Lauma Palmbaha un Dionisijs Miončinskis aicina sākt ar saknēm ^{Apriņķis.lv}

Jautāta, vai ir gandarījums par nepilnos divos mēnešos paveikto, Lauma Palmbaha atzīst, ka sajūtas ir grūti ietērpt vārdos, bet šī izstāde ir apliecinājums tam, cik daudz var paveikt komanda.

Multimediālais projekts – veiksmīgs komandas darbs

“Gandarījums, ka tik ļoti īsā laikā paveicām visu, ko bijām plānojuši. Sākot no brīža, kad 31. janvārī tikāmies ar Ogres Centrālās bibliotēkas direktori Jautrīti Mežjāni un Ogres novada domes priekšsēdētāja asistenti Daci Līvu, sešu nedēļu laikā tapa multimediāls projekts, kas šobrīd nodots bibliotēkas apmeklētāju vērtējumam. Tik vērienīga izstāde mums ir pirmo reizi. Par atbalstu šim projektam īpašu paldies vēlos teikt Ogres novada pašvaldībai un Dacei Līvai, kā arī visiem Ikšķilē, Ogrē un Rīgā, kas palīdzēja šo ieceri realizēt. Tas bija ļoti liels komandas darbs. Man ir milzīgs gandarījums, ka šajos skarbajos laikos varam saliedēties radošas, pozitīvismu raisošas idejas īstenošanā,” saka L. Palmbaha, piebilstot, ka to nebūtu bijis iespējams īstenot arī bez “Rasas krāsu” audzēkņu vecāku morāla un materiāla atbalsta. Īpaši liels paldies Antai Kandei ar ģimeni un Jānim Kravalim ar ģimeni.

“Izstādē aplūkojami gan bērnu, gan pieaugušo darbi, kas tapuši, apmeklējot “Rasas krāsu” vizuālās mākslas nodarbības. Darbu autoru vecuma amplitūda ir no četriem līdz pat četrdesmit gadiem. Izstādē ar saviem darbiem piedalās arī trīs ukraiņu meitenes. Mūsu audzēkņu Šūteļu ģimene Ikšķilē uzņēmusi divas ukraiņu ģimenes. Noras Šūteles mamma Māra jautāja, vai ukraiņu meitenes varētu pievienoties “Rasas krāsu” nodarbībās. Piekritu. Mākslas apmācību sāka apmeklēt Maša un Aļona, kurām ir astoņi gadi, un arī Mašas vecākā māsa Jūlija, kurai ir četrpadsmit gadu. Tā ir nebijusi pieredze gan man, gan arī citiem mūsu audzēkņiem, jo brīžiem nodarbību nācās vadīt vienlaikus trijās valodās – latviski, krieviski un angliski,” saka L. Palmbaha.

Meklē mākslas valodas izpratnes atslēgas

Mūsu novadnieks Vilhelms Purvītis bija ainavu gleznotājs un pedagogs, kurš nodibināja Latvijas Mākslas akadēmiju un bija tās rektors no 1919. līdz 1934. gadam, vadīja Ainavu glezniecības katedru. Viņu iecēla arī par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru, kuru viņš vadīja no 1919. līdz 1944. gadam. Darbi, ar kuriem izstādē piedalās “Rasas krāsu” audzēkņi, ir viņu iespaidi un redzējums par V. Purvīša atstāto mantojumu, iedvesmojoties arī no citu Rietumeiropas autoru darbiem, impresionisma laika dižgariem, bet pamatā audzēkņi studēja vienu no Purvīša leģendārākajiem darbiem – eļļas gleznu “Pavasara ūdeņi. Maestoso”, kuras tapšana datēta ap 1910. gadu.

