Voldemārs Lauciņš: Vieduma meklējums Zinību dienai ^{Apriņķis.lv}

Zinību diena, vēl pirms skolēniem skolas ikdienas, ir oficiāla un svinīga – mācību gada atklāšana visai skolai, sanākšana klasē un gladiolas skolotājām. Var būt arī kāds neformāls pasākums, bet tas jau pēc pašu izdomas un iespējām. Tātad, runājam par Zinību dienu un zinām, ka tas ir teju sakrāls rituāls, ar kuru skolēni savācas atkal skolā, lai šajā mūsu izglītības sistēmas templī uz turpmākajiem deviņiem mēnešiem iegremdētos mācībās un smeltu zinības.

Gadu desmitiem un simtiem izglītība ir bijusi viena no vērtīgākajām dāvanām, kuru iepriekšējā paaudze ir varējusi nodot nākamajai. Tieši uz to balstās civilizācijas attīstība – cilvēki cenšas kaut ko sasniegt, viņiem tas izdodas vai arī neizdodas, un viņi šo pieredzi atstāj saviem bērniem un bērnu bērniem, lai jau viņi, ņemot vērā iepriekš pieļautās kļūdas un sasniegto, spertu soli tālāk. Šāda lietu kārtība ir iegūlusies vairuma apziņā – ar izglītošanos visa cilvēce lēnām un neapturam kļūst par labāku vietu, progresē.

Sava daļa patiesības idejā par šādu progresu ir. Paaudze, kas ir piedzīvojusi analogos vada tālruņus (varbūt pat ar ripu!), uzreiz kā piemēru minēs teju katram kabatā vai somā esošo mobilo tālruni. Bikšu dibena kabatas telefons, kā to reiz kāds vecāks vīrs nosauca, turklāt, vairs nav vien sazvanīšanas rīks, bet ir vesela viedā brīnumu kaste, kas ļauj filmēt, attālināti strādāt, un vēl visvisādas lietas.

Lietu attīstība ir bijusi iespējama tāpēc, ka iepriekšējās paaudzes ir skrupulozi uzkrājušas zināšanas par pasauli ap mums, tās dažādi apkopojušas un testējušas, lai arvien virzītos ātrāk, tālāk un stiprāk. Vērojums par cilvēci, kas arvien vairāk uzkrāj zināšanas un spēj arvien vairāk sasniegt to, kas iepriekš bija neaizsniedzams, dod pamatu ticēt zinātniskās fantastikas rakstnieku, filmu radītāju vai spēļu scenārijos uzburtajai nākamības ainai par nākotnes cilvēku – intelektuāli neierobežotu un morāli nevainojamu.

Nesenajā pagātnē, kad kļuva pieejamas pirmās šādas fantastikas prognozes, viss apkārt lēnām progresējošais deva pamatu šādām cerībām. Tā mūsu vectēvu un tēvu laikos bija bariem radio sakaru amatieru ar spējām mājas apstākļos, uz virtuves galda uzkonstruēt uztvērējus, kas pat reizēm varēja pārspēt čekas zāģus un klausīties Amerikas balsi. Tomēr mūsu laikmetā arvien vairāk sāk parādīties neatbilstības šādai nākotnes bildei. Tiesa, turpinās pastāvīgi pieaugošs tehnoloģiju progress. To cilvēki arvien vairāk bauda darbā un mājās, un tas ietekmē izklaidi. Tikai tagad dažādu prasmju apveltītu cilvēku kļūst arvien mazāk, patiesībā ir maz to, kuri būs spējīgi šīs lietas reproducēt mājas apstākļos.

Nesenā pandēmijas ierobežotība un arī Ukrainā esošais karš ļoti uzskatāmi parādīja šīs problēmas patiesos apmērus – kāds labums no tā, ka vienā pasaules malā spēj saražot lielu vairumu ļoti labu lietu, ja tās nevar nonākt līdz otrai pasaules malai? Turklāt, runa nav par to, ka tie otrie nevarētu samaksāt... Protams, tehnoloģijas kļūst arvien sarežģītākas, bet vai tad iepriekšējo paaudžu uzkrātais caur zināšanām nav izveidojis pietiekamu bāzi, lai arī sarežģītība būtu jau viegli pārvarama?

