Eglīšu rotājumi – laikmeta liecība ^{Apriņķis.lv}

No salmiem līdz stikla bumbām

Pirmās rotātās egles bija ar paštaisītām lietām, no salmiem, čiekuriem, āboliem, piparkūkām utt. "Ir vairākas leģendas, un viena no tām, ka 1848. gadā nelielā vācu pilsētiņā, kur togad nebija ābolu, izdomāts, ka mantiņas varētu taisīt arī no stikla, un tā aizsākusies stikla rotājumu izgatavošana. Tās bija slavenās vācu firmas Laušas no stikla izpūstās bumbas, kuras ne katrs varēja atļauties, un eglītes tika rotātas arī ar mantiņām, kas izgatavotas no vates, vaska, kartona un citiem pieejamajiem materiāliem.

19. gadsimtā bija attīstījusies ne vien stikla ražošana, bet arī papīra rūpniecība. Tas bija drukāto materiālu uzplaukums un zelta laiki, ko joprojām nevar pārspēt pat mūsdienu modernās tehnoloģijas. Reljefā bija iespiestas dažādas figūriņas, kas izskatījās ļoti naturālas. Cilvēks varēja iegādāties albumu ar šādām figūriņām, tās salīmēt kopā un izveidot eglītē iekarināmu rotājumu. Īpaši populārs bija tā sauktais Drēzdenes kartons, kas tagad kolekcionāru vidū tiek ļoti augstu vērtēts, un vienas mantiņas izsoļu cena svārstās no 500 līdz par 2600 dolāriem, jo šādi rotājumi līdz mūsdienām tikpat kā nav saglabājušies. Pie vainas ir ne vien divi kari, bet arī pašu cilvēku attieksme pret vecām lietām: pastāv uzskats – ja mantiņa ir nodilusi, tai vieta ir tikai atkritumu kastē, nepadomājot, ka šim priekšmetam var būt arī vēsturiska vērtība," saka I. Bužinska.

19.–20. gadsimta mijā čehi sāka ražot arī uz stieplītēm savērtu stikla posmiņu rotājumus, krellītes, bet pirmais un tradicionālākais rotājums bija svecītes, bez kuru dzīvās liesmiņas eglīte šķita neiedomājama līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem. Starp citu, tolaik bija pieņemts izrotāto eglīti novietot uz ēdamgalda, nevis istabas stūrī, kā tas ir mūsdienās. Mūsu pusē nebija arī pieņemts eglīti pārbāzt ar mantiņām, kā tas ir Rietumeiropas valstīs.



Arī eglīšu rotājumiem ir sava mode

Eglīšu rotāšanas un Ziemassvētku svinēšanas tradīciju Krievijā ieviesa cara Nikolaja laikā, 19. gadsimta sākumā, sekojot Vācijas piemēram, kas tolaik bija kļuvusi par nozīmīgu rotājumu izplatīšanas centru. Bija arī laiki, kad nesvinēja pat Jaungadu. Padomju Krievijā ar 1918. gadu 1. janvāris kļuva par darbdienu. Jaungada svinības tika aizliegtas pēc Ļeņina nāves un tika atjaunotas 1935. gadā.

Gluži kā cilvēku apģērbos un stilā, arī eglīšu rotājumos pastāvējusi sava mode – tas, kas notiek valstī, atspoguļojas arī rotājumos. Piemēram, savulaik eglītē kāra mantiņas ar padomju varas simboliem un tehniku – sirpi un āmuru, zvaigzni. 1937. gadā pat tika ražotas bumbas ar partijas vadoņu portretiem. Eglītēs varēja redzēt izpletņlēcējus, lidmašīnas, dirižabļus, sarkanās armijas zaldātiņus. Egles galotnē bija piecstaru zvaigzne. Līdzīgi arī Vācijā 30. gadu beigās bija izgatavoti egļu rotājumi ar kāškrustiem.