“Vilhelma Purvīša personība ir ļoti daudzšķautņaina. Meistars aicina mācīties no Eiropas mākslas vēstures paraugiem un tajā pašā laikā ar ļoti lielu cieņu izturēties pret savas nacionālās identitātes kopējiem un veidotājiem. Strauja ekonomiskā, izglītības un kultūras attīstība bija Latvijas un latviešu nācijas galvenais uzdevums 20. gadsimta sākumā. Vilhelms Purvītis savā glezniecībā ir apliecinājis mūsu Latvijas ainavas majestātisko skaistumu, to izceļot Eiropas glezniecības kontekstā. Man personīgi tuvāks ir brīvāks glezniecības stils, bet es cienu Vilhelmu Purvīti un apbrīnoju viņa sasniegumus mākslā.

Vilhelma Purvīša konstruktīvā pieeja impresionisma laika idejām sasaucas ar manu mākslas ceļa meklējumu un redzējumu.

Vilhelma Purvīša darba “Pavasara ūdeņi” studēšanas laiks ir bijis ļoti nozīmīgs “Rasas krāsu” audzēkņiem. Mēs kopīgi pētījām un analizējām gleznas uzbūves detaļas, krāsu akcentu salikumu. Lielākie studiju dalībnieki skicēja darba zīmējuma detaļas un gleznieciskos paņēmienus gleznā attēloto koku pavasarīgā kolorīta un ūdens plūduma attēlojumā.

Mācījāmies izprast mākslas darbu pēc tā būtības – iepazīstot autora darbu konkrēta laikmeta un stila kontekstā. Vilhelma Purvīša Latvijas ainavas gleznojums ir izcils paraugs, lai mācītu par radošā darba satura un formas kvalitātēm mākslas valodā,” skaidro Lauma Palmbaha.

Trīs stāsti mākslas valodā

Izstādē aplūkojami ne vien audzēkņu, bet arī pašas māksliniece darbi, kas tapuši laika periodā no 2019. gada līdz 2022. gada sākumam. “Izstādes iekārtošana ir ļoti nopietns darbu atlases process – atkarībā no gaismas, no konkrētās vietas, vērtējot, kuri darbi kopā labāk izskatās un no kāda rakursa. Manuprāt, ļoti svarīgs ir ekspozīcijas stāsta ceļš pie skatītāja.

Ogres Centrālajā bibliotēkā manu darbu izstādes izkārtojumu noteica trīs stāsti, kas ir mana radošā darba pamata tēmas. Katram no tiem ir sava filozofiskā jēga. Uz pirmā stenda atrodas darbs, kas simbolizē pēctecību – tas ir, “sākam ar saknēm”. Darbā attēlota Latvijas ainava ar stārķu ligzdu. Augstu virs zemes ligzdā rosās trīs jau palieli stārķēni, ko vēl pieskata vecāki. Darbs tapis 2019. gadā, un tā augšpusē ir simboliska nianse – lidmašīna, kas aizlido tālumā. Tas bija laiks, kad latvieši turpināja doties projām un meklēt labākus dzīves apstākļus. Man pašai šie stārķēni ir personīgs pārdzīvojums, un tam ir arī simboliska jēga un jautājums, kā mēs šodien kopjam savu ligzdu. Šajā gadījumā “Rasas krāsas” ir kā vieta un Ogres novads – kā ligzda mums visiem. Es to ieliku kā sākumu, un šī glezna redzama arī no skatupunkta, kad cilvēki nāk uz bibliotēkas galveno ieeju,” stāsta māksliniece.

Lauma Palmbaha skaidro, ka nākamajās gleznās atspoguļojas viņas iekšējās radīšanas sākotnes ideju meklējumi. Vienā no gleznām simboliski atainoti iespaidi ceļojumā uz Itāliju. “Gleznas centrā ir Asīzes Francisks un viņa filozofija par zelta graudiem, ar kuriem viņš baro putnus. Pārdomas par beznosacījuma došanas tēmu gleznoju 15. gadsimta fresku meistara Džoto stilā. Gleznai saistībā ar Ikšķili arī ir simboliska nozīme.

Trešais stāsts attēlo manu dabas izjūtu. Mani iedvesmo un dod prieku sarunas ar ziediem mākslas valodā, it īpaši pavasarī,” saka māksliniece.

