Bonsai parks Inčukalnā – vieta, kur gūt mieru un Japānas noskaņas ^{Apriņķis.lv}

Iedvesmojas Ķīnā

Inga stāsta, ka ideju bonsai parkam, kas atrodas pie viņu dzīvesvietas, Valdis pirms vairāk nekā desmit gadiem smēlies, viesojoties Ķīnā. "Toreiz pa visu lielo burzmu, kāda jau valda šajā zemē, viņš nejauši nokļuva kādā mazā pagalmiņā, kur valdīja absolūta harmonija, miers un klusums. Tur čaloja ūdens, baseinā peldēja zivis, bet pagalma centrā auga bonsai." Atgriezies mājās, Valdis sācis eksperimentēt un mēģināt, līdz ar šo nodarbi "saslimdinājis" arī Ingu. "Tā mēs ķibinājāmies, līdz draugi un paziņas jautāja, kāpēc mēs savu parku nerādām citiem, un teica, ka nevajag sveci turēt zem pūra."

Tā pamazām Valteri sākuši iekārtot savu pagalmu un pārvērst par parku, kurā labi ir ne tikai pašiem, bet patīkami uzturēties arī viņu viesiem. "Interesentu netrūkst. Cilvēki zvana un brauc, bet mēs īpaši nereklamējamies, jo, ja cilvēki pie mums atbrauc, viņi parkā grib būt vieni. Viņi grib netraucēti baudīt tēju, vērot zivis un kokus un baudīt mieru. Gaidām ciemos tos, kam tuva meditācija, jo nekādu aktīvo atpūtu nepiedāvājam," smaida Inga.

Izaug arī no nejaušas sēklas

Jautāta, vai visi parkā apskatāmie bonsai kociņi audzēti Latvijā, I. Valtere teic, ka tie ir ļoti dažādi: "Piemēram, ir tādi, kas podā iesējušies netīšām – pa kādai tūjai, priedei un bērzam, jo podi ir novietoti visapkārt dārzam, un mēs nedzīvojam pļavā, bet mežā. Tad skatāmies, kā šie kociņi, kas vēl ir salīdzinoši jauni, aug un uzvedas un vai no tiem varēs kaut ko izveidot." Ir kociņi, kas atceļojuši no Japānas, Polijas, Vācijas; arī meistari, kas brauc uz šejieni vadīt meistarklases, reizēm mēdzot atvest un uzdāvināt kādu kociņu. "Kad Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā organizējām izstādi, arī uz turieni brauca meistari, kas stāstīja, rādīja un mācīja. Protams, arī šie kociņi nonāca mūsu īpašumā." Tā nu Valteru dārzā zaļo pa dažādiem ceļiem atceļojuši bonsai kociņi, tomēr, kā uzsver Inga Valtere, ir viens obligāts nosacījums – tiem jāaug podā! "Dažkārt cilvēki dārzā audzē kokus, kas izveidoti visādās formās, un sauc tos par bonsai kociņiem, bet – tie nav bonsai!" viņa strikti norāda.



Viss apgūts pašmācības ceļā un eksperimentējot

Uz jautājumu, kā bonsai kociņi ir pielāgojušies mūsu klimatiskajiem apstākļiem, Inga atbild: "Dažādi. Katru pavasari gaidām, kas nu atkal būs, vai koki būs pārziemojuši. Arī ziemā mēs eksperimentējam – kā kokiem nodrošināt labākus apstākļus pārziemošanai. Istabas kokus, tiklīdz laiks kļūst vēsāks, nesam telpās, un tie turpina zaļot tur," stāsta bonsai parka saimniece un atzīst, ka jācīnās ne tikai ar aukstumu – kad kociņi atrodas ārā, to podos mēdzot parakāties vārnas, iedzīvoties skudras, turklāt katram kociņam nepieciešama atšķirīga augsne. "Tā mēs strādājam, un gadu gaitā esam nonākuši pie dažādiem secinājumiem – piemēram, ka ir koki, kurus vairs nemēģināsim audzēt vai pie audzēšanas atgriezīsimies pēc kāda laika. Man tā bija ar vienu koku, par kuru teicu: "Nē, es to negribu redzēt," bet pagājusī ziema parādīja, ka tomēr varam sadzīvot itin labi. Tā ir viena no manām mīļākajām šķirnēm, ko tagad iesaku cilvēkiem, un viņi to arī labprāt iegādājas."

Inga atzīstas, ka zināšanas par bonsai audzēšanu abi ar Valdi apguvuši pašmācības ceļā, jo latviski literatūras par šo tēmu nav, savukārt poļu meistars iesaka vienu, bet japāņu meistars – pavisam kaut ko citu, pēc tās specifikas, kas ir viņiem, un nav teikts, ka pēc šīs receptes latviešiem kaut kas izdosies. "Tā ir māksla! Japāņu kultūrā bonsai kociņu audzēšana ir meditatīvs process, kas tiek nodots no paaudzes paaudzei. Kā jebkurai lietai un mākslas virzienam, pieejot tam ar ļoti lielu pietāti un uzmanību. Diemžēl mēs savā ikdienā absolūto uzmanību nevaram pievērst tikai bonsai, taču ļoti cenšamies un priecājamies par katru jaunu sasniegumu. Taču Austrumos visām šīm lietām – bonsai audzēšanai un meditācijai – ir ļoti liela nozīme," rezumē Inga Valtere.

Kā pasargāt zivis no vārnām?

Tā kā tuvojas ziema, loģisks šķiet jautājums, vai Ingu nebaida stirnas, kas varētu apsēst bonsai dārzu. "Nē, jo mūsu dārzu iejož visai augsts žogs. Kādu ziemu, kad bija augstas sniega kupenas, viena stirna gan tika dārzā, bet kociņus neapgrauza. No lielajiem zvēriem esam pasargāti. Un vēl mūs apciemoja caunas un lapsas, kas bija iekārojušas mūsu putnus." Tagad, kad šī problēma novērsta, Valteriem nāksies domāt, ko iesākt ar vārnām, kuras šopavasar ļoti tramdījušas dīķī mītošās zivis: "Pagājušajās vasarās zivis ēda mums no rokas, bet kas šogad vārnām bija noticis, kāpēc viņas tā klupa virsū zivīm, nevaram saprast. Tagad atkal mēģinām zivis radināt pie cilvēka klātbūtnes un domājam, kā cīnīties ar vārnu nedarbiem. Tīklu likt pāri baseinam īsti nevaram, jo jāpaspēj to novākt, pirms parkā ienāk cilvēki. Tā ka bez tā, ka, piemēram, karstā vasaras vakarā līdz tumsai jālaista izkaltušie augi, jārisina arī šādi organizatoriski jautājumi. Šis hobijs visu laiku prasa darbu, rūpes un izdomu, turklāt jāņem vērā, ka tā nav mūsu pamatnodarbošanās," savu ikdienu ieskicē Inga Valtere.


Inga Valtere kopā ar bērniem un draugiem no Japānas izbauda laiku pašas iekoptajā bonsai parkā.