Aitkopju lielākais murgs – vilks aitās! ^{Apriņķis.lv}

“Aitkopība nav ļoti rentabla, jo gaļas un vilnas pieprasījums tirgū ir mazs. Tas parasti ir ģimenes uzņēmums un vairāk kā dzīvesveids. Tomēr jāņem vērā, ka aitkopībai ir būtiska nozīme dabas daudzveidības uzturēšanā, ļaujot saglabāt dabiskās pļavas,” Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēdē sacīja tās vadītājs Jānis Grasbergs (NA), aicinot meklēt risinājumus, kā aizsargāt nozari, jo regulārie vilku uzbrukumi tajā iecērt aizvien lielākus robus. Šo iemeslu dēļ ar aitkopību nodarbojas ierobežots skaits saimniecību: Latvijas Aitu audzētāju asociācijā ir 174 biedri, un vairākus gadus šis cipars palicis nemainīgs.

Lielākā daļa saimniecību, kam ir aitu ganāmpulks, cenšas atrast papildu ienākumu avotus, pretējā gadījumā riskē palikt mīnusos. Piemēram, SIA “Atmati”, kas saņēmusi ne vienu vien balvu, arī 2019. gada Ogres novada Gada lauksaimniecības uzņēmuma titulu, pievienotā vērtība ir savs gaļas fasēšanas cehs ar aukstuma kamerām un speciālu telpu gaļas vītināšanai. Ganāmpulkā aug arī ‘Hereford’ šķirnes liellopi un vistas, ir pašiem savs ekoloģiskais dārzs. Tiek iznomāta tehnika. Labs atspaids ir Eiropas Savienības finansiālais atbalsts (platību maksājumi), ko var iegūt, ja zeme tiek apsaimniekota un kopta. Starp citu, vilnu “Atmati” izmanto mājas siltināšanai, un gan kaimiņi, gan arī tālākas apkaimes ļaudis atzinuši šādu materiālu par labu esam.

Likums aizsargā vilku

Atšķirībā no citām Baltijas valstīm Latvijā par vilku saplēstajām aitām nav paredzēta kompensācija, tādējādi saimniecībām ir grūti atgūties pēc nodarītā posta. Patlaban likumdošana ir vilka pusē – tā noteic, ka zaudējumi tiek segti tikai par nemedījamas vai migrējošas sugas nodarītiem postījumiem, piemēram, lāča uzbrukumiem lopiem vai bišu dravai, akvakultūrā – par kormorānu, lauksaimniecībā – par dzērvju “uzlidojumiem”. Pelēkais vilks, kas, lai gan īpaši aizsargājama, tomēr ir ierobežoti izmantojama suga. Gadā tos atļauts nomedīt ne vairāk par 300, un šī kvota ik gadu tiek izpildīta pirms medību sezonas beigām, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Šāds skaitlis noteikts, ņemot vērā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” izstrādāto pelēkā vilka sugas aizsardzības plānu (spēkā no 2017. līdz 2027. gadam) un ikgadējo pētījumu “Pelēkā vilka populācijas stāvokļa izmaiņas medību ietekmē”. Pētnieki atzīst, ka populācija ir stabila un Latvijā šai sugai pašreiz ir plašākā izplatība pēdējo 50 gadu laikā.

Attiecībā uz nomedījamo vilku skaitu Atmats uzskata – šīs kvotas ir jāpalielina. “Kas ir 300 pelēču uz visu Latviju? Ļoti maz. “Zaļajiem”, kuri dzīvo pilsētās, tā varbūt arī nešķiet problēma, bet, ja tev pa pagalmu laukos sāk staigāt vilki un uzbrūk aitai pat 30 metru attālumā no mājas, tad patīkami nav.” Situācija nav iepriecinoša, jo pelēču postījumu skaits viņa ganāmpulkam ir pieaudzis – iepriekšējos gados zvēri vairāk uzglūnēja augustā, bet tagad jau pavasarī sākas to sirojumi.

Diemžēl mednieki nereti izvēlas nošaut vilkus vieglāk pieejamās vietās, nevis tur, kur būtu vairāk vajadzīgs, piemēram, mājlopu ganību areālā, līdz ar to stāvoklis neuzlabojas, bet pasliktinās. Lai mainītu šo pieeju, būtu jāsadala kvotas tā, lai mednieki ne tikai medītu gaļai, bet būtu arī spiesti paretināt vilkus savā teritorijā. “Tagad diemžēl ir tā, ka ne visi mednieku kolektīvi to dara, jo tas ir krietni sarežģītāk, nekā nošaut stirnu buku vai mežacūku,” savu pārliecību pauž Atmats.

