Ieva Struka. Eduarda V. pravietojums ^{Apriņķis.lv}

Grāmatas atvēršanas svētki Liepas pagasta "Kalāčos" šovasar pulcēja tik daudz cilvēku, ka adatai nebija, kur nokrist, un, lai arī ikvienam no mums kā autoram būtu patīkami apzināties, ka ļaudis sanākuši mūsu padarītā dēļ, ir skaidrs, ka panākumi lielā mērā jādala ar Eduardu Veidenbaumu un viņa dzeju. Vienu vienīgu kladi ar dzejoļiem un atsevišķi izkaisītām lapām, kuras turpina dzīvot joprojām, pateicoties gan ironijai, gan eksistenciālajām skumjām par cilvēka vietu šai pasaulē un netaisno kārtību.

Grāmata izlasāma vienā elpas vilcienā, un tajā Arno Jundzem ir izdevies šo viena elpas vilciena sajūtu ierakstīt arī tekstā. Tas ir pēdējais elpas vilciens (labi, vilcieni), ko piedzīvo mirstošais jauneklis, kurš Tērbatas studiju gados ne tikai apguvis jurisprudenci un ekonomiku, bet arī dzejojis un uzdzīvojis, bet sevi par īstu dzejnieku nebūt nav uzskatījis, jo apliecinājuma grāmatas formātā jau nav bijis, tāda iznāks tikai pēc viņa nāves. "Es nemiršu nekad" ir tikai Eduarda mierinājuma vārdi mātei, atšķirībā no viņa laikabiedra Raiņa, kurš savu nemirstību pareģoja, apzinādamies sava lieluma un tiekdamies panākt, lai to apzinās arī citi. Un tomēr dzīve pierāda, ka ceļi uz nemirstību ir dažādi. Arī šāds.

Varētu daudz un personiski stāstīt, kāpēc arī man Veidenbaums ir ne mazāk dzīvs kā Rainis un kāpēc īpašu aktualitāti Veidenbauma dzeja iegūst gan gaidāmās grūtās ziemas, gan priekšvēlēšanu gaisotnes dēļ, kad galvā uzmācīgi skan: "..un katrs pats sev tuvākais, tiklīdz kā izsalcis." Tomēr runa ir par jauno Arno Jundzes romānu un tā kvalitātēm. Un pie tām pieder pilnīga iejušanās aprakstāmajā varonī; tas ir pats Eduards, kas dzīves pēdējās dienās, fiziski novārdzis un jau laizdamies nemaņā, spēj vien redzēt acu priekšā pagātnes ainas, skaistākos un briesmīgākos brīžus no sava 24 gadus īsā mūža. Ne mazāk dzīvi ir izdevies uzburt to latviešu jaunekļu pasaules uztveri, kam bija gaiša galva, ambīcijas sasniegt vairāk nekā viņu vecākiem, nauda, kas ļauj uz to cerēt, un... daudz un dažādu iespēju dabūt tuberkulozi, ko tolaik nav prasmju ārstēt. Tāpat autors ļauj uzzināt mazāk afišētās Veidenbauma jūtas pret Olgu Loss, Rūjienas jauno skolotāju, un nepiepildāmā un neizdzīvojamā mīlestība ļauj Veidenbauma likteni uzlūkot vēl traģiskāku, nekā mums mācīts skolā. Turklāt Olgai mutē likti vārdi, kas ļauj aizdomāties par viņas paaudzes, pirmo visnotaļ labi izglītoto meiteņu likteni – ne tuvu nav bijis tā, ka viņām atvērtos "darba tirgus" un iespēja likt lietā skolā iegūtās zināšanas. Lielākoties viņas kļuvušas par savu nākamo vīru skolotām sievām, ar kurām lepoties saviesīgos pasākumos un kurām uzticēt bērnu audzināšanu mājās.

Un visbeidzot – katrs mēs zinām, cik sarežģīti jebkurā mākslas darbā ir iemiesot to mirkli, kad cilvēks aiziet mūžībā. Tas ir lielais noslēpums. Arno Jundzem ir izdevies bez jūtināšanās, bet ar lielu iejūtību tam pietuvoties un atrast īstos vārdus.

Tāpēc, kamēr silti augusta vakari un septembra pirmās dienas, kamēr kultūras pasākumi telpās nemaz tik ļoti nevilina, ir īstais brīdis paņemt rokās grāmatu "Es nemiršu nekad", bet pēc tam – uzlikt kādu no grupas "Pērkons" dziesmām ar Veidenbauma vārdiem vai arī vienkārši pieiet pie grāmatu plaukta, atšķirt viņa dzejas krājumu un pārliecināties, ka Eduards V. zināja – viņš nemirs.