Aktieris Mārcis Maņjakovs: Vēlēšanās es nekandidētu ^{Apriņķis.lv}

– Harija Gulbja luga "Cīrulīši" ir sarakstīta pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Ar ko, tavuprāt, tā ir aktuāla tagad?

– Toreiz cilvēki pārcēlās uz kolhozu ciematiem, tagad daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, un abos gadījumos daudzas lauku viensētas tika pamestas. Noteikti joprojām ir aktuālas bērnu un vecāku attiecības, jo mums, bērniem, nav laika aprunāties ar vecākiem, palīdzēt viņiem, izdarīt kaut ko labu, mēs esam pārāk aizņemti ar sevi. Nu, tāds tas laiks ir. No tā, ka šī luga tapusi tik sen, manuprāt, absolūti nevajag baidīties, jo tēma jau ir ļoti mūsdienīga.

– Viensētas lēnām izzūd. Tevi nebaida, ka ar laiku mēs varam pazaudēt arī Latviju?

– Man šķiet, ka laiks, kad cilvēki baidījās pārcelties uz laukiem, ir pagājis, jo tagad jau gandrīz katrs mēģina atrast savu stūrīti, savu kaktiņu zemes. Ja cilvēkam, piemēram, ir mantota māja laukos, viņš cenšas to kopt un dabūt uz strīpas. Protams, ja tā ir dziļi laukos, tad gan ir problēmas, jo cilvēkam, ja viņš ir viens, tur ir grūti izdzīvot. Un tā ir problēma. Taču man tomēr gribētos cerēt, ka jauni cilvēki atkal atgriežas laukos.

– Starp taviem paziņām un draugiem ir kāds, kurš pārcēlies dzīvot laukos?

– Varbūt ne pārcelties, bet daudzi mēģina to savu zemes gabaliņu apgūt, lai tur iestādītu kādu puķi, tomātu vai kartupeli vai vienkārši aizbrauktu papļaut zāli. Tādus es zinu diezgan daudzus. Un tie, kas nav mantojuši zemi vai māju, cenšas iegādāties vai vismaz nomāt vietu, kur tikt prom no pilsētas. Man šķiet, ka mēs, latvieši, tomēr nespējam dzīvot uz asfalta; mums vajag vietu, kur atjaunoties, kur atgūt spēkus. Un tie ir meži, tie ir lauki, tās ir pļavas, kas, paldies dievam, mums vēl ir. Ka nav viss pārdots vai izcirsts, ka varam iet mežā lasīt sēnes. Mums vēl ir pietiekami zemes, kur varam atrast savu stūrīti, savu kaktiņu.


Mārcis lepojas ar to, ka spēlē teātrī, uz kura skatuves pirms 100 gadiem tika dibināta Latvijas valsts, taču ikdienā tās vairāk esot netveramas sajūtas un emocijas, nevis konkrēta doma par faktu. Mārcis Maņjakovs un Inga Misāne-Grasberga izrādē "Cīrulīši".

– Kur tu atjauno spēkus?

– Pie māsas vīra Vecpiebalgā. Viņu ģimene ar bērniem tur dzīvojas cauru vasaru, un, kad man ir kāds brīvs brīdis, braucu pļaut zāli, pagulēt pie dīķa, pasēņot… (Smaida.)

– Vairākiem taviem kolēģiem ir lauku māja. Vai esi domājis, ka tāda varētu būt arī tev?

– Par to es bieži esmu domājis un vienubrīd pat ļoti aktīvi meklēju šādu iespēju. Taču esmu sapratis, ka vismaz pašlaik nevaru atļauties dzīvot galīgos laukos, jo man darbs ir Rīgas centrā. Sapratu, ka izbraukāt katru dienu nav iespējams. Un, zinot, ko nozīmē uzturēt māju… (Domā.) Nevienu brīdi nav tā, ka lauku mājā nebūtu ko darīt. Tu sāc no viena stūra un, kad esi beidzis, sāc no tā paša stūra atkal. Tāpēc pie tāda dzīves ritma, kāds man ir pašlaik, ar māju jāpagaida, jo vēl nevaru atļauties algot dārznieku un mājas pieskatītāju, lai es pats varētu tikai aizbraukt un papriecāties par savu īpašumu. (Smaida.) Ar šo domu pagaidām esmu samierinājies. Bet varbūt, kad kļūšu vecāks, izdomāšu kaut ko citu.