Par saplēstajām aitām neziņo

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vērš uzmanību uz to, ka kopumā, salīdzinot ar citām valstīm, vilku postījumu skaits Latvijā ir mazāks, tomēr pieļauj, ka statistika tieši neziņošanas dēļ ir nepilnīga (pērn bija informācija par 500 saplēstām aitām). Arī Atmats atzīst, ka par visām vilku saplēstajām aitām nav ziņojis, jo neredz tam jēgas – tikai lieka laika tērēšana: “Nu atbrauc pārbaudītāji, konstatē, ka aitas ir vilku nokostas. Es pats to zinu. Un tālāk? Tālāk nekā.”

Šajā ziņā ir paveicies Ogres novada kaimiņos – Cēsu novadā – saimniekojošajam SIA “Cimbaļi” īpašniekam Kristapam Driķim – viņa aptuveni 300 ‘Ile de France’ šķirnes aitu ganāmpulku līdz šim vilki nav apciemojuši, arī žogu nav nācies celt – iztiek ar elektrisko ganu. Iespējams, tas tāpēc, ka teritorijas nav mežainā vai purvainā apvidū. Tiesa, tas nenozīmē, ka viņa mājas apkaimē vilku nav. Mednieki apliecinājuši, ka pie zvēru barotavām viņi ir manīti. Lai gan pats Driķis nav piedzīvojis vilku posta darbus, ļoti labi saprot, ko tie nozīmē – arī to, ka nākas pašam nogalināt nepiebeigtās, bet samocītās aitas. Pēc kā tāda nenovēršami gribas uzdot sev jautājumu: vai ir vērts turpināt? “Jebkurā gadījumā – bagāts no šā rūpala nekļūsi,  pat tad, ja esi atradis savu biznesa nišu. Mūsu gadījumā tā ir šķirnes aitu audzēšana. Vienubrīd 95% jēru pārdevām ārzemju tirgos, tikai pēdējos gados pircēju skaits Latvijā audzis. Nevar salīdzināt tās cenas, kas ir te un aiz robežām. Francijā šķirnes teķis maksā 2000 eiro, pie mums tā cena ir 600 eiro,” skaidro Driķis.

Dārgi un neefektīvi pasākumi

“Citviet, kur vilks ir medījama suga, ir atrasts veids, kā aitkopjiem segt zaudējumus. Arī kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tiek maksātas kompensācijas par saplēstajām aitām,” uzsver Aitu audzētāju asociācijas vadītājs Dmitrijs Bortņikovs. Arī Grasbergs viņam pievienojas: nekādi nevarot piekrist Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas uzstādījumam – sak, lai saimnieki paši aizsargā aitas, apdrošinot savus ganāmpulkus, izbūvējot augstus žogus un izmantojot citus vilku atbiedēšanas veidus.

Šie aizsardzības mehānismi, arī žogu izbūve, ir ļoti dārgs pasākums. Jau parasts metru augsts iežogojums, kas paredzēts tam, lai ierobežotu aitu pārvietošanos, izmaksā dārgi, kur nu vēl augstāks,  – 1000 kvadrātmetru lielai teritorijai summa var būt, sākot no 750 līdz 5000 eiro. Arī tā nav panaceja. Cik nav dzirdēts par to, ka pat briežu dārzus sargājošas divmetrīgas sētas plēsēji spēj apiet – ja ne pa augšu, tad pa apakšu. Bortņikovs vērš uzmanību uz to, ka ar žoga izbūvi nekas nebeidzas, tas ir jāuztur kārtībā un regulāri jāapseko, jo caur tā pinumiem iet cauri gan mežacūkas, gan ziemā pāri tiem lec brieži.