Svečturi ir kā smalkas jūgendstila mežģīnes

L.Palmbaha stāsta, ka ar vīru Dionīsiju Miončinski kopīgas izstādes ir no 2016.gada, bet tik vērienīga svečturu izstāde ir pirmo reizi un pirmo reizi ir tieši jūdendstila dabas motīvu stilizācijas. “Dionisijs šai izstādei darbus veidoja pusgadu. Metālā veidotie svečturi ir kā jūgendstila mežģīnes. Es zīmēju vijīgu augu motīvus, un viņš tos radoši izveidoja paliekošā materiālā. Zināmā mērā tas ir mūsu kopdarbs. Protams, viņš ielika savu sajūtu un izcilo Daiļamata Meistara prasmi.

Svečturus veido augošu, pavasarīgi spriganu metāla lapiņu un rasas pilienu ritmisks izkārtojums asimetriskās kompozīcijās. Fonā Dionisija darbiem novietoju arī savu darbu ar zaļojoša koka motīvu, lai akcentētu mūsu abu veiksmīgo sadarbību,” skaidro māksliniece.

Ir svarīgi sēt miera domas it visā

Jautāta, ko gribētu novēlēt sev un arī izstādes apmeklētājiem, L.Palmbaha saka: “Gribu novēlēt mieru mums visiem un, pirmkārt, Ukrainai. Neesmu no tiem, kas uzreiz pie krūtīm piesprauž lentīti karoga krāsā, bet šoreiz mana iekšējā būtība ir fokusā uz lūgšanām par mieru. Šī izstāde patiesībā ir veltījums mūsu radošajām domām, mūsu audzēkņiem, viņu vecākiem, lai ar savu darbu, katrs savā vietā sējam miera domas. Sēšana ir tā, kas dos augļus. Es ticu, ka mūsu sirds domas un praktiskā darbība ir tā, ko nekāds ienaidnieks nevar pārtraukt. Mums ir iespēja pielāgoties apstākļiem ar to, ko protam un saprotam, lai cilvēkiem, kuri izrauti no savām dabiskajām mājām un saknēm, palīdzētu šeit, Latvijā. Mēs palīdzam viņiem turpināt dzīvot, cienot viņu saknes. Turpinām kopīgi garīgi pieaugt, lai arī tad, kad viņi varēs atgriezties mājās, viņi katrs paņemtu daļu no mūsu skaistās Latvijas, daļu no mums.

Šobrīd ir ļoti svarīgi, ka mēs dodam palīdzību tiem, kam iet grūtāk, nepanesami grūtāk. Manuprāt, ir ļoti svarīgas miera sēšanas domas, turpinot kopt savu radošo un pedagoģisko darbu. Esmu pret agresijas sēšanu mākslā. Katram ir savs veids, kā izprast šo pasauli. Es personīgi turpināšu gleznot to, kas ir dzīvības nesējs, un sniegt šo pozitīvo pienesumu. Pirmo reizi dzīvē nākas pārvērtēt radošās izpausmes vērtības. Mākslinieka egoisms var aicināt ierauties tikai savā radošajā pasaulē, bet tad pienāk brīdis, kad rodas lielie jautājumi, un šis ir tas laiks. Kopā mēģinām atbildēt uz jautājumu, kā es to varu savā laikā un vietā. Dionisijs – ar saviem darbiem un pedagoģisko talantu. Ar mežģīņu smalkuma manifestu, kas nes gaismas un nepārtrauktas augšanas ideju. Lai uzturam cieņpilnas attieksmes pret katru cilvēku kā unikālu personību nepārtrauktības manifestu – tā ir mūsu iekšējā izjūta,” saka L.Palmbaha.

Izstāde “Sākam ar saknēm” līdz 31. maijam aplūkojama Ogres Centrālās bibliotēkas otrajā stāvā un arī pirmā stāva ātrijā.