Mūziķe un dziedātāja Aurēlija Rancāne: Viss, kas notiek, notiek uz labu ^{Apriņķis.lv}

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?

Man šķiet, ka jebkurš mirklis, trenējoties un piedaloties sacensībās sporta vingrošanā, paliks kā ekstrēmākais, ko jebkad dzīvē būšu darījusi. Visus šos 10 gadus diendienā bija jāpārvar bailes, lai izpildītu dažādus akrobātiskos elementus. Tas ir bijis viens kārtīgs rūdījums visai dzīvei.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?

Viens no spilgtākajiem, kas man uzreiz nāk prātā, ir uzstāšanās koncertzālē "Gors" kopā ar ukraiņu etnomūzikas grupu "Dakha Brakha". Šīs grupas mūziku es iecienīju vēl pirms "Tautumeitām", un, ja kāds man toreiz būtu pateicis, ka pēc pieciem gadiem es ne tikai būšu līdzīga žanra mūzikas grupas sastāvā, bet arī dziedāšu ar viņiem kopā uz vienas skatuves, man liktos, ka tas cilvēks ir ku-kū.

Kas jūs iedvesmo darbam?

Tādam ikdienišķam darbam mani iedvesmo skaidrs prāts. Neciešu haosu galvā vai kādas neatrisinātas lietas. Tad ir vai nu jāķeras pie šo lietu risināšanas, vai arī jāiziet pastaigā, jāizkustas. Savukārt darbam pie kāda lielāka projekta mani iedvesmo pati ideja par konkrēto darbu. Ja tā ir jauna dziesma vai jauns vizuālais projekts, uz kādu laiku viss cits manā pasaulē pārtrauc eksistēt, jo esmu pilnībā atdevusies idejas realizēšanas procesam. Arī komanda – tā ir vēl viena lieta, kas mani iedvesmo darbam. Ja ir brīnišķīga komanda, kur visi ir tendēti uz kopīgu mērķi un dod labāko no sevis, lai šis mērķis īstenotos vislabākajā tā veidā, arī es esmu gatava dot ārā no sevis maksimumu.

Jūsu veselīgie ieradumi?

Regulāras pastaigas dabā. Tas man ir nepieciešams tikpat ļoti, cik ūdens, saule un pārtika, tāpēc brīvdienās mani drīzāk var satikt kādā purva takā, nevis Rīgas ielās. Daba un lauki ir vieta, kur atgriežos pie sevis.

Jūsu kaitīgie ieradumi?

Man kā studentei, kas paralēli studijām darbojas arī vairākos projektos, kaitīgs ieradums ir dažkārt aizmirst paēst… Pienāk tādi periodi, kad darbs dzen darbu un ir jāieslēdz maksimālās jaudas režīms, un tad šķiet, ka nav laika veltīt kaut pusstundiņu atpūtai un pusdienām. Apzinos, ka tas ir muļķīgi, bet laikam man, Auna zīmē dzimušai, ir tas spīts vispirms pabeigt darbu, tad pelnīti atpūsties vai… paēst.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?

Paļauties, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Un, ja kaut kas nav labi, tad nekas vēl nav beidzies.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?  

Grāmata "Jettes dienu grāmata". Jette Užāne jeb Cimdu Jettiņa bija invalīde un mūžu nodzīvoja nestaigājot, tomēr radot ārkārtīgi daudz krāšņu cimdu. Jette adījusi cimdus gan tradicionālos rakstiņos, gan jaunradot un veidojot savas cimdu gleznas. Šīs grāmatas iedvesmojošākā daļa ir tā, cik ciešā saslēgumā Jette bijusi ar dabu. Arī mana lielākā iedvesma vienmēr ir bijusi daba, un tas, kā Jette to izjūt un apraksta, manī ļoti rezonēja. Šī grāmata vairākkārt mani aizkustināja līdz asarām, un, šķiet, daļa Jettes uz mūžu ir palikusi manī. Grāmata ir pilna atziņu, un dažas no tām esmu paņēmusi sev. Piemēram: "Cilvēkiem savu dzīvi vajadzētu iekārtot tā, ka viņi varētu svinēt saulrieta stundu!" Man šķiet, tas ir brīnišķīgs moto, uz ko tiekties savā dzīvē.

Kādu mūziku klausāties?

Gribētos jau teikt – visādu, tomēr, ja ieskatās manā "Spotify" klausītāko mūzikas žanru sarakstā, tā tomēr pārsvarā būs pasaules mūzika, etno un arī soulmūzika. Man patīk tāda mūzika, kas paceļ desmit centimetrus virs zemes. Ar mūziku ikdienā arī iedvesmojos darbam, tādēļ ir svarīgi, lai tā mani mazliet aizkustina, un to vislabāk spēj dažādu tautu etnodziedātāji ar savām balsīm.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?

Dzīvoju kaimiņos restorānam "Terra", tāpēc sanāk tur ik pa laikam iegriezties ikdienā. Arī tad, kad ir videoklipa filmēšanas vai fotosesijas diena ar "Tautumeitām" un zinu, ka var neatlikt laika padomāt par pilnvērtīgām pusdienām, tas ir ērts, garšīgs un veselīgs risinājums, kur no rīta ieskriet un paņemt pusdienas līdzņemšanai.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?

Pilnīgi noteikti šis laiks un šī vieta. Vēl nesen domāju par to, cik unikālā laikā esmu piedzimusi. Bērnībā laukos vēl sienu vedām ratos ar zirgu, piedalījos un palīdzēju visos ikdienas lauku darbos. Tā bija brīnišķīgākā bērnība. Un tagad pieredzēt tādu tehnoloģisko attīstību, kā arī iespēju aizceļot gandrīz uz jebkuru vietu pasaulē. Man šķiet, šis ir ideālais laiks, lai rastos un darbotos tāds projekts kā «Tautumeitas», kas atgādina, no kurienes mēs, latvieši, esam, kas mūs padara tik stiprus un unikālus. Šis ir laiks, kad mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā jāmāk nodot gadsimtiem senus paaudžu paaudzēs mantotus kodus. Nu jau es to uzskatu par tādu kā savu misiju. Ar tādu pašu vēstījumu ir radušās arī manas maskas.