Piekrastes zvejniecība: jāizmanto iespējas dažādot darbību ^{Apriņķis.lv}

Mīnus mencas, plus jūrasgrunduļi

Tieši zivju resursu pieejamība nosaka to, cik tālu var attīstīties piekrastes zveja. Vēl ne tik senā vēsturē menca netika uzskatīta par vērtīgu zivi. Kādreiz biju dzirdējis stāstu par to, ka pirms Otrā pasaules kara Rucavas pusē zvejnieki ar nepārdotajām mencām mēslojuši laukus, kur zeme nav bijusi auglīga. Kā stāsta Aigars Laugalis, nozīmīgs pagrieziena punkts pēdējos gados Liepājas pusē zvejniekiem bijis mencu zvejas noriets, kas licis uzdot jautājumu, ar ko nodarboties tālāk. 2019. gadā tika ieviests aizliegums zvejot mencas Baltijas jūrā. Pašlaik pārdošanā pieejamās Baltijas mencas ir tā sauktā piezveja jeb, zvejojot citas zivju sugas, papildus noķertās zivis.

Nav tā, ka liegums nācis kā pilnīgs pārsteigums, jo situācija jau briedusi, samazinoties gan mencu pieejamībai jūrā, gan mainoties to kvalitātei. Tomēr 2019. gada Eiropas Komisijas lēmums pārtraukt mencu zveju, lai tās krājumi jūrā varētu atgūties, bija šī zvejas veida beigas.

Tā kā zvejas iespējas piekrastē nav bezgalīgas, ir bijis ļoti nozīmīgi, kā vēsturiski sadalītas zvejas tiesības un uz ko orientēties tālāk. Laugaļu ģimenei mencu zveja iepriekš bijusi tradicionāla nodarbošanās. Tomēr jau pirms mencu zvejas lieguma tā meklējusi papildu iespējas. Laugaļi nav aizgājuši pa lielās zvejas attīstības ceļu, pievēršoties brētliņu un reņģu zvejai, bet gājuši savu ceļu. 2017. gadā iesniegts projekts, pretendējot uz Eiropas Savienības finansējumu zivju apstrādes attīstībai. Cehs 2019. gadā vēl nav bijis pabeigts, kad spēkā stājies mencu zvejas liegums, tāpēc domāts par iespēju strādāt ar citām zivīm.

Paralēli mencu apjoma kritumam ir interesants stāsts par citas, Latvijai svešas zivju sugas ienākšanu – tas ir apaļais jūrasgrundulis, kas vēl tiek saukts par bullīti vai vienkārši grunduli. Jūrasgrundulis ir invazīva zivju suga, kuras tipiskā dzīvesvieta ir Azovas, Kaspijas un Melnā jūra. Ticams, ka ar kuģu balasta ūdeņiem tā vispirms nonākusi Polijas piekrastē, kur jūrasgrundulis pirmoreiz noķerts 1990. gadā, bet Latvijā pirmais eksemplārs noķerts 2004. gadā Baltijas jūras piekrastē un vēl pēc gada jau arī Rīgas jūras līcī. Jūrasgrundulis barojas ar gliemenēm, kā arī labprāt ēd citu zivju sugu ikrus.

Dzīve Baltijas jūrā tam iepatikusies, un tas tiek daudz ķerts tīklos, kā arī ir kļuvis par populāru  makšķerēšanas objektu. Tā ķeršanai nekādu limitu nav. Ja tas ķeras, tad “to ir pilni tīkli kā ar jūrasmēsliem”. Labākais laiks zvejošanai ar tīkliem ir no aprīļa līdz jūnijam, bet tas nedaudz var mainīties atkarībā no laikapstākļiem. Zvejas apjomi līdz šim ar katru gadu aug. 2018. gadā noķerti aptuveni 1000 tonnu jūrasgrunduļu. Jūrasgrundulis nav liels, tas izaug līdz 25 centimetriem garumā un 250 gramiem svarā. Pēc skata tas nav nekāds skaistulis – glums, tumšs, ar lielu galvu un izvirzītām acīm.

Tomēr, kā uzsver Aigars Laugalis, tā gaļa ir līdzīga mencas gaļai. Tā ir garšīga gan cepta, gan kūpināta, veikalos pieejami arī konservi. Noieta grūtības vietējā tirgū ir sagādājis tas, ka zivs potenciālajam pircējam nav pazīstama. Savā cehā mēģinājuši zivi filēt, bet tas ir darbietilpīgi, un tādas zivs gaļas cena jau sasniedz 8 eiro par kilogramu bez pievienotās vērtības nodokļa. Šāda cena nav konkurētspējīga, tāpēc interese no restorānu puses nav liela.  Bet izrādījies, ka pēc jūrasgrunduļa augsts pieprasījums ir, piemēram, Ukrainā un Bulgārijā, kur tas pircējiem ir labi pazīstams un iecienīts, bet pēdējā laikā to daudzums dzimtajos ūdeņos samazinājies. Tādējādi, lai cik paradoksāli tas būtu, radušās labas eksporta iespējas uz jūrasgrunduļa izcelsmes reģionu. Biedrība “Baltijas zivsaimnieku apvienība”, kuras viens no dibinātājiem un biedriem ir Laugaļu zvejas uzņēmums, jūrasgrunduļos šķiro, saldē un eksportē.

