Jānis Eglīts: Graudu pietiks gan pārstrādei, gan eksportam ^{Apriņķis.lv}

Tikmēr Latvijā, kur produktu cenu svārstības ierasti jūtamas ar nokavēšanos, joprojām vērojams pārtikas produktu cenu pieaugums mazumtirdzniecībā, kas, protams, neveicina iedzīvotāju pirktspēju. Kas gaidāms rudenī? Vai pārtikas visiem pietiks, un vai iespējams ierobežot pārtikas un kurināmā eksportu – par to «Rīgas Apriņķa Avīzes» sarunā ar zemkopības ministra biroja vadītāju Jāni Eglītu.

– Var droši apgalvot, ka šogad, kā nevienu citu gadu, sabiedrības interese par graudaugiem un graudu ražu ir īpaši liela. Graudu kulšana rit pilnā sparā. Kādu ražu sola zemnieki? Vai mums pašiem maizei un citiem produktiem pietiks?

– Jautājums par šā gada graudu ražu īpaši aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šā gada februārī. Reaģējot uz to, Eiropas Savienībā tika noteiktas sankcijas minerālmēslu piegādei no Krievijas, sarežģījot to pieejamību mūsu lauksaimniekiem. Pavasara mēnešos tas raisīja lielu neskaidrību lauksaimniekiem. Tomēr šobrīd, kad ir nokulti pirmie hektāri, pavisam droši jau var teikt, ka graudu raža būs laba. Jautājums ir par graudu kvalitāti un kurā kategorijā pēc kvalitātes tie ietilps. Tāpēc Latvijā nav jautājums par to, vai mums graudu pietiks. Tāpat kā citus gadus, graudu raža ir laba, un tas ļaus mums gan nodrošināt graudu pārstrādi un pašpatēriņu pilnā apmērā, gan būs pietiekami eksportam.

– Kas notiek citās lauksaimniecības nozarēs, piemēram, lopkopībā? Kāda situācija ir tur? Jūs minējāt par graudiem un to kvalitāti, tad, visdrīzāk tie būs lopkopības graudi?

– Runājot par graudu kvalitāti, jautājums visdrīzāk ir, vai tie būs augstākās kvalitātes graudi. Savukārt saistībā ar situāciju lopkopības nozarē jāteic, ka energoresursu sadārdzinājums ir atstājis būtisku negatīvu ietekmi, jo īpaši uz piena lopkopību, kur dārgāka kļuvusi gan piena ieguve, jo viss notiek mehanizēti, gan arī barības sagāde, jo dramatiski cēlušās dīzeļdegvielas cenas, kas sadārdzina siena pļaušanu. Lopkopības sektors to izjūt īpaši spēcīgi. Tomēr kopumā jāatzīmē, ka arī piena cena ir būtiski pieaugusi, mēs beidzot esam sasnieguši Eiropas līmeni. Tāpēc, manuprāt, ir loģiski un pareizi, ka mūsu lauksaimnieki šobrīd saņem patieso piena cenu. Šim tirgum bija jāizlīdzinās.

– Vai, pieaugot resursu cenām, nepieaugs arī gaļas un piena cena un Latvijas patērētājiem šie produkti it kā būs pieejami, bet cena neļaus tos iegādāties?

– Šobrīd pārtikas cenas pieaug dramatiski. To izjūtam katrs, ieejot veikalā. Tieši tāpēc Zemkopības ministrija piedāvā risinājumu, kā ierobežot turpmāku cenu pieaugumu pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem, – ieviest samazināto PVN likmi arī olām, svaigai gaļai, piena pamatproduktiem un svaigām zivīm. Samazinot PVN šiem produktiem, cena veikalu plauktos noturētos pašreizējā līmenī un tik straujš cenas pieaugums vairs nebūtu gaidāms.

Ja runājam par pozitīvajiem ieguvumiem no samazinātās PVN likmes piemērošanas, tad, piemēram, cūkkopības nozarē strauji mazinātos "pelēkais" eksports no Polijas un Lietuvas. Cenas izlīdzinātos, un mūsu cūkaudzētāji būtu konkurētspējīgāki, nekā tas ir šodien.

– Zemkopības ministrija šovasar valdībā virzīja un saņēma akceptu trīs visvairāk skarto nozaru – cūkkopības, mājputnu audzēšanas un dārzeņkopības segtajās platībās – atbalstam.

– Jā, cūkkopība, mājputnu audzēšana un dārzeņkopība segtajās platībās jeb siltumnīcās ir tās trīs nozares, kuras Krievijas karš Ukrainā ietekmējis visbūtiskāk. Īpaši lielu ietekmi ir atstājis būtiskais lopbarības cenu pieaugums, jo to Latvijas lauksaimnieki iepirka no Ukrainas. Bet šobrīd kara apstākļos tas vairs nav iespējams. Savukārt dārzeņkopību siltumnīcās ietekmējusi dramatiski pieaugusī cena dabasgāzei, ko izmanto siltumnīcu apkurināšanai. Neskaidrība par to, vai un kāds atbalsts būs pieejams, rezultējusies ar to, ka segtajās platībās audzēto dārzeņu veikalos ir mazāk, bet šis atbalsts ļaus noturēt to cenu.

