Kristaps Klauss: Ir mainījusies koksnes loma enerģētikā Apriņķis.lv
- Autors: Liene Ozola
Foto - no personīgā arhīva
Lai palielinātu šķeldas ieguvi, valdība ir vienojusies izdarīt grozījumus noteikumos par koku ciršanu mežā, kas pieļaus jaunāku koku ciršanu. Grozījumu anotācijā ir norādīts, ka lēmums pieņemts, izvērtējot gan kaimiņvalstu pieredzi un praksi šajā jomā, gan ņemot vērā zinātnieku pētījumus par meža gatavības modeļiem Latvijā, kuros ir konstatēts, ka ir jāmaina galvenās cirtes caurmēra skaitliskās vērtības, lai nodrošinātu zemes resursu efektīvu izmantošanu un veicinātu mežaudžu ražību, kā arī palielinātu meža kapitālvērtību, ikgadējo tīro ienākumu gūšanas potenciālu meža nozarē un meža nozares konkurētspēju. Uzreiz pēc jauno noteikumu apstiprināšanas vides organizācijas nāca klajā ar skaļiem paziņojumiem, apgalvojot, ka valdība izlēmusi aiz sevis atstāt kailcirtes, turklāt pieņemtais lēmums vēl vairāk mazināšot Latvijas mežu ekosistēmu noturību, kas ir tik būtiska klimata un dabas daudzveidības krīzes kontekstā. Uz sarunu par to, vai jaunais regulējums tiešām nozīmē novirzi no Latvijas zaļā kursa, kā arī par gaidāmo apkures sezonu un koksnes lomu tajā «Kodols» aicināja Latvijā, iespējams, viszinošāko cilvēku šajā jomā, proti, Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītāju Kristapu Klausu.
– Īsi pirms Jāņiem valdībā tika pieņemti grozījumi koku ciršanas noteikumos. Ko īsti paredz šie noteikumi?
– Tika mainīti ne tikai ciršanas, bet arī atjaunošanas noteikumi. Īsumā: diametri, no kuriem kokus būs atļauts zāģēt, tika pielīdzināti Igaunijas līmenim, bet atjaunošanas noteikumos tiek noteikts pienākums atjaunot, stādot ar augstvērtīgu stādmateriālu, ja mežizstrādi veic, sagaidot nevis koka vecumu, bet stumbra diametru. Vidēji tas esošās, cienījamu vecumu sasniegušās skujkoka cirsmās ļauj veikt mežizstrādi desmitgadi agrāk, bet tajā pašā laikā uzliek pienākumu investēt atjaunošanā aptuveni vienu divus tūkstošus eiro par hektāru. Protams, vēl ir vairākas sistēmu sakārtojošas izmaiņas, bet kopumā prognozēju, ka tuvākajā desmitgadē Ministru kabineta noteikumu grozījumu komplekts varētu vidēji palielināt ciršanas apjomus privātajos mežos par 500–700 kubikmetriem gadā jeb pieciem līdz astoņiem procentiem no kopējā ciršanas apjoma. Kādēļ runāju tikai par pieaugumu privātajos mežos? Uzņēmuma "Latvijas valsts meži" gadījumā valdība nosaka piecgades maksimālos pieļaujamos ciršanas apjomus galvenajā cirtē, tādēļ "Latvijas valsts mežiem" caurmēra samazinājums ļauj labāk organizēt cirsmu izvietojumu, bet neļauj vairāk zāģēt.
– Kāpēc tādi grozījumi bija nepieciešami? Vai kaut kas ir mainījies Latvijas mežos? Vai ir mainījusies izpratne par koku ciršanas apjomu, vecumu, izmēru?
