Austrijas pērles: mūzika, vīns, pilis un našķi ^{Apriņķis.lv}

Taču šogad ar domubiedru pulciņu nolēmām šo pasākumu apmeklēt, tādēļ jūlija sākumā devāmies uz Austriju, kur brīnišķīgā Gotveigas klostera pagalmā zem samtaini melnajām debesīm ik vasaru uzstājas izcilais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča, viņas dziedošie draugi un Elīnas dzīvesbiedra – diriģenta Karela Marka Šišona – diriģētais Vīnes Tautas operas orķestris.

Ābolu strūdele, ķeizariskās pankūkas un aprikožu kūka

Austrija ir gardēžu zeme ar ļoti garšīgu un daudzveidīgu virtuvi, un piecās šeit pavadītajās dienās to izbaudījām arī mēs. No iepriekšējiem braucieniem atcerējos tieši Vīnē nobaudīto ābolu strūdeli ar siltu vaniļas mērci – brīnišķīgu desertu, kas kaloriju ziņā aizstāj kārtīgas pusdienas. Karstajā 1. jūlija pēcpusdienā pēc “Albertinas” muzeja apmeklējuma izrādījās, ka nevainojami pagatavota ābolu strūdele un glāze atspirdzinoša “Aperol spritz” kokteiļa ir tieši tas, kas nepieciešams spēku atgūšanai, turklāt tas itin nemaz nav dārgi – aptuveni 12 eiro.

Ja jau sākām runāt, kas vēl jānogaršo Austrijā, tā noteikti ir Vīnes šnicele. Ekskursijā pa pilsētu gide mums pastāstīja, ka visā pasaulē to gatavojot pēc vienas un tās pašas receptes, taču nekur tā negaršojot tik labi kā Austrijā, un to lieliski papildina “Gruner Veltliner” vīns vai vietējais alus. Protams, var nogaršot dažādus knēdeļus, un arī “Kaiserschmarren” – karamelizētas pankūkas, ko pasniedz ar ābolu vai plūmju mērci.

Leģenda vēsta, ka viens no Austrijas ķeizariem medībās, kalnos nomaldījies no saviem pavadoņiem un nonācis kādas trūcīgas sievietes būdā, kura nezinājusi, kā viesi pacienāt. Viņa uztaisījusi mīklu no visa, kas tobrīd bijis pie rokas un pagatavojusi ēdienu, ko ķeizars ēdis un slavējis, bet pēc tam atzinis, ka neko garšīgāku mūžā neesot baudījis. Par to, ka šis ēdiens tiešām ir garšīgs, vēlreiz pārliecinājāmies Gotveigas klostera pagalma krodziņos, gaidot Garančas koncertu.

Ja Austrijā esat jūlijā un dodaties uz Vahavas ieleju, tad noteikti iesaku pagaršot kādu aprikožu kūku, jo šejienes klimats ir ļoti piemērots aprikožu audzēšanai. Vienu šādu gardumu nogaršojām Melkas klostera kafejnīcā, bet otru, ko drīzāk varētu nosaukt par mīklā ceptu aprikozi, – mazajā Dirnšteinas pilsētiņā. Turklāt no aprikozēm top ne tikai kūkas, bet arī liķieris, šņabis, ievārījums un kosmētika.

Protams, pāri visam ir austriešu garšīgā kafija, jo šī valsts ir slavena arī ar savu kafijas kultūru. Tādēļ nevajadzētu pasūtīt vienkārši melnu kafiju, bet “Kaisermelange”, “Kaputziner” vai “Großer Brauner” jeb lielo kafiju ar krēmu.

Monē, Klimts, Pikaso un pilis

Diena pirms Garančas koncerta ir pilnīgi mūsu rīcībā, tādēļ nolemjam to veltīt Šēnbrunnai, Belvederei un Albertīnes muzejam, kurā atbilstoši visai pilsētā redzamajai reklāmai ir iespējams aplūkot Monē un Pikaso gleznas. Līdz Šēnbrunnai no centra ir iespēja ērti nokļūt ar metro un tramvaju, izmantojot 24 stundu transporta biļeti, kas maksā 8 eiro. Viena no Eiropas bagātākajām mākslas krātuvēm un vēstures notikumu glabātājām, kas savu pašreizējo izskatu ieguvusi tieši ķeizarienes Marijas Terēzijas valdīšanas laikā, ir arī viens no ievērojamākiem Vīnes tūrisma objektiem un noteikti apskates vērta.

