Ieva Struka: Sauksim to par jubileju Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Liepājas teātra viesizrādes – Viestura Meikšāna iestudētais “Dēmōns” un Elmāra Seņkova “Šekspīrs” – Latvijas Nacionālajā teātrī 6. un 7. maijā notiks aktiera Egona Dombrovska zīmē. Ne tik sen viņš svinēja 50 gadu jubileju, kas aktierim tāds dzīves zelta griezums vien ir, kad daudz kas aiz muguras, bet vēl daudz kas arī priekšā.
Aktieris, kam Dievs devis ne tikai talantu, bet arī prātu to neizniekot sīkumos. Aktieris, kurš ilgus gadus turējis Liepājas teātra repertuāru uz saviem pleciem, tāpat kā to pašaizliedzīgi darījusi viņa kolēģe un kursabiedrene Inese Kučinska. “Šekspīrā” mirdzēs viņi abi, turklāt “Šekspīrs” iegulstas Seņkova iecerētās izrāžu triloģijas kontekstā kā pirmais darbs, kam nule sekojusi otrā daļa – izrāde “Grimmi” –, tāpēc šoreiz par “Dēmōnu”, kurā Egons Dombrovskis ir titullomā.
Kāpēc šodien skatīties Mihaila Ļermontova poēmu ar noslēpumaino nosaukumu? Tiem, kam, dzirdot šo vārdu, acu priekšā nostāsies simbolista Mihaila Vrubela glezna, jautājumu nebūs, pārējiem varu minēt vēl dažus iemeslus, kāpēc 6. maija vakaru pavadīt teātrī.
Laikā, kad sadzīves problēmas šķiet tik sīkas un nesvarīgas, jo viss var zust vienā mirklī, ir būtiski mākslā runāt par lielajām lietām – un poētiski teksti, gribi negribi, aizved līdz augstākiem jautājumiem. Arī Ļermontova, kurš mira tik jauns, poēma ir tieši par to – par kaislību uz dzīvi, kas ir tik spēcīga “līdz nāvei”, par mīlestību, kas ir tik liela, ka nav iespējams gūt mieru, tevī iekšā plosās tāda enerģija, kas nes iznīcību, kaut gribētos, lai viss uzzied. Nāve, Dievs, dēmons kā kritušais eņģelis, klosteris, kurā mīt Tamāra. Lai viss neaizvestu tikai filozofiskās kategorijās, izrādes dramaturgs Evarts Melnalksnis izmanto intermēdijas, un tajās parādās mūsdienu dēmons. Bet viņa funkcija lai paliek intrigai.
Ne mazāk skaists iemesls doties uz izrādi ir speciāli tai tapusī Matīsa Čudara oriģinālmūzika, ko klātienē izpilda Latvijas džeza trio “Auziņš, Čudars, Arutjunjans”. Atslēgas vārds ir “džezs”, un tas veido neiedomājamu sintēzi ar simbolisko spēles telpu un poētisko tekstu. No meditatīvas melodijas līdz ekspresīviem ritmiem.
Izrādes vizualitāti veidojusi izcilā Latvijas scenogrāfe Monika Pormale, kas vienlīdz daudz strādā gan Latvijā, gan ārpus tās, gan dramatiskajā teātrī, gan operā, un viņas rokās spēj atdzīvoties viss, pat biroja tehnika, turklāt tā iegūst atbilstošu simbolisku jēgu. Uz skatuves šķietami nav nekā – siena, durvis, kopētājs, bet tur ir viss – Gruzijas kalni, klosteris, bezgalīgas debesis un slēgta celle.
Visbeidzot jubilārs titullomā. Egons Dombrovskis pieder tā intuitīvā tipa māksliniekiem, kas atradīs veidu, kā sasniegt maksimālo rezultātu, ja režisors zina, ko vēlas. Izrādes “Dēmōns” skatuviskais laiks nav garš, bet tas ir pārpilns ar aktiera enerģiju, tā šoreiz tiek vadīta ne tikai caur ārēju darbību, bet arī viņa zemo, samtaino balss tembru. Dažkārt uz skatuves paliek tikai balss, tā ievibrē kopā ar mūziku, tā čerkst, plūst, dreb, nīst, tā čukst, apsūdz, dun un mīl.
Bet nav mans mērķis pārvērst šo rakstu darbības vārdu virknē, mērķis ir pateikt, ka režisora Viestura Meikšāna mākslinieciski ambiciozā iecere – 21. gadsimtā uz latviešu teātra skatuves jēgpilni iestudēt Ļermontova poēmu – ir izdevusies. Un nu, lai to redzētu, nav jābrauc uz Liepāju. Pietiek aizdoties līdz Nacionālajam teātrim.