– Atgriežoties pie jauniestudējuma... Kāds ir tavs varonis Elmārs? Cik daudz viņā ir no tevis, cik tevī no viņa?

– Man šķiet, ka lomās, ko spēlēju, allaž varu atrast gan kaut kādu līdzību ar sevi, gan, protams, arī pretrunas un lietas, ko es nekad nedarītu. (Domā.) Īsi raksturojot: man šķiet, ka mans varonis Elmārs ir tāds mazliet neizlēmīgs.

– Tipiskais latviešu vīrietis?

– (Smejas.) Man liekas, ka gluži tā nevajadzētu teikt, jo tas droši vien ir pieņēmums vai aizspriedums; ceru, ka latviešu vīrietis tomēr nav galīgi neizlēmīgs, un ceru, ka šī rakstura īpašība man nepiemīt.

Atgriežoties pie lugas... Tā viena nakts, kuras laikā notiek darbība, dzīvi maina visiem iesaistītajiem – šīs nakts laikā ģimene sanaidojas. Bērni ir vienojušies, ka mamma dzīvos pie jaunākā brāļa. Ir jāsakārto māja, un tiek nolemts, ka daļa mantu ir jāsadedzina… Taču nevienam no bērniem neienāk prātā pajautāt mammai pašai, ko viņa grib – vai vispār vēlas pamest savas mājas un pārcelties uz dzīvi citur. (Domā.) Man šķiet, ka bieži tā notiek arī dzīvē – mums liekas, ka visu izdarīsim un sakārtosim, bet aizmirstam pašu galveno – pajautāt tam iesaistītajam cilvēkam, vai viņš to vēlas.

– Vai esi noskatījies 1975. gada «Cīrulīšu» iestudējuma TV ierakstu vai Oļģerta Dunkera 1980. gadā tapušo filmu?

– Noskatījos filmu, lai gan parasti tā nedaru – vispirms cenšos iepazīties ar lugas materiālu, lai man rastos priekšstats un izpratne par savu tēlu bez ietekmes no malas. Filmā Elmāru spēlēja Juris Lejaskalns, viņa jaunāko brāli, šķiet, Uldis Dumpis, savukārt mana varoņa mīlestību Ingrīdu – Astrīda Kairiša (izrādē šo lomu atveidos Daiga Kažociņa vai Inga Misāne-Grasberga, – U. G.); tātad tiešām ļoti labi aktieri. (Klusē.). Skatoties filmu, sapratu, ka Harijam Gulbim ir ļoti «garšīga» valoda. Turklāt, lai arī filmas darbība norisinās diezgan dramatiskā vidē, tur var atrast arī ļoti daudz humora un daudz epizožu, par kurām, manuprāt, pasmaida arī pats autors.

– Tu viņu esi kādreiz saticis?

– Jā, mēs pie dramaturga ciemojāmies, kad strādājām pie viņa lugas «Olivers» iestudējuma. Aprunājoties man šķita, ka viņš ir ļoti fantastisks cilvēks, un mani ārkārtīgi fascinēja viņa skatiens – gluži kā rentgens: kāda būs izrāde, kādi būs tēli tagad, jo luga ir tapusi sen… Tagad ir svarīgi, lai mēs ar «Cīrulīšiem» trāpītu nervā un lai autoram patiktu tas, ko viņš redz – vienalga, klātienē teātrī vai ierakstā.

– Kā tev šķiet, vai šī izrāde uzrunās arī jauniešus, ne tikai vidējo un vecāko paaudzi?

– Ceru, ka viņiem būs interesanti un ka viņi izrādes laikā nebakstīsies telefonā vai planšetē. Vismaz izrādēs, kurās spēlēju – kaut vai «Billē» –, esmu pamanījis, ka jaunieši tās skatās ar lielu interesi. Jā, viņi ir atvērtāki un teātri uztver citādāk, tāpēc man būs ļoti interesanti redzēt, kā viņi uztvers «Cīrulīšus» – izrādi, kas adresēta tai paaudzei, kas jauš, par ko ir šis stāsts.

