Voldemārs Lauciņš: Lāčplēša diena, dārgi iegūtā uzvara ^{Apriņķis.lv}

Uzvaras dienu labāk ļauj saprast starpkaru Latvijas nozīme mūsu kopējā atmiņā, cīņa, kura tai deva izejas līniju, un Ukrainas notikumi, kuri piedod vairāk nekā nepieciešamo padziļināto izpratni par karu, tik līdzīgu tam, kurā gūta Latvijai tik nepieciešamā uzvara.

Starpkaru Latvija – sapnis arvien mūsu kolektīvajā atmiņā

Viena no nozīmīgākajām izvēlēm pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad krahu piedzīvojušā komunisma režīma lielvalsts PSRS sadalījās, bija par to, vai Padomju Savienības sastāvā bijusī Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika uzsāks savu ceļu kā jauna valsts, līdzīgi, piemēram, kā izdarīja Baltkrievijas PSR. Šāda dilemma bija vairāku polittehnologu galvās un daudzos no tiem, kurus ieveda Latvijā, sākot ar Padomju Savienības atkārtoto okupāciju pēc nacistu padzīšanas. Dažādās formās šāda doma laiku pa laikam arvien uzpeld sarunās ar cilvēkiem, kuri īsti nevēlas apgūt latviešu valodu, integrēties Latvijas kultūrā un pieņemt Latvijas pastāvēšanas pamatus. Šādas dilemmas nebija vairuma latviešu galvās, jo pārāk spēcīgu nospiedumu mūsu kolektīvajā atmiņā arvien spēlēja neatkarība, kas mūsu vecvecākiem bija, pirms to atņēma padomju tanki 1940. gada 17. jūnijā.

Tāpēc izvēle par Latvijas atjaunošanu tās starpkaru pēctecībā nebija apšaubāma. Tā bija mūsu valsts, kuru mūsu senči pēc kariem un revolūcijām uzcēla. Darba gaitā viņi uzkāpa uz neviena vien “grābekļa”, bet sasniegumi ir nesalīdzināmi svarīgāki – izraktas mīnas un aizrakti ierakumi, no gruvešiem iztīrītas pilsētas, atjaunota un uzcelta ekonomika un kultūra. Pa ceļam kāds sniedza palīdzošu roku, un tomēr mums mūsu valsti neviens nedāvināja, mūsu tauta to uzcēla ar sūru un grūtu darbu.

Tāpēc mēs gribējām atpakaļ savu valsti, un mēs to arvien ceļam. Protams, ir kādi “grābekļi”, uz kuriem uzkāpjam, bet gūtie puni ir mūsu. Arvien kā vadmotīvs skan viena no Trešās Atmodas laika varoņiem Ēvalda Valtera reiz svarīgā brīdi deklamētas tautas dziesmas vārdi: “Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām. Man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Starpkaru Latvijas stāsts nav pilnīgs tikai ar atjaunotni starp kariem, jāpiemin uzvaras, kuras simbolizē šī, ko saistām ar Lāčplēša vārdu.

Uzvara, kuru svinam

Ar 1919. gada 11.novembri saistītā nav vienīgā uzvara, kas veda pie Latvijas izveides. Pirms un pēc uzvaras Bermontiādē, jeb krievu monarhistu un vācu kolonistu pēdējā mēģinājumā kavēt Latvijas valsts izveidi, bija dažādi politiskie un militārie soļi. Jā, bija arī zaudējumi. Tomēr uzvaru bija vairāk, uzvara bija pēdējais vārds, un Lāčplēša diena ir šo uzvaru simbols.

Svinēt var dažādi – esot klāt militāros vai valsts vadības pasākumos, klausoties Saeimas svinīgo sēdi, ejot uz darbu savā Zemessardzes formā vai savīkšķot svētku vakariņas ģimenei. Šoreiz es gribu svinēt, atceroties, ne tik daudz uzvarētājus (kaut gan arī), bet tos, kas nepārnāca mājās, kas, nedaudz pārfrazējot tautas dziesmu, “labāk savu galvu deva, nevis savu tēvu zemi”. Jo aiz prieka un līksmes šie svētki nes vēsti par mūsu uzvaras dārgo maksu, tik daudz sāpēm un zaudējumiem.