Kara gados rotājumus izgatavoja no ražošanas atkritumiem – vara drāts, metāla daļām, papīra, izlietotām spuldzēm, zāļu ampulām, kuras apgleznoja. Tieši kara laiks kļuva par tādu kā pašdarināto rotājumu uzplaukumu, kad tika gatavoti rotājumi no folijas, vates un krāsainā papīra. Atkal modē bija ēdamie rotājumi, tiesa, deficīta dēļ, tie nebija pārāk izplatīti.



Eglīšu rotājumos – tanki un kosmonauti

Pēc Otrā pasaules kara gandrīz divdesmit gadu garumā modē bija stikla rotājumi no ēdienu tēmas – sēnītes, augļi un dārzeņi. 1949. gadā izgatavoja rotājumus ar A. Puškina pasaku tēliem. 20. gadsimta 50. gadu beigās sakarā ar lidojumiem kosmosā šī tematika atspoguļojās arī egļu rotājumu ražošanā, un eglītē tika karinātas mantiņas ar kosmonautiem, raķetēm, bet 60. gados tām pievienojās kukurūzas tēma. Bija arī eglīšu rotājumi ar tankiem, traktoriem un robežsargiem.

Pēc kara eglīšu rotājumu ražošana bija kļuvusi masveida – PSRS darbojās 10 rūpnīcas, kas izgatavoja rotājumus. 20. gadsimta 50. gados populāras kļuva virtenes, bet 70. gados jau bija virtenes ar spuldzītēm. Tiesa gan, ja viena spuldzīte izdega, nedega visa virtene. Rīgā 60.–70. gados eglīšu rotājumus ražoja stikla un spoguļu rūpnīcā. Rotājumus gatavoja arī no klīstera un vates, pārklājot ar akvareļa krāsu, kas, starp citu, sāk kļūt moderni arī mūsdienās. Tāpat tos gatavoja no putuplasta un plastmasas.

Latvijā 70.–80. gados top eglīšu rotājums, ko droši vien daudzi vēl atceras no savas bērnības, tas bija "Laimā" ražotas, bārkstainā kreppapīrā ietītas šokolādes konfektes. Bija arī Ziemassvētku vecīša figūriņas, sniegbaltītes, eņģelīši un pasaku zvēriņi un kur nu bez zvaigznes vai smailes egles galotnē!



Eglīšu rotājumi uzbur Ziemassvētku brīnumu

Mūsdienās daudzās mājās tiek izmantoti ne vien šobrīd veikalos nopērkamie, lielākoties no Ķīnas ievestie eglīšu rotājumi, bet arī tie, kas saglabājušies no pašu un pat mūsu vecāku bērnības. I. Bužinska atzīst, ka viņai bērnībā ļoti patika lielās sudraba bumbas, kādas tolaik bija modē. "Pirms kāda laika šādu bumbu ieguvu no kādas sievietes, un man par to bija liels prieks. Tieši mantiņas ir tās, kas uzbur Ziemassvētku sajūtu. Es eglīti, kura man parasti ir no grīdas līdz griestiem, pušķoju katru gadu un iekarinu tajā visus manā kolekcijā esošos rotājumus. Mazbērni tos droši var aiztikt, ja kāds arī saplīst, man nav žēl, jo mantas nāk un aiziet. Mantai ir jābūt dzīvai un jāsagādā cilvēkiem prieks. Egļu rotājumi ir tie, kas rada šo prieku. Brīnumu rada mūsu sajūtas, kas rodas ar tām lietām, kuras mums ir mīļas un skaistas. Rotājumi tam arī ir domāti," saka I. Bužinska.

Savukārt OVMM darbinieki aicina: pirms izmest no seniem laikiem saglabātos, iespējams, savu vizuālo pievilcību zaudējušos eglīšu rotājumus, vispirms tos atnest uz muzeju. Iespējams, tiem ir vēsturiska vērtība, par kuru šo rotājumu īpašnieki nemaz nenojauš.