– No mežsaimniecības un kokrūpniecības viedokļa argumentu ir ļoti daudz. Piemēram, salīdzinot ar zemes cenām Ziemeļvalstīs (jo liberālāki nosacījumi, jo vairāk ļauj meža īpašniekam nopelnīt no aktīva), mums tā jau tā ir zema. Bet Krievijas agresija Ukrainā, iespējams, nekustamo īpašumu cenas Baltijas valstīs vēl samazinās, jo daļa investoru ierēķina potenciālos ģeopolitiskos riskus. To, visticamāk, izmantos tie fondi, kuru mērķis ir nevis gūt ienākumus no koksnes audzēšanas un ieguves, to pārdodot vietējai pārstrādei, bet gan no koksnes audzēšanas un ogļskābās gāzes emisiju kvotu tirdzniecības, kas var notikt arī sarežģītākos ģeopolitiskos apstākļos. Pieņemot Ministru kabineta virzītos noteikumus, zemes vērtība pieaugs par vismaz 25 procentiem, veicinot meža zemes palikšanu Latvijas iedzīvotāju īpašumā un nodrošinot, ka tā balsta vietējo, nevis ārvalstu tautsaimniecību. Nenoliedzami, arī papildu koksnes pieejamība veicinās ekonomisko pienesumu caur Latvijas koksnes pārstrādes uzņēmumiem, veicinot reģionālo nodarbinātību.
Ir vēl daudz ieguvumu mežsaimniecībai un kokrūpniecībai no šiem grozījumiem, bet, manuprāt, gan tie, kurus minēju iepriekš, gan citi ir bijuši nepietiekami mūsu valdībai, jo pēdējo piecu gadu laikā divas reizes šie grozījumi netika īstenoti. Kas mainījās? Ne jau Latvijas meži un kokrūpniecība, bet to loma enerģētikā pēc 24. februāra.
– Viens no argumentiem, kas tika minēti, lai pamatotu nepieciešamību mainīt koku ciršanas noteikumus, ir nepieciešamība nodrošināt Latviju ar šķeldu. Kāda ir situācija ar šo kurināmo? Cik daudz to izmantojam apkurei, un cik daudz to ir plānots izmantot, ņemot vērā situāciju ar Krieviju?
– Šobrīd ar steigu ir jāsamazina dabasgāzes patēriņš, it īpaši siltumapgādes sektorā. Jau šobrīd valdība ir atvēlējusi lielu atbalstu. Raugoties uz atbalstītajiem projektiem un tirgus tendencēm, tuvākajos pāris gados šķelda būs nepieciešama par miljonu berkubikmetru vairāk nekā pašlaik. Enerģētikas sektors 2020. gadā patērēja nedaudz mazāk par sešiem miljoniem berkubikmetru kurināmās šķeldas, rūpniecība, galvenokārt kokrūpniecība, nedaudz mazāk par diviem miljoniem berkubikmetru. Pie aptuveni astoņiem miljoniem berkubikmetru vietēja patēriņa kurināmās šķeldas eksporta pārsniegums par importu bija 560 tūkstoši berkubikmetru. Tātad, pat pieņemot, ka apstādinām ārējo tirdzniecību (importa gadījumā tas jau faktiski ir noticis, jo daudz pirkām Baltkrievijā), kurināmās šķeldas mums pietrūks. Tādēļ valdība liberalizēja mežsaimniecības noteikumus, lai veicinātu kurināmās šķeldas pieejamību. Manuprāt, ļoti pareizs lēmums.
– Kāda šajā ziņā ir citu valstu pieredze?
– Ja jautājat par stumbra diametru, no kura var sākt veikt mežizstrādi, šie jaunie līmeņi ir līdzīgi kā Igaunijā. Savukārt Somijā vispār nepastāv šādi ierobežojumi – meža īpašnieks pats var izvēlēties, cik jaunus vai vecus, tievus vai resnus kokus cirtīs.
– Nav noslēpums, ka vides organizācijas vairākkārt ir iebildušas pret jaunajiem koku ciršanas noteikumiem, uzsverot, ka tādā veidā tiek apdraudēti liegumi. Kā plānots sabalansēt vides un uzņēmēju intereses?
– Esošos dabas liegumus un 99 procentus Eiropas nozīmes biotopu šie Ministru kabineta noteikumi nekādi neskars. Īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir savi noteikumi, savukārt ar maziem izņēmumiem Eiropas nozīmes biotopiem šie meži ir par jaunu.
Šķeldas imports no Baltkrievijas.
– Pievēršoties jautājumam par apkuri, vai un cik lielā mērā Latvija spēj to nodrošināt, izmantojot atjaunīgos resursus, piemēram, koksni – malku, granulas, briketes, jau pieminēto šķeldu?
