Iedzīvotāji arvien dziļākā enerģētiskajā nabadzībā ^{Apriņķis.lv}

Sevišķi smaga situācija izvēršas Pierīgā. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas tīmekļa vietnē ir skatāms siltumenerģijas tarifu salīdzinājums. Vairākās apdzīvotās vietās tarifs janvārī pārsniedz 70 eiro robežu par megavatstundu – Mārupē, Skultē, Piņķos un Babītē –, bet Ādažos un Kadagas ciemā sasniegts rekords – 78,33 eiro. Un klāt taču vēl jāskaita pievienotās vērtības nodoklis 12% apmērā. Turklāt izskatīšanai komisijā tiek iesniegti arvien jauni pieteikumi tarifu kāpumam. Sadārdzinās pilnīgi viss – apkure, elektrība, ūdensapgāde, kanalizācija un atkritumu izvešana. Tās ir acīm redzamas tirgus liberalizācijas sekas.

Pašvaldību reforma te nelīdz

Administratīvi teritoriālā reforma, kas vēl nesen tika uzskatīta par brīnumlīdzekli visu municipālo kaišu ārstēšanai, šajā gadījumā faktiski nekā nelīdz, jo radikālas atšķirības tarifos vērojamas ne tikai dažādās pašvaldībās, bet pat vienas pašvaldības ietvaros. Viens māju puduris tiek centralizēti apkurināts ar gāzi, otrs puduris – ar šķeldu. Protams, šobrīd vinnētāji ir tie otrie, jo šķelda ir vietējais resurss. Tur, kur komunālie uzņēmumi savlaicīgi ierīkojuši šķeldas apkures katlus, tur izmaksu kāpumu izdodas noturēt mērenākā līmenī. Jā, arī šķelda ir sadārdzinājusies, taču ne tuvu tik ļoti kā gāze. Gāzes cena 2021. gada novembrī, salīdzinot ar cenu 2020. gada novembrī, bija 6,5 reizes augstāka. Tikmēr šķeldas cena bija kāpusi vien par 30–40%.

Bet arī te problēmas nav beigušās. Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš stāsta, ka šķeldas cena kopš rudens no 15 eiro kubikmetrā uzkāpusi līdz 28 eiro. Milzīgs pieprasījums esot no Lietuvas, un piegādātājiem kļūst izdevīgāk lauzt noslēgtos līgumus, maksāt sodus un šķeldu eksportēt. Arī te nepieciešams izveidot kādu aizsargmehānismu, lai kopīgo enerģētikas badu valstī nevairotu arī šķeldas bads.

Valsts mērogā lielākais satraukums ir par pašvaldības mitekļos dzīvojošo cilvēku maksātspēju, taču arī privātmāju iedzīvotājiem situācija ir smaga. Valdība pēdējos gados mācījusi, ka visa ļaunuma sakne ir CO₂ izmeši, ka uz jumtiem jāliek saules paneļi, bet mājas jāsilda ar siltumsūkņiem. Un tagad izrādās, ka elektrības daudzums, kas nepieciešams šādu sūkņu darbināšanai, maksā vairs ne 100 eiro mēnesī, bet 400 un vairāk. Ģimenes budžetā tas, protams, iecērt grandiozu robu, un faktiski šī ģimene, kas iepriekš pēc ienākumiem kvalificējās virs vidējā, tagad knapi velk galus kopā.

Un tā nav tikai šīs ģimenes problēma. Ja cilvēki atdod visu naudu par komunālajiem maksājumiem, faktiski apstājas iekšējais patēriņš valstī. Cilvēki nepērk preces, nepērk pakalpojumus. Ja 40% mājsaimniecību tiek izslēgtas no tirgus, valsts nevar pilnvērtīgi attīstīties. 

Kas uzskrūvē cenas?

Runājot par šā gada apkures sezonu, Aino Salmiņš prognozē: “Tur vēl būs upuri un kritušie. Bet vēl vairāk mani satrauc, kā mēs ieiesim nākamajā gadā.” Šobrīd visa valsts enerģētika ir pakļauta brīvā tirgus svārstībām, un likumsakarīgi, ka visas šīs svārstības vērstas uz augšu. Degvielas cenas pasaulē kontrolē arābu kartelis, elektrības cenu nosaka birža, gāzes cenu – arī it kā birža, bet patiesībā Krievija. Tirgus it kā viens, bet mēs kā tādi pastarīši Eiropas nostūrī maksājam visvairāk. Svētdien zviedri maksāja zem 19 eiro par megavatstundu, bet mēs – 104 eiro. Un pīķa stundās birža mums nodrošina īpašo Eiropas kakta cenu – virs 300 eiro.

Paradokss tāds, ka Latvijā hidroelektrostaciju turbīnas turpina griezties, ražo elektrību un pārdod to par kosmisku cenu biržā. “Latvenergo” pelna, bet iedzīvotāji ir spiesti pirkt šo pašu elektrību par kosmisku cenu. Un šajā situācijā premjers un Valsts prezidents sniedz drosmīgu paziņojumu: mēs nevaram ierobežot elektroenerģijas cenas!

Biržu spekulanti var būt mierīgi. Viņu bizness netiks traucēts. Valsts palīdzēšot tām iedzīvotāju grupām, kurām klājas visgrūtāk. Bet grūti klājas lielākajai daļai – ne tikai pašvaldību apkurinātajās mājās dzīvojošajiem. Tāpēc pārmetumi, ka pašvaldības nemāk spekulēt biržā un pirkt gāzi izdevīgākajos brīžos, nav korekti. Ādažu mērs Māris Sprindžuks diskusijā valsts televīzijā centās to paskaidrot vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam: “Mēs nevaram nekurināt skolu vai netīrīt sniegu. Mums nav tumbočkas, no kuras paņemt!” Bet ministrs neko nesaprata, tikai runāja pa virsu, sak, pašvaldības nemāk saimniekot.

