumināta ikgadējos pasākumos “Sporta laureāts”, kuros pašvaldības pateicas labākajiem sportistiem.

Pulcina kopā Lielvārdes invalīdus un rūpējas par senioru veselību

Kopš 1998. gada Vija Dzērve ir otrās grupas invalīde. Smagais fiziskais darbs sabiedriskajā ēdināšanā, cilājot katlus virtuvē, rezultējās ar diska trūci, izkustinātiem skriemeļiem un mugurkaulā ievietotu fiksatoru.

Pirmajā mirklī smagatlētika un mugurkaula problēmas šķiet nesavienojamas lietas, tomēr Vija izvēlējās tieši šādu sporta veidu un veiksmīgi tika galā. Arī smagatlētiem raksturīgās traumas viņai gājušas ar līkumu. Pat Jānis, būdams pilnīgi vesels cilvēks, vairākkārt cietis no smagā svaru stieņa uzkrišanas – gadījies pat palikt bez zobiem. “Vīri baidās, es ne! Ko tad es savā vecumā baidīšos,” smej Vija.

Ne visi invalīdi Lielvārdē ir (un arī objektīvu iemeslu dēļ nevar būt) tādā sportiskajā formā, lai piedalītos sacensībās un cīnītos par medaļām, taču ikvienam ir dota iespēja Lielvārdes Sociālā dienesta dienas aprūpes centrā izmantot trenažieru zāli un rehabilitācijas laukumu. Sākumā Jānis, bet tagad stafeti pārņēmusi Vija un trīs reizes nedēļā vada nodarbības senioriem un invalīdiem.

Šobrīd fizisko aktivitāšu grupā regulāri trenējas septiņas dāmas. Invalīde šajā kompānijā ir viena, un tā ir trenere – Vija. Sekojot viņas piemēram, arī pārējās dāmas uzdrošinājušās ziemas laikā skriet pa sniegu basām kājām. Tiklīdz uzsnigšot sniegs, šī nodarbe tikšot atjaunota, sola Vija. Lai skriešana basām kājām pa sniegu būtu veselībai labvēlīga, svarīgi pirms tam atbilstoši iesildīt muskuļus, skaidro Jānis.

Vijas Dzērves darbu invalīdu labā novērtējusi arī pašvaldība. Lai godinātu cilvēkus, kas novadā izpelnījušies atzinību, veicot nozīmīgus darbus, atbalstot citus un attīstot dažādas darbības jomas, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas pasākumā Lielvārdē ik gadu notiek pašvaldības apbalvojumu “Goda lielvārdietis” un “Atzinība” saņēmēju godināšana. 2019. gadā par aktīvu un nesavtīgu sabiedrisko darbību Lielvārdes novada Invalīdu biedrībā Vija Dzērve saņēma apbalvojumu “Atzinība”.  “Vija ar savu neatlaidīgo raksturu ir dzīvs piemērs un iedvesmas avots pārējiem,” teikts apbalvojuma pieteikumā. Jāpiebilst, ka toreiz viņa vēl bija biedrības ierindas biedre un darbojās arī valdē.

Par Lielvārdes Invalīdu biedrības priekšsēdētāju Vija Dzērve kļuva 2020. gadā. Kā aktīvai un enerģiskai dāmai invalīdu kolektīvs viņai uzticēja šo pienākumu, ko Vija arī apzinīgi pilda. Jau divus gadus Vija rūpējas par divdesmit sešiem likteņbiedriem un cenšas padarīt vieglāku un interesantāku viņu ikdienu un svētkus. “Sagādā gandarījumu, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja satikties un darboties un es varu viņiem palīdzēt to izdarīt,” saka Vija.

Lielvārdes Invalīdu biedrības biedri piedalās dažādos veselību veicinošos projektos, organizē paši savas sporta spēles un dodas ciemos pie kaimiņu novadu invalīdu organizācijām. Daudz sirsnīgu kopā būšanas emociju piedzīvots starpnovadu sporta svētkos cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Es sportoju – es varu” Ikšķilē. Protams, invalīdi dod priekšroku mierīgākiem sporta veidiem – šautriņu mešanai, dambretei, šaham, zolītes turnīriem.