– Atrodoties uz skatuves, tu droši vien labi uztver cilvēku noskaņojumu. Arī par to, kas notiek mums apkārt…

– Tu domā – par to, kas notiek valstī? Es ļoti cenšos no tā distancēties, lai gan, no otras puses, malā nevaru stāvēt, jo šī tomēr ir mana zeme, mana valsts, un man nav vienalga, kas šeit notiek. Pagaidām, palasot ziņas un komentārus, izskatās, ka politikā pie mums ir liels ķīselis. Bet, godīgi sakot, mēs paši to esam ievārījuši. Turklāt līdz tam ķīselim no teātra ir ļoti netālu – vien pārsimt metru. Man šķiet, ka tā sadrumstalotība un tik neizlēmīgi cilvēki, kas strādā šajā mājā… (Klusē.)

– Tevi tas neuztrauc?

– Uztrauc, bet mēs jau neko nevaram izdarīt, jo – savu izvēli izdarījām vēlēšanās. (Domā.) Bet man liekas, ka šiem cilvēkiem, kurus esam ievēlējuši, būtu mazliet vairāk jāsaprot un jādomā, kas jādara, uz kurieni mēs, Latvija, ejam, un kāpēc to darām. Jo, jāteic, no malas visas tās peripetijas pašlaik izskatās ja ne smieklīgi, tad diezgan skumji vai pat jocīgi. Skatīsimies, kas būs. Protams, var jau gadīties arī tā, ka pēkšņi viņi sevi pierādīs. Bet lielas ticības tam man nav.

– Kā nesenajā «Spēlmaņu naktī» izteicās kultūras ministre, divi aktieri no tava teātra jau ir ziedoti politikai. Vai pats nekad neesi domājis par politiķa karjeru?

– Nē. Tagad saprotu, ka pirms vairākiem gadiem, kad man piedāvāja kandidēt pašvaldību vēlēšanās, paldies dievam, izdarīju pareizo izvēli. Un, ja man piedāvātu tagad, es to nedarītu. Jo, vēlreiz uzsveru, katram ir jādara tas darbs, kas viņam padodas un ko viņš prot. Tāpēc jautājums par maniem kolēģiem, kuri tagad ir Saeimā, bija visai provokatīvs. (Smejas.)

– Agrāk vai vēlāk kāds tev vai taviem kolēģiem vienalga pajautās par jūsu kolēģu aiziešanu politikā.

– Runājot par manu kolēģi, kurš politikai pievērsās nesen, man šķiet, ka viņš vēl līdz galam nav sapratis, kur ir nokļuvis. Neticu, ka viņam bija tādas ambīcijas, ka viņš varētu kaut ko mainīt. Iespējams, viņš domāja, ka varēs paveikt kaut ko labu, taču, manuprāt, politiķim ir jābūt citai izglītībai un drusku citādai domāšanai. Jo – politika nav gluži mākslas vide, pat ne tuvu. Ja cilvēks pēkšņi ir iemests politikas vidē un tajā peld, varbūt viņš ar laiku sapratīs, kas notiek. Un tad, sadarbojoties ar padomdevējiem, iespējams, viņš pēkšņi kaut ko labu var izdarīt. Bet pagaidām, uz šo raugoties, es vienkārši raustu plecus.

– Varbūt dodam viņiem simts dienu un tad prasām rezultātu?

– Dievs dod, ka viņi pēc tām simts dienām būtu izveidojuši valdību. Tas jau arī vēl nav zvanīts.

– Šis ir Latvijas simtās dzimšanas dienas gads, turklāt tu strādā teātrī, kurā tika dibināta Latvijas valsts. Vai, stāvot uz skatuves, tu par to kādreiz aizdomājies?

– Drīzāk tās ir tādas netveramas emocijas, jo, uzkāpjot uz skatuves, tā laikam nav pirmā doma, vismaz ne apzināti. Mums 18. novembrim bija sagatavots ļoti skaists un emocionāls uzvedums «Dzimšanas dienas nakts», un man šķiet, ka mēs paši to īpašo sajūtu dabūjām.


Aktieris cenšas distancēties no valstī savārītā ķīseļa, taču līdzi tam pasekot sanāk gribot negribot, it īpaši tāpēc, ka nu jau divi viņa kolēģi ir ievēlēti Saeimā. Pagaidām gan Mārcim šķiet, ka viens no viņiem īsti nesaprot, kur nokļuvis.