Leonards Inkins. Cilvēks dzīvo, kā ir mācīts

Cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem spēj ne tikai mācīties no kļūdām un neveiksmēm. Viņš spēj mācīties un apgūt zināšanas, dzīvnieks nemācas, viņš pakļaujas dresūrai. To dresē gan cilvēks, gan citi dzīvnieki un daba. Tie, kuri šo “dresūru” pārdzīvo un izdzīvo, ir kādu mācību guvuši, tie, kuri pārbaudījumu neiztur, iet bojā.

Ar cilvēku ir nedaudz citādāk. Viņu kopš dzimšanas iemāca visās lietās meklēt vainīgo un to, kam tas ir izdevīgi. Ar šādām zināšanām apbruņoti ienākam dzīvē un atbilstoši šai dzīves morālei meklējam risinājumus. Mums ir iestāstīts, ka atliek tikai atrast vainīgo un lieta pati no sevis atrisināsies. Bet izrādās, ka tā nav. Pats no sevis nekas neatrisinās.

Mēs uzskatām, ka ir labi un slikti cilvēki. Paši, protams, esam tikai labi, bet tie citi ir visādi. Jūtamies ļoti aizskarti, ja kāds uzdrošinās bilsts, ka cilvēks var būt sirsnīgs un atsaucīgs, un tad pēkšņi pārvērsties. Kļūt neiecietīgs un rupjš. Cilvēks pret vieniem izturas labi, bet pret citiem ir neiecietīgs. Tāpēc vieniem viņš ir labs un citiem slikts.

Atšķirībā no dzīvniekiem mēs esam ļoti mainīgi, un pareizi ir teikts, ka dzīvnieks šai ziņā ir nemainīgs, bet cilvēks spēj gan kļūt labāks, gan sliktāks. Tāda ir cilvēku un dzīvnieku daba, no kuras izriet gan laba, gan ļauna rīcība un attieksme pret citiem.

Mēs mēdzam meklēt vainīgos gan sadzīves situācijās, gan politiskās norisēs. Mēs esam kā, apmāti ar vainīgā meklēšanu, nepadomājot, kam mums tas jāzina un vai uzzinot paši kļūsim labāki.

Dadzi uzskata, ka pietiek tikai atrast sliktos, tos izolēt un dzīve kļūs labāka un taisnīgāka. Kopš cilvēce pastāv neskaitāmas reizes esam centušies šādi rast risinājumu. Viens no plaši zināmajiem piemēriem ir plūdi un šķirsts, kurā izglābjas labie, tad neskaitāmi mēģinājumi atbrīvoties no sliktajiem un tiem, kuri traucē daudzās pasaules malās. Arī Franču revolūcija bija mēģinājums atbrīvoties no sliktajiem, lai palikušie beidzot varētu brīvi uzelpot. Trīsdesmito gadu Vācija darīja to pašu. Kamēr mēs ar aplamām metodēm, ko risināsi, rezultāts arī būs atbilstošs metodei – aplams.

Laiks saprast, ka nav viena vainīgā un nav kādu slikto, kuru dēļ ar mums notiek, kas ļauns. Nevar būt tā, ka vieni ir vainīgi visās likstās un citi tikai cietēji. Šādu skatījumu mums iemācīja padomju laikos, kad proletariāts bija tikai labs un kapitālisti ļauni rausēji.

Lai kautos, lai strīdētos, lai grūstītos ir vajadzīgi vismaz divi. Iesaistīti ir visi, kuri kautiņā un strīdā piedalījās. Ir teikts, ka gudrākais apklust pirmais, bet ja abiem dusmas, aizvainojums vai kādas citas emocijas atņem prātu, tad vainīgi tomēr ir abi. Ir bezjēdzīgi svērt, kura vaina lielāka un, kura mazāka. Tā ir tāda puiciska mērīšanās ar krāniņiem.

Ja laulāto strīdā iejaucas sievasmāte, vīramāte, vai kaimiņš jeb kaimiņiene, tad tas tikai pielej eļļu ugunī.

Valstu attiecībās reti, kad notiek militāri konflikti, citām valstīm nezinot. Agresijā piedalās un par to ir informēta ne tikai agresorvalsts. Parasti tās ir starpvalstu vienošanās, pasaules pārdales procesi. Tā notika un notiek arī ar Latviju. Kas no tā izriet? No tā izriet, ka mums nepieciešams citāds skatījums.

Ja valstī kaut kas nav kārtībā, tad nav tā, ka vainīgs ir kāds viens – valsts, valdība vai kāds ministrs. Vainīgie vienmēr ir vairāki. Atminos, ka kādā intervijā man Uldis Freimanis teica: ja valstī kaut kas nav kārtībā, tad vispirms es vainoju sevi, jo esmu pārāk maz darījis, lai tā nebūtu.

Lasītājs var iebilst, bet mūs taču okupēja, mēs tur neesam piedalījušies. Jā, mēs neesam piedalījušies. Tomēr ir jāatzīst, ka bija, un ir, gana daudz tādu, kuri ne tikai vēlējās Latvijas okupāciju, bet centīgi kalpoja okupantiem. Pavērojiet, cik nozīmīga mums ir vīriešu diena un sieviešu arī! Mēs labprāt līdzdarbojamies. Mums ir nepieņemamas komunistu vērtības, bet padomju svētki daudziem ir mīļi.

Klusēšana arī ir piekrišana, un neiejaukšanās ir noziegums, jo pilsonim sava valsts ir jāaizstāv. Armijai, kā karavīriem sava valsts ir jāaizstāv, virsniekiem sava valsts ir jāaizstāv, ministram sava valsts ir jāaizstāv, prezidentam arī jāaizstāv, nevis pašam jāpaliek kaut kādā vietā un citi jāaicina neizrādīt savu attieksmi, paliekot savās vietās.

Piedodiet, ja varat manu izrunāšanos.