Lai gan ir iespēja iegūt valsts atbalstu, nosacījumi nav izdevīgi, jo sedz tikai 40–50% no ieguldījumiem. Konkurēt ar citām, krietni rentablākām nozarēm, startējot šajos projektos, ir grūti. “Ja ko dari projekta ietvaros, jārēķinās, ka izmaksas būs teju divkārt lielākas. Pats tu nevari to darīt, jāmeklē celtnieki. Galu galā – tas viss ir kaķim zem astes,” skarbs ir Atmats. Arī apdrošināšana, uz ko mudina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, nav izdevīga – kaut vai tāpēc, ka jēriem, kas ir pamata produkcija, tā nav paredzēta. Apdrošinātāji parasti vēlas, lai apdrošina dzīvniekus, kas vecāki par gadu. Savukārt vidējā prēmija ir 8–10% no dzīvnieka vērtības. Ņemot vērā pārējos izdevumus – gan veterinārās izmaksas, gan kautuvju izbrāķētos liemeņus, gan aploku remontus, gan vilnas cirpšanas pakalpojumus, gan mednieku nolīgšanu un citus tēriņus –, apdrošināt visu ganāmpulku, kā vēlas vairākums apdrošinātāju, aitkopis nevar atļauties un labāk izvēlas naudu ieguldīt ganāmpulka aizsardzībā.

Arī aitu sadzīšana pa nakti slēgtā nojumē nav atbalstāma. Ganības, kas, piemēram, “Atmatos”, aizņem kopumā 95 hektārus, nereti ir tālu cita no citas, katrā no tām šādu būvi necelsi. Ja tā būs jādara, tad galu galā aitkopība pārvērtīsies par ko tādu, kas piemērots citiem mājlopiem. “Kurš četros no rīta līdz ar saules lēktu tās laidīs laukā no nojumes, bet vakarā ap vienpadsmitiem, kad satumst, dzīs iekšā? Turēsim tās kā cūkas kūtī?” retoriski vaicā Atmats.

Nav maka, kur naudu ņemt

Asociācija par labāko risinājumu uzskata tieši kompensāciju piešķiršanu. Aprēķini liecina, ka šim mērķim kopumā būtu vajadzīgi 150 000–200 000 eiro un tas neatstātu lielu iespaidu uz valsts budžetu. Arī Atmats ir par to: ja noplēš aitu, tad valsts samaksā summu jaunas aitas iegādei, nevis citām vajadzībām. Protams, jābūt ievērotiem nosacījumiem – ganībām jābūt iežogotām. Taču par to, vai sapnis par kompensācijām kļūs par īstenību, viņš ir skeptisks – visticamāk, iecere tā arī nomirs ierēdniecības birokrātijas šķēršļos.

Runājot par citiem risinājumiem – tādas ir īpašas zvēru atbaidīšanas ierīces un ganu suņi. “Ir saimniecības, kur ar visiem lielajiem kaukāziešiem aitas saplēstas,” skeptisks ir Atmats, piebilstot, ka ar vienu suni nekas nav līdzēts. Lai stātos pretī vilku baram, vajadzīgi vairāki atbilstoši sagatavoti sargi. Sugas kucēns arī nav lēts prieks pat tad, ja to pērc ar atlaidēm. Apmācība prasa aptuveni divus gadus, un arī tad nav garantijas, ka suns būs piemērots sargāšanai. Nav arī dzirdēts, ka šim mērķim būtu paredzēts kāds valsts atbalsts.

Tikām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Zemkopības ministrija raugās viena uz otru, dodot mājienu, ka “šobrīd nav maka, no kurienes naudu ņemt”. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ieskatā, efektīvākais risinājums ir nevis kompensācijas, bet preventīvie pasākumi – ja tos neizmanto, brīvi pieejamie mājlopi vēl vairāk piesaista plēsējus. Arī Zemkopības ministrija pastāv uz to, ka preventīviem pasākumiem ir jābūt – žogs nevar būt butaforisks, tam jābūt efektīvam. Turklāt tā atgādina, ka izbūvei un arī citiem aizsardzības pasākumiem ir pieejami fondu līdzekļi. Piemēram, mazās saimniecības ar apgrozījumu līdz 15 000 eiro gadā no 3. oktobra līdz 6. novembrim varēja pieteikties atbalstam 85% apmērā. Kas ir būtiski – programmā nav prasības sasniegt rezultatīvos rādītājus saimniecībā. Runājot par postījumiem, Zemkopības ministrija uzskata, ka tie būtu jāsedz 70–80% apmērā, lai kompensācija nekļūtu par pašmērķi.

Lai izstrādātu labākos risinājumus, apakškomisija rosina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un Zemkopības ministriju izveidot darba grupu un sadarbībā ar asociāciju līdz 16. janvārim sagatavot ziņojumu.