– Ja tiek pieņemti pareizi lēmumi, tad var. Protams, arī energoefektivitātē vajag investēt. Par kurināmo šķeldu jau atbildēju. Arī ar granulām viss būs kārtībā. Ražotāji vienkārši nebija gatavi milzīgajam pieprasījumam pēc kurināmā nākamajai apkures sezonai jau pavasarī, bet šobrīd situācija jau normalizējas. Arī lielākais granulu ražotājs Latvijā solās jūlijā sākt premium klases granulu mazumtirdzniecību par saprotamu cenu, proti, tādu, pie kuras valsts atbalsts neiestājas. Es tikai varu aicināt tautiešus nekrist panikā un nepirkt pie tirgotājiem granulas par 400 eiro tonnā vai paletē. Ir un būs iespēja iegādāties lētāk.
– Iedzīvotāji, bažījoties par nākamo apkures sezonu un steidzoties iegādāties granulas vai briketes, zināmā mērā šobrīd ir radījuši lielu ažiotāžu, kas automātiski, protams, nozīmē arī to cenas pieaugumu. Kā šis pieaugošais pieprasījums ietekmē situāciju mežistrādes nozarē? Vai varam gaidīt šo izejmateriālu cenas samazinājumu?
– Runājot par baļķu cenām – tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā labi ir saprotams, jebkura baļķa daļa var būt malka, bet ne viss baļķis būs derīgs zāģētavām vai finiera ražotnēm. Šobrīd ideāls tirgus ir visiem bērza produktiem, – joprojām ir milzīgs pieprasījums un cena gan saplāksnim, gan kamīnmalkai, gan celulozes izejvielai. Savukārt taras dēļiem, skujkoka būvmateriālam šobrīd ir straujš cenas kritums. Tas ir pilnīgi pretēji kurināmā tirgum, kur joprojām, var teikt, ir karsti. Kā Kokrūpniecības federācijas vadītājs es konkurences nosacījumu dēļ nedrīkstu publiski paust savas domas par nākotnes tirgus cenām, jo to var tulkot kā tirgus koordināciju vai ietekmēšanu. Tādēļ atbildēšu diplomātiski: visas šī brīža baļķa cenas nav ilgtspējīgas, un cenu korekcija uz leju ir neizbēgama… agrāk vai vēlāk.
– Kas notiek ar eksporta tirgiem? Kā to ir ietekmējis Krievijas iebrukums Ukrainā? Vai mainās eksporta galamērķi un apjomi?
– Krievijas agresijas dēļ karā ir ierautas trīs valstis: Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Skujkoku dēļu tirgū tās veidoja aptuveni desmit procentus no Eiropas patēriņa, savukārt bērza saplākšņa tirgū – pat vairāk nekā pusi. Sākumā tirgi nobijās no deficīta, tādēļ uzvedās tāpat kā Latvijas mājsaimniecības granulu tirgū – pirka par jebkuru cenu un veidoja uzkrājumus. Šobrīd skujkoku dēļu un taras materiāla noliktavas ir pilnas, un ir pamatotas gaidas par cenu kritumu, kā rezultātā gada trešais ceturksnis ražotājiem būs smags dēļ pircēju nevēlēšanās pirkt, bet mazināt esošos noliktavu līmeņus. Saplākšņa tirgus gan joprojām ir karsts. Īsi sakot – turpinās amerikāņu kalniņi.
– Vai karš Ukrainā un sankcijas pret Krieviju spiež kokrūpniekus domāt par lielāka apjoma koksnes pārstādi un realizāciju tepat Latvijā?
– Karš ne, bet vēlme palielināt pārstrādes apjomus un dziļumu Latvijā – tā bija meža nozares stratēģija jau ilgi pirms kara. Mums nav lepnuma, ka joprojām papīrmalkas kvalitātes baļķis tiek eksportēts lielos apjomos. Šobrīd ir reāli plāni, kā tas lielā mērā tiks atrisināts tuvākajos gados. Jāatzīmē, ka baļķu eksports veido ļoti nelielu daļu no Latvijas meža nozares eksporta, bet joprojām tā ir kaitinoša. Skaitļos: Latvijas meža nozares eksports pērn bija 3,6 miljardi eiro, no tiem baļķi veidoja mazāk par 200 miljoniem eiro. Bet arī šo aptuveni piecu procentu vērtību mēs varam vairākkārt palielināt.