Tumbočka tukša

Protams, pašvaldības cenšas palīdzēt saviem iedzīvotājiem. Jau pērn gada nogalē tika ieviesti dažādi atbalsta mehānismi iedzīvotājiem un komersantiem, paplašināts pabalstu saņēmēju loks un piekopta saudzīgāka attieksme pret parādniekiem. Piemēram Ropažu novada dome lēmusi apturēt kavējuma naudas aprēķināšanu par siltumenerģijas saņemšanu Upesciema un Stopiņu pagasta iedzīvotājiem. Viņiem, pateicoties brīvajam tirgum, gada laikā tarifs kāpis vairāk nekā trīs reizes.

Protams, ja arī algas būtu kāpušas līdzi inflācijai, tā nebūtu problēma. Taču alga adekvāti inflācijai kāpj tikai valdībai: Ministru prezidenta alga šogad pirms nodokļu nomaksas būs 5216 eiro mēnesī, ministriem – 4952 eiro. Pie šāda atalgojuma līmeņa par apkuri var atļauties maksāt arī 1000 eiro mēnesī. Gabals nenokritīs. Bet ne ģimenē, kur pieaugušais pelna šo tūkstoti mēnesī. Tur vienkārši nav, uz kā rēķina ietaupīt.

Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) pagājušā gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un jautājums, kā pie šādām algām izturēt tik nenormālu sadārdzinājumu? Pie tādiem tarifu lēcieniem valstij ir jāatver sava tumbočka, un šobrīd apspriešanā ir vairāki mehānismi, lai bremzētu tarifu kāpumu.

Priekšlikumi tarifu bremzēšanai

Latvijas Pašvaldību savienība nākusi klajā ar virkni priekšlikumu, un pašlaik turpinās cīniņš ar valdību, jo īpaši Finanšu ministriju, cik no šiem priekšlikumiem tiks ieviesti praksē. Priekšlikumi ir šādi:

1) PVN likmes samazināšana elektrībai, gāzei un siltumapgādei vismaz līdz šīs apkures sezonas beigām vai atbalsta sniegšana iedzīvotājiem no energoresursu tirgošanā iekasētā PVN ieņēmumiem;

2) jāpārskata enerģētiskās nabadzības definīcija, paredzot valsts atbalstu mājsaimniecībām, kuru izdevumi par energoresursiem pārsniedz 10% no mājsaimniecības izdevumiem un kurām maksa par siltumapgādi gada laikā pieaugusi par vairāk nekā 25%;

3) jāaptur pašreizējie ierobežojumi enerģijas tirgotāja/piegādātāja maiņai, lai pasūtītājs varētu pārslēgt līgumu ar citu piegādātāju, tiklīdz saņēmis izdevīgāku cenu;

4) Latvijas Pašvaldību savienība ierosina arī noteikt fiksētu cenas līmeni dabasgāzei un elektroenerģijai, kuru pārsniedzot galapatērētājam tiek kompensēta starpība starp šo fiksēto līmeni un biržas cenu. Sasniedzot noteiktu summu, pārējo maksā valsts;

5) kopējo cenu līmeni mazināt ļautu arī centralizēti kopīgi iepirkumi, kā arī īstermiņa aizdevumi siltumapgādes komersantiem un pašvaldībām.

Nepieciešami ilgtermiņa risinājumi

Opozīcijas mēģinājums līdzīgas ierosmes virzīt caur Saeimu pagājušajā nedēļā cieta neveiksmi, bet tā skaidrojama ar elementāru valdošās koalīcijas greizsirdību. Nevar taču pieļaut, ka normatīvos aktus, kas palīdzēs iedzīvotājiem, būtu virzījusi opozīcija. Vēlēšanas tuvojas.

Tagad priekšlikumu virzību koalīcijā pārņēmusi Ekonomikas ministrija, un šobrīd runa ir par diviem konkrētiem atbalsta pasākumiem: PVN samazināšana elektroenerģijai, dabasgāzei, siltumenerģijai un kurināmajai koksnei līdz 5% likmei uz laiku no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 30. aprīlim. Un šajā periodā ieviest atbalsta mehānismu, izmantojot maksimāli pieļaujamās cenas griestu noteikšanas metodi centralizētai siltumapgādei un gāzes apkurei. Kas pa virsu, tas tiek kompensēts.

“Situācija ar šī brīža elektrības, gāzes un siltuma rēķiniem gan mājsaimniecībām, gan uzņēmējiem ir dramatiska. Ieviestie atbalsta mehānismi elektrības rēķiniem situāciju risina tikai daļēji.  Patērētājus satrauc gala rēķins, kas šajā apkures sezonā ir nepieredzēti liels. Katra maksājuma kaut neliela samazināšana ir būtisks nosacījums iedzīvotāju maksātspējas saglabāšanai,” uzsver ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Vismaz viens ministrs ir pamanījis, ka valsts iedzīvotāji nonākuši enerģētiskajā nabadzībā.

Taču te jāuzsver, ka piedāvātie risinājumi dzēsīs vai drīzāk mīkstinās krīzi tikai īstermiņā – šajā apkures sezonā –, bet nepieciešami arī ilgtermiņa risinājumi. Valsts attīstību nevajadzētu pakārtot naftas karteļu un enerģijas spekulantu interesēm. Diemžēl komunālie rēķini rāda, ka iedzīvotāju intereses paliek otrā plānā.

#SIF_MAF2021