Mārcis Bendiks. Daži vārdi par mums pašiem Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Ārprāts, kas valda krievu informatīvajā telpā, vedinājis komentētājus laist apgrozībā terminu “denacifikācija”, kas sākotnēji nozīmēja nacistiskās partijas dalībnieku un līdzjutēju lietu izskatīšanu sabiedroto spēku okupētajās Vācijā un Austrijā. Procesu sāka attiecīgo okupācijas zonu militārā pārvalde 1945. gadā, 1946. gadā nododot tribunālus pašiem vāciešiem.
Ņemot vērā to, ka milzīga Krievijas iedzīvotāju daļa atbalsta karu Ukrainā un līdz ar to arī kara noziegumus, ko veic viņu valsts bruņotie spēki, situācija šķiet līdzīga. Nav runa tikai par dažiem tūkstošiem aptaurētu aktīvistu, arī šoreiz noziedzīgu ideoloģiju aizstāv miljoniem cilvēku.
Man šķiet, ka šis nav šodienas un nav mūsu rūpests. Denacifikācija Vācijā negāja nemaz tik spoži un gludi, un tas bija apstākļos, kad valsts bija pilnībā sagrauta un uzvarētāju okupēta. Krieviju okupēt nav iespējams, tādēļ līdzīgs process tur nenotiks un mums kaimiņos uz daudziem gadiem paliks ekonomiski novājināta, noziedzīgas ideoloģijas saindēta valsts.
Kas attiecas uz konkrētiem noziegumiem, starptautiskā sabiedrība šai ziņā jau ir sakustējusies, Starptautiskā krimināltiesa sāks izmeklēšanu par iespējamiem kara noziegumiem Ukrainā, 2. martā paziņoja krimināltiesas galvenais prokurors Karims Hans.
Tik daudz par “viņiem”, bet manas pārdomas šoreiz par mums. Mūsu sabiedrības attīrīšanās no noziedzīgas ideoloģijas arī nekad nav izdevusies, un paļauties uz mūsu pašu valsts pārvaldes apņēmīgu rīcību šai ziņā nav pamata. Atgādināšu kaut vai itin svaigo notikumu ar Jēkabpils lielgabalu. Mūsu valsts – ES un NATO dalībvalsts – represīvie orgāni vajā patriotu un zemessargu Gundaru Kalvi, kurš saviem spēkiem centies novērst mūsu tautas apkaunojuma slavināšanu.
Okupanti un to laipnie izpalīgi savukārt var justies itin droši, par šo pieminekļu būvēšanu neviens pie atbildības nav saukts. Un ne jau skaitā ir problēma, Vācijā caur denacifikācijas procesu izgāja miljoni. Problēma ir tajā, ka mums pēc neatkarības atgūšanas nebija deboļševizācijas, gluži otrādi, valsts vadību pārņēma tās pašas noziedzīgās organizācijas priekšstāvji, kas pirms tam bija realizējuši sovjetu okupācijas politiku.
Ko darīt? Pašam tuvākajam laikam man tas ir skaidrs, un, ja vēlaties, varat rīkoties līdzīgi.
1.Neklusēt. Pietiek kautrīgi noklusēt, dzirdot puķinisma, boļševisma un okupācijas attaisnošanu. Sakārtot domas, būt gatavam īsos vārdos paust savu nostāju.
2.Neļauties ārēji naivām, bet patiesībā nelietīgām runām par “nešķelšanos”. Kā var nešķelties no tiem, kas attaisno bērnu slepkavošanu? Krievijas karaspēka atbalstīšana ikkatrā formā un veidā ir noziegums, ne velti pat Starptautiskā krimināltiesa sarosījusies.
3.Kategoriski iestāties pret māksloti debilo “es ne pret vienu, es par mieru”. Ukraiņu tauta šobrīd aizstāv mūs, bez metaforām un pēdiņām. Ir sācies karš, un šobrīd mūs, mūsu bērnus un mazbērnus aizstāv Ukrainas armija un tauta. Tie, kas ir “ne pret vienu”, ir pret mums. Šitik vienkārši. Pret mani, tevi, mūsu bērnu brīvību, nākotni un pat dzīvību.
4.Fiksēt un glabāt, Starptautiskajai krimināltiesai noderēs kādreiz. Komunikācijas platformu un mobilo telefonu laikmetā pierādījumu saglabāšana ir tikai personīgas atbildības un kārtības, ne naudas un resursu jautājums. Fiksējiet visus “na Berļin!” un “možem povtoritj” – tā ir kara propaganda tīrā veidā. Fiksējiet visus gadījumus, kad mūsu valsts pārvalde vēršas pret Latvijas patriotiem, publicējiet, daudziniet, kauniniet.
5.Neaizmirst. Neaizmirst atšķirīgo likteni, ko pieredzēja somi un mēs. Nekāda auklēšanās un pielabināšana nelīdz pret agresīviem barbariem.
6.Palīdzēt mūsu Zemessardzei katram iespējamā veidā. Tūdaļ. Šodien.