Valsts dara visu iespējamo, lai šie produkti Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejami, – ar samazināto vai bez samazinātā PVN, sniedzot dažādu veidu atbalstu. Tomēr jautājums ir arī par psiholoģisko aspektu, jo cenas aug straujāk nekā mūsu ienākumi. Tas rada nedrošību, vai turpmāk arī varēsim iegādāties pārtiku nepieciešamajā apmērā. Tāpēc samazinātais PVN, pirmkārt, ļaus cilvēkiem iegādāties pārtiku, otrkārt, pārtika būs mūsu Latvijas ražotāju saražota, kas nozīmē, ka tā ir izsekojama un droša, treškārt, ar samazinātā PVN palīdzību mēs samazinām arī "pelēkās" ekonomikas īpatsvaru Latvijā.

– Jūs jau minējāt, ka tirgu ietekmē gan iedzīvotāju paradumi, gan emocionālais fons. Publiskajās diskusijās arvien plaši izskan viedoklis, ka no valsts puses būtu nepieciešama aktīva rīcība, lai apturētu gan graudu, gan kurināmā eksportu uz citām valstīm. Vai  tas vispār ir iespējams, ņemot vērā to, ka esam Eiropas Savienībā?

– Jā, šāds risinājums ir iespējams, pieņemot attiecīgo regulējumu par ārkārtas stāvokli enerģētikas jomā. Tiesa, lai to izdarītu, ir jābūt skaidriem nosacījumiem, piemēram, kurināmā trūkumam vai nepieejamībai. Ja runājam par šķeldu, tad šobrīd Latvijā tā ir pietiekamā apjomā, un pamata šādam ārkārtas stāvoklim nav.

– Kā jūs prognozējat iespējamo kurināmās šķeldas cenu, ņemot vērā no valsts puses jau īstenotos pasākumus?

– Šobrīd šķeldas cenu ietekmē divi faktori. Viens no tiem ir Krievijas karš Ukrainā, bet otrs ir iedzīvotāju rīcība, emocijās balstītās bailēs no resursu nepieejamības strauji iegādājoties tos ne tikai šai apkures sezonai, bet arī vēl vairākām uz priekšu. Tādējādi tirgū veidojas sezonai neraksturīgi milzīgs pieprasījums, kuru ražotāji uzreiz nevar nosegt. Lai noturētu preci pieejamu tirgū ikvienam, ražotāji ceļ cenas. Savā ziņā sanāk apburtais loks – baidoties no cenu kāpuma, patērētāja rīcība veicina turpmāku cenu pieaugumu.

Ja runājam par valdības lēmumiem un pasākumiem, lai samazinātu energoresursu cenu pieauguma negatīvo ietekmi uz mājsaimniecībām, te jāatzīmē, ka darbs notiek vairākos virzienos, lai nodrošinātu gan atbalsta mehānismus gaidāmajai ziemas sezonai iedzīvotājiem un uzņēmumiem, gan risinājumus energoapgādes drošībai un neatkarībai ilgtermiņā. Šobrīd provizoriski aprēķini liecina, ka, lai segtu izdevumus par visiem iecerētajiem atbalsta pasākumiem, būs nepieciešami 430 miljoni eiro. Savukārt par atbalsta mehānismiem uzņēmumiem valdība plāno lemt  tuvākajā laikā.

– Varbūt šī  situācija rada jaunu stimulu jauniem risinājumiem un meža nozares attīstībai?

– Meža nozare savā ziņā ir viena no konservatīvākajām nozarēm, līdzīgi kā lauksaimniecība, kur jaunās tehnoloģijas un inovācijas palīdz graudus izaudzēt, bet sēšana un novākšana paliek tāda pati, kā bija iepriekš. Šobrīd granulas ir salīdzinoši jauns kurināmā veids, ja salīdzina ar meža nozares vēsturi. Tas, ka mājsaimniecības un uzņēmēji aizvieto gāzes katlus ar granulu katliem, ir pozitīvs panākums, lai mēs tuvotos gan Eiropas Zaļā kursa mērķiem, gan stiprinātu Latvijas energoneatkarību.

Runājot par inovācijām, ir svarīgi, lai mēs spētu paši izmantot to resursu, kas mums ir, un šobrīd jau mēs varam runāt par daudzstāvu koka ēkām, par ko iepriekš runāja tikai Norvēģijā un pie mums tas bija tikai kā varbūtība. Šobrīd, kad tirgū ir metāla un cementa iztrūkums, kokrūpniecības uzņēmumi ir gatavi piedāvāt risinājumus gan koka ēku, gan mēbeļu ražošanā. Savukārt koka apstrādes blakusprodukti, piemēram, skaidas, tiek novirzīti granulu ražošanai, kas ļauj mums runāt par 100% resursu izmantošanu.