Tā nu diemžēl realitātē piedzīvojam teju pretējo zinātniskās fantastikas pareģotajam, arvien vairāk skolu beidzēji ne tikai nespēj spert soli tālāk, pārspēt iepriekšējās paaudzes, bet nereti viņi pat nespēj nostāties līdzās iepriekšējām paaudzēm.

Sekli, virspusēji vērtējot manu novērojumu, varētu sākt skaļi smieties un teikt, ka mūsdienu jaunatne nesalīdzināmi vieglāk un ātrāk spaida datoru un citādi pārvalda dažādos ekrānus. Tomēr, paraugoties dziļāk, podziņu spaidīšana, spēja orientēties dažādās aplikācijās visbiežāk ir vienkārša motorika, bez dziļākas izpratnes par procesu norisi. Šādus sasniegumus saukt par vispārējam izglītības līmeņa pieaugumu ir tikpat atbilstoši, cik ko tādu piedēvēt kādreizējiem meistariem tetrī – vienkāršā elektroniskā spēlītē, kurā ar dažādas formas figūru ātru grozīšanu jāveido pilnas rindas, kuras tad pazūdot, dod punktus.

Citiem vārdiem, vai cilvēka spēja ātri pieņemt vienkāršotus lēmumus teorētiskajā pasaulē ir sasniegums un progress, it īpaši, ja zinību līmenis neapturami slīd uz leju? Visskaidrāk tas ir manāms dabaszinību sfērā – fizikā, ķīmijā un bioloģijā, tomēr ne tikai, jaunie cilvēki visumā mazāk zina vēsturi un raksta primitīvāk, nekā viņu vecvecāki. Un ko te līdz tas, ka viņi lieliski zina populārākā seriāla peripētijas?

Nu jā, izkristalizējas realitāte, kuru mēs gribētu, lai risina skola, bet tā vien liekas, ka skola ar to netiek galā. Un skolotāji, ja nu viņiem sāk ko pārmest, pamatoti parādīs savus darba aprakstus – viņi labi izpilda savus plānus, saliek atbilstošas atzīmes! Proti, vainot skolotājus nav īsti pamata, jo viņu uzdevums ir sniegt zināšanas. Tomēr kaut kas tajās zināšanās ne tikai trūkst, bet pat nav nododams – gudrība, viedums.

Kas ir tas, kas skolā nav sasniedzams, ja pieņemam, ka ar skolās pasniedzamo zinību saturu viss ir kārtībā? Manuprāt, galvenais, kas trūkst, ir dedzīgas mijiedarbības, kas aiz zinībām grib satvert ko vairāk – viedumu. Latviešu literatūras sākumi ir pilni ar skolotāju slavēšanu, kas bija gatavi sniegt skolēniem ko vairāk par zināšanām. Un vēl vairāk, latviešu literatūras sākumi ir to iepriekš solā sēdējušo skolēnu rakstīti, kas vēlējās saņemt ko vairāk par zināšanām. Jo, kā te nedaudz pajoko, tik tiešām logaritmiskas tabulas nav nepieciešamas katram skolas beidzējam, bet mani pavisam nesen patīkami pārsteidza meistars, kurš spēja izrēķināt neregulāra jumta laukumam nepieciešamo segumu.

Un tas jau ir nopietni. Tieši tas mūsu skolās, manuprāt, visvairāk trūkst – skolēnu vēlme sasniegt kaut ko aiz zinībām, jo ikdienā tik daudz jau liekas sasniegts, un ikdiena tik daudz ir piepildīta ar izklaidi, īpaši ar jau progresijas sasniegtā baudīšanu.

Paldies Dievam, līdz brīvlaika aprunāšanai netiku, bet par viedumu gan ieminējos. Tā nu tas paliek mans sapnis, ka skolā sniedz vajadzīgās zināšanas, bet viedums ir kaut kas tāds, ko skolēni ar skolotāju var meklēt mijiedarbībā, nevis vecāki sagaida, ka skolotājs viens pats to kā ar karotīti ieles mazajos brīnumiņos. Lai šogad mūsu skolās ir vairāk mācīties gribošu skolēnu, kas palīdz skolotājiem uzturēt kaut kā vairāk atrašanu aiz zinībām – viedumu!