Esam paņēmušas 16 zāļu “tūri”, jo vairāk būtu grūti izturēt – greznajās telpās ir smacīgi, turklāt tūristu kļūst aizvien vairāk, tādēļ aši izstaigājam pils skaisto dārzu, kura rota ir Neptūna strūklaka un sakoptās puķu dobes, un ar “hop-on, hop-off” autobusu dodamies uz Belvederi, kur apskatāmi gleznotāja Gustava Klimta darbi, arī “Skūpsts” – laikam visslavenākais šā mākslinieka darbs. Glezna ir tik iespaidīga un fascinējoša, ka tās priekšā nostāvu vismaz 15 minūtes, un tad krītu kārdinājumā un iegādājos elegantu kafijas tasīti, ko rotā šā darba reprodukcija (tā izmantota arī uz magnētiņiem, vēdekļiem, tīkliņiem utt.).

Šeit ir daži citi Klimta darbi, taču ne tik populāri kā “zelta laikmeta” gleznas, bet “Judīti” šoreiz neredzam, jo līdz oktobrim tā atrodas Japānā. Toties pils pirmā stāva zālē negaidīti atrodam vairākus izcilus16. gadsimtā tapušus gleznotāja un grafiķa Albrehta Dīrera melnbaltus un krāsainus zīmējumus. Arī pārējā pilī apskatāmā ekspozīcija, kas plaši informē par Hābsburgu dinastiju, ir pietiekami interesanta, turklāt šeit atšķirībā no Šēnbrunnas brīvi drīkst fotografēt.

Gleznotāju Kloda Monē un Pablo Pikaso daiļradi (lai gan nedaudz) mums ir iespēja skatīt “Albertīnā” – mākslas muzejā, kurā savākta vislielākā grafisko mākslas darbu kolekcija pasaulē. Tiesa, šeit ir tieši divas vai trīs Monē gleznas, arī “Ūdensrozes” un divi mazāk zināmi darbi. Turpat blakus ir gleznotāja Edgara Degā “Balerīnas” un blakus zālē – divi mākslinieka Marka Šagāla darbi, bet mazliet tālāk – vesela zāle ar Pikaso darbiem. Šo visu apskatot, secinu: mārketings ir lielisks, un muzejs itin veikli par diviem Monē, sešiem Pikaso un vienu Degā darbu ir veiksmīgi no mums iekasējis 16 eiro, kas ir viena normālu pusdienu vai vakariņu cena. Kompensācijai nofotografējamies uz muzeja kāpnēm, kuru pakāpieni nokrāsoti tā, lai pa gabalu atgādinātu “Ūdensrozes”…

Koncerts, kas noslēdzas absolūtā klusumā

Protams, mūsu brauciena īpašais notikums bija izcilā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas gadskārtējais festivāls “Klassik unter sternen” – īsts ķirsītis uz putukrējuma tortes. Klosterī darāmā līdz koncertam netrūkst: ir iespēja iegādāties suvenīrus – vēdeklīšus un pledus ar izšūtu Elīnas autogrāfu, viņas jaunāko albumu “Sol y Vida”, aplūkot benediktiešu klostera baznīcu un ziedot četrus eiro klosterim, izdzerot glāzi vietējā vīna. Piebildīšu, dziedātāja atzinusi: šis koncerts viņai pašai ir svarīgs notikums, kam katru gadu tiek veidota speciāla programma un aicināti īpaši viesi.

Un tas bija brīnišķīgi: gan fragmenti no komponista Žorža Bizē “Karmenas”, ko Elīna dziedāja kopā ar Latvijas klausītājiem labi pazīstamo ukraiņu tenoru Dmitro Popovu, gan “Ziedu duets” no komponista Leo Delība operas “Lakmē”, kurā savijās viņas un jaunā, talantīgā soprāna Nadīnes Sjerras balss, gan jaunā talanta Aleksandra Grasauera dziedātā ārija no komponista Džoakino Rosīni “Seviljas bārddziņa”, gan skaņdarbi no dziedātājas jaunā albuma…

Kad ir izskanējis “O sole mio” un fragments no komponista Franča Lehāra operetes “Jautrā atraitne”, Elīna vēlreiz iznāk uz skatuves, lai nodziedātu “Ave Maria”. Pēc tā klostera pagalmā valda absolūts klusums, un vairs neskan ne ovācijas, ne aplausi; dziedātāja un orķestris dodas prom no skatuves, un lēni izklīst arī skatītāji. Un tā šīs trīs maģiskās stundas, ko ieskandināja brīnišķīga zvanu spēle klostera zvanu torņos, ir aizlidojušas vēja spārniem…