Cik daudz mēs, kā tauta, maksājām pagājušā gadsimta karos? Katrs, kurš papēta Latvijas neseno vēsturi vai savas dzimtas saknes, bez īpašām grūtībām secinās mūs skārušo 20.gadsimta karu, un 11. novembra kontekstā, īpaši pievēršoties Pirmā pasaules un Neatkarības karam (cīņām), ietekmi. Tikai pāris zīmīgi fakti: pirms Pirmā pasaules kara Latvijas un Norvēģijas iedzīvotāju skaits bija samērojams; vairāk nekā pēc gadsimta Norvēģija šo skaitu ir divkārt pārsniegusi, kamēr Latvija arvien vēl nav sasniegusi 1913.gada iedzīvotāju skaitu. Protams, pie vainas nav vien Pirmais pasaules karš, bet kari, bēgļu gaitas un revolūcijas ir liela tās daļa. Augstā maksa – vīri, dēli, tēvi, brāļi un arī sievas, mātes, meitas un māsas – skāra visus, visu tautu.

Tomēr, šādiem skaitļiem “dzīvību” piedod traģēdija tepat blakus, Ukrainā.

Ukrainas karš, kas rāda, cik nozīmīga ir uzvara

Parasti karu visā tā drausmīgumā nepieredzējušiem cilvēkiem priekšstats par karu ir ļoti “pasakains”. Mūsdienu sabiedrībai karu pārsvarā skaidro populārākās grāmatas, filmas vai videospēles.

Maza lieta vēl ir šajā izklaidē nereti ļoti virspusēji atainotais karš, patērētājam radot priekšstatu, ka tā ir rotaļa, kurā lielie puikas spēlējas ar lielām rotaļlietām. Turklāt, atbilstoši izklaides veidošanas algoritmam, izklaidē karu noslēdz galvenā varoņa sarežģījumu laimīgs atrisinājums, tā sauktais happy-end. Tā tas, piemēram, ir ar visumā labo filmu “Dvēseļu putenis”... beidzas taču labi, vai ne?

Pa ceļam, filmas laikā, mazāk nozīmīgie otrā plāna personāži aiziet bojā, ir pat redzamas kādas sāpes, bet cilvēku uztverē parasti tas paliek tālā fonā. Vēl lielāka problēma ar šādu kara izpratni gan no izklaides industrijas, gan arī aculiecinieku stāstiem ir tas, ka klausītājs vai skatītājs jebkurā brīdī var pārtraukt briesmīgās informācijas uztveri, pagriezt klusāk skaļumu vai apstādināt stāstu, lai paēstu vakariņas. Tomēr karš ir gan īstas sāpes, zaudējumi un nāve, gan arī nezināma ilguma neskaidrība par nākamo mirkli, kura laikā nelaime var cilvēku skart pilnīgi negaidīti.

Citiem vārdiem, rets cilvēks miera laikā spēj adekvāti novērtēt karu, tā postu un radītās sāpes. Un te es negribu nevienu nopelt, jo arī miera laikā ir pietiekami daudz klapatu, bet secinu, miera laikā cilvēki ļoti ačgārni mēdz uztvert kara nopietnību. Turklāt tas nav raksturīgs vien atsevišķiem cilvēkiem, tas ir labi pamanāms sabiedrībai kopumā. Salīdzinājumam, ir starpība, kā mūs kā sabiedrību interesē kari tālās zemēs un kad Krievija iebrūk Ukrainā?

Daudz no tām sāpēm un ciešanām šodien mūs sasniedz no Ukrainas. Līdzīgi mūsu senčiem Latvijas izcīnīšanai pirms vairāk kā gadsimta, arī tur tik daudzi karavīri upurē savu labklājību, veselību un dzīvību, lai visai valstij būtu nākotne, tik daudz civiliedzīvotāji cieš un mirst zem tīši vai netīši raidītām lodēm un artilērijas zalvēm, tik daudzi bēgļi mēģina glābties tuvāk vai tālāk no frontes līnijas, bet ne vienmēr viņus sagaida miers un patvērums. Visā šajā nezināmā un briesmu mutulī uzvara skan savādāk, nekā sēžot uz dīvāna un “pakarojot” datorspēlē.

Tāpēc šajos Lāčplēša svētkos līdzās jau zināmajam par karu briesmām, caur kurām radās Latvija un pār kurām uzvaru svinu Lāčplēša svētkos, es atcerēšos arī pazudušo paaudzi mūsu zemē pasaules karos, tik uzskatāmi atgādinātu ar tik daudzu cilvēku ciešanām šodien Ukrainā un ukraiņiem. Šodienas traģēdija Ukrainā ļauj labāk saprast kaut ko vairāk par uzvaras nozīmi. Vēlot Ukrainai uzvaru, svinēsim savu uzvaru.

Dievs, svētī Latviju!