– Nedzīvojam izolēti no citām valstīm. Kā pārtikas problēmas Eiropas Savienības valstu līmenī tiek risinātas citur? Kā Latvijas iedzīvotājus un pārtikas ražotājus ietekmēs šie Eiropas Savienības valstu kopīgie lēmumi?

– Eiropas Savienība meklē kopīgus risinājumus, nevis katrā dalībvalstī atsevišķi. Visvairāk atbalsts uzņēmējiem tiek sniegts finanšu grantu veidā. Piemēram, Lietuvā, balstoties uz Covid-19 regulējumu, valsts spēj nodrošināt saviem lauksaimniekiem lielāku atbalstu, nekā to dara Latvija. Protams, ka tas ietekmē kopējo tirgu un konkurētspēju. Līdzīgi kā Lietuva rīkojas arī Polija, kas sniedz šādu atbalstu saviem lauksaimniekiem bet par to savu neapmierinātību jau ir paudušas Francija un Vācija. Jo, kā teica lauksaimniecības komisārs Vojcehovskis, šobrīd ekonomika strādā un jebkāda iejaukšanās ekonomikā veido nobīdi no vidējā.

– Kad pavasarī piedzīvojām pārtikas cenu kāpumu, Zemkopības ministrija pielika lielas pūles, lai vienotos ar mazumtirgotājiem par saprātīgiem uzcenojumiem veikalos. Kāda šobrīd ir situācija? Vai tirgotāji godīgi ievēro vienošanos?

– Zemkopības ministrijas veiktais situācijas monitorings liecina, ka gan mazumtirgotāji, gan pārtikas ražotāji šo vienošanos ievēro godprātīgi. Diemžēl, turpinoties Krievijas karam Ukrainā, turpinās arī resursu izmaksu pieaugums, tāpēc cenas turpina celties, un, kā liecina pēdējie dati, gada izteiksmē cenu pieaugums ir jau par 21,5%.

– Zemnieki runā par vairākkārtēju uzcenojumu minerālmēsliem. Vai šajā ziņā ir redzama gaisma tuneļa galā?

– Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts vienpersoniski nevar pieņemt lēmumus par kāda produkta, tajā skaitā minerālmēslu, importa atļaušanu vai aizliegšanu. Šādas vienošanās var slēgt tikai Eiropas Komisija visu Eiropas Savienības dalībvalstu vārdā. Šobrīd terminēti Eiropas Savienības teritorijā ir atvērtas divas importa apjoma kvotas atsevišķiem Krievijas izcelsmes minerālmēslojuma līdzekļiem. Eiropas Komisija strādā pie mehānisma, kā dalībvalstis varēs iegādāties, t.i., importēt, noteiktu apjomu kālija hlorīda un to saturošus kompleksos minerālmēslus un ķīmisko mēslojumu, nemaksājot par to rubļos un ievērojot sankciju mērķi. Pēc kvotu izsmelšanas to imports būs aizliegts.

– Un visbeidzot… Vai pastiprinātā uzmanība pārtikas ražošanai un pārstrādei, kā arī, iespējams, izpratnes maiņa par to, ka pārtika uz mūsu galda var nebūt pašsaprotama lieta, – kā šis gads ir mainījis nozari kopumā? Vai notiek kāda pārstrukturizācija, tiek ieviesti jauninājumi vai darīts kas citas lietas labā?

– Lauksaimniecības nozarē pārstrukturizācija notiek nepārtraukti. Lauksaimnieki ļoti ātri spēj just tirgus izmaiņas un nevar atļauties uz tām nereaģēt – strādāt neefektīvi vai turpināt strādāt pa vecam.

Tā, piemēram, mēs varam atskatīties uz 2009. gadu, kad Krievija slēdza savu tirgu Latvijas piena un zivju produktiem. Tas motivēja mūsu ražotājus atrast jaunus eksporta tirgus un uzlabot produktu kvalitāti, lai būtu konkurētspējīgāki Eiropas Savienības tirgū. Tas ļāva iekarot ne tikai Eiropas Savienības tirgu, bet arī pasaules tirgus. Tādā pašā veidā mazliet vēlāk arī gaļas pārstrāde atrada jaunus noieta tirgus Āzijā. Un, kā mēs redzējām Covid-19 laikā, Latvijas ražotāji ātri spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, gan nodrošinot tiešās piegādes, gan padarot iepirkšanos maksimāli vienkāršu.

Ja runājam par pārtikas pieejamību kopumā Latvijas iedzīvotājiem, ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka draudu vai risku šajā līmenī nav. Šobrīd atvērts jautājums ir, vai iedzīvotājiem pietiks naudas, lai tos veikalā nopirktu. Un tieši tāpēc Zemkopības ministrija neatlaidīgi strādā, lai samazinātā PVN likme paliktu ne tikai svaigiem augļiem un dārzeņiem, bet tiktu piemērota arī Latvijai raksturīgiem pamatproduktiem – olām, svaigai gaļai, piena pamatproduktiem un svaigām zivīm. Ir būtiski, lai pārtika būtu ne tikai pieejama, bet lai mēs to arī varētu atļauties nopirkt.