Labākā ne tikai sportā, bet arī pavārmākslā

Ar diplomiem un uzvarām Vija var lepoties ne tikai pauerliftingā, tikpat labi viņai padodas arī ēst gatavošanas māksla. Viss darba mūžs aizvadīts pavāra darbā tepat sabiedriskajā ēdināšanā Lielvārdē un vēlāk arī putnu fabrikas “Ķekava” ēdnīcā.

Lielvārdes Invalīdu biedrībā ir arī citas čaklas namamātes, tāpēc kulinārijas nodarbības un ēdienu gatavošanas konkursi te ir lielā cieņā. “Īpaši šajā jomā aktivizējamies ražas laikā, kad tiekamies un liekam galdā rudens veltes. Katrs, ko var, sagatavojam, degustējam, apmaināmies ar receptēm un padomiem,” stāsta Vija. Lai darbošanās kļūtu azartiskāka, tiek rīkoti konkursi un sacensības. Blakus apbalvojumiem sportā Vijai goda vietā ir arī diploms par pirmo vietu pavārmākslā Lielvārdes Invalīdu biedrības atklātajās sacensībās “Mani virtuves noslēpumi”, kur īpaši novērtēta ir viņas prasme gaļas ēdienu gatavošanā.

Visobjektīvākais Vijas pavārmākslas vērtētājs ir dzīvesbiedrs Jānis, jo konkursos savu lomu var nospēlēt nejaušība vai īpaša sagatavošanās, bet teju četrdesmit kopā nodzīvotajos gados visi virtuves noslēpumi ir kā uz delnas.

Uz jautājumu, vai ir kāds ēdiens, par kuru var teikt, ka, izņemot Viju, neviens cits to nevar tik garšīgi pagatavot, Jānis atzīst, ka tādu esot vismaz piecdesmit. Visaugstāk Dzērves kunga gastronomiskajā reitingā ir ēdieni, kas pagatavoti no cūkgaļas. “Kaut gan manā vecumā cūkgaļu un vispār kaloriju daudzumu uzturā vajadzētu ierobežot, tā ir mūsu mājas “problēma”, ka ēdiens tiek gatavots tik garšīgs,” ar smaidu piebilst Jānis.

Virtuvē tiek likti lietā arī pašu dārzā novāktie veselīgie dārzeņi, kuri audzēšanā netiek izmantotas nekādas ķimikālijas. Vija var lepoties, ka viņas kopto dārzu neapciemo arī kaitēkļi, ar kuriem nemitīgi  cīnās  mazdārziņu īpašnieki. Zemi uzrakt palīdz Jānis, bet kopšanas un ravēšanas darbi – tie ir Vijas ziņā. Un kā tad sāpošā mugura? “Tupus vai rāpus, bet bez darba es nevaru dīkā nosēdēt,” atklāj Vija.

Brīvajā laikā Vijai patīk arī adīt. Kā izrādās, adatas ilgstoši noturēt rokās esot daudz grūtāk nekā pacelt svaru stieni.

Paļaujas uz saviem spēkiem

Protams, muguras sāpes ik pa laikam par sevi atgādina. “Cenšos ārstus apmeklēt pēc iespējas retāk, bet vairāk paļaujos uz saviem spēkiem,” saka Vija un piebilst: “Invalīdiem novēlu nenokārt degunu, bet iespēju robežās paveikt kādus vieglākus darbiņus un sportot, sportot un vēlreiz sportot.”

Lai arī pensija otrās grupas invalīdiem svārstās pārsimt eiro robežās, invalīdi ir sīksti un cīnās, kā prot, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vija Dzērve ir pierādījusi, ka ar stipru gribasspēku invalīds var pārspēt veselos un izcīnīt pat Latvijas čempiona titulu.

Par raksta saturu atbild laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” redakcija.