Izmantot iespējas

Laugaļu ģimene jau iepriekš sapratusi, ka aizvien jāiet uz lielākas pievienotās vērtības iegūšanu no zivīm un savas darbības dažādošanu jaunos attīstības virzienos. Ar zveju vien nevar nodrošināt stabilu uzņēmumu darbību gada garumā. Lomi ir pietiekami nepastāvīgi arī citām zivīm, ne tikai mencām. Tā, piemēram, lašu zvejā var būt deviņas neveiksmīgas zvejas reizes un tad viena veiksmīga. Tāpēc zivju apstrādes cehs bijusi iespēja pievienot vērtību nozvejotajai zivij. Attīstībai strādāts pie Eiropas Savienības atbalsta iegūšanas.

Laugaļu uzņēmumiem ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu izdevies attīstīt vairākus projektus, izveidots ne tikai zivju apstrādes cehs, atvērts restorāns un alus darītava, lai dažādotu zvejniecības darbības, realizēti arī projekti, lai radītu piedāvājumu tūristiem, izveidojot zivju kūpinātavu, kulinārijas meistarklasi, izziņas un piedzīvojumu parku ar šķēršļu trasi. Izveidotais zivju apstrādes cehs, restorāns un alus darītava atrodas Liepājas Vecajā ostmalā, atjaunotā kādreizējā graudu spīķerī, ko pirms 25 gadiem nopircis Aigara tēvs Ervils Laugalis. Īpašumā attīstīti arī citi projekti. Sākotnēji spīķeris, kas atrodas ostas piestātnē, nopirkts, lai ostmalā izveidotu atbalsta vietu saviem zvejas kuģiem. Tomēr darbība attīstījusies citā virzienā.

2020.gadā, kad ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu vietējās rīcības grupas “Liepājas rajona partnerība” stratēģijas ietvaros četrstāvu ēkas pirmajā stāvā tika realizēti trīs projekti: izveidots zivju apstrādes cehs, neliela alus darītava un zivju restorāns. 

Zivju apstrādes cehā apstrādā gan jūrasgrunduļus, gan brētliņas (uz to piegādi apstrādei var drošāk paļauties), gan reņģes, gan arī citas zivis. Restorāns un viss komplekss “Spīķeris 53” tiešā veidā sasaistīti ar atrašanās vietas adresi – Vecā ostmala 53. Ēkai un restorāna interjerā saglabātas vēsturiskās vērtības, vietas noskaņa. Laugaļi attīstībai piegājuši gan ar azartu, gan ar rūpību un prasīgumu. Pašu garšas prasībām atbilstoša alus trūkums veicinājis domāt arī par alus darīšanu pašiem. Un alus darītava “Puta”, ko saimnieki dēvē par mikrobrūzi, ražo alu no pašu izvēlētām un atlasītām sastāvdaļām, piešķirot produktam māksliniecisku piegājienu. Restorānā tiek piedāvāti zivju ēdieni, ieskaitot starptautiski pazīstamos fish and chips.

Ticams, ka tas nebūt nav viss, jo Laugaļiem ir ne tikai iespējas un idejas, kā paplašināt jau esošos darbības veidus, bet tiek vētītas arī jaunas idejas.

Nākotnē skatās ar optimismu

Zvejniecība ir sens, tradicionāls vietējās darbības veids. Aigaram Laugalim zināmas ģimenes, kas piekrastē zvejo jau desmitajā paaudzē. Viņš uzskata, ka ar zvejniecību vien, tā, kā zvejots vēsturiski, saimniecības izdzīvot vairs nevarēs. Neskatoties uz grūtībām, ar ko saskaras nozare, Aigars Laugalis nākotnē skatās ar optimismu, jo viss ir mainīgs un zvejniecība piekrastē, kaut mazos apjomos, saglabāsies vienmēr.

Tam pamats ir piemēri, kad tiek dažādoti darbības veidi, pievienota vērtība, zvejnieki mācās sadarboties un attīstīties. Vēl pirms 10 gadiem piekrastes zvejniekiem neticīgi raudzījās uz iespējām sadarboties un augt, bet situācija mainās. Nozare apgūst jaunas zināšanas, ar Zivsaimniecības sadarbības tīkla palīdzību ir iespēja braukt pieredzes apmaiņas braucienos, Eiropas fondu līdzekļi zvejniekiem ir glābšanas salmiņš un iespēja attīstīties mainīgā zivju resursu un ekonomiskās vides situācijā.

Aigars Laugalis ir aktīvs ne tikai biznesā, bet arī sabiedriskajā vidē, piedalās pasākumos, ko organizē nozari pārraugošā Zemkopības ministrija, vietējā rīcības grupa “Liepājas rajona partnerība” un citas organizācijas, dodot savu ieguldījumu reģiona kultūrvēsturiskās un biznesa vides kopšanai.