Ievērojamākie Stopiņu novada pārstāvji – dzejnieks Pēters Brūveris un zinātnieks Edgars Lāčgalvis ^{Apriņķis.lv}

Dzejnieka Pētera Brūvera piemiņa joprojām dzīva

Stopiņu novada Līčos, “Kalēju” mājās, dzīvojis izcilais dzejnieks un atdzejotājs Pēters Brūveris (1957–2011). “Dzīve tik senā mājā kā šī, kas celta 19. gadsimtā, nav viegla, turklāt tagad šeit esam palikušas divas vien ar Pētera mammu Viju, kurai jau ir teju 90 gadu... Taču Pētera radošajai dzīvei šī senā māja, kas ir viena no senākajām celtnēm Stopiņos, netraucēja, un pa savu gala istabiņas logu viņš allaž varēja redzēt, kas notiek ārā,” pirms diviem gadiem, kad “Rīgas Apriņķa Avīze” kopā ar ekskursantu grupu apceļoja Stopiņu novadu, stāstīja saimniece, ar smaidu piebilstot, ka viņas dzīvesbiedram, kā jau radošam cilvēkam, nav paticis, ja viņu traucē radošā procesa laikā. (Šā gada 26. aprīlī, divas dienas pēc dēla dzimšanas dienas, Pētera Brūvera mamma Vija Brūvere aizgāja viņsaulē, – red.)

Runājot par P. Brūvera radošo biogrāfiju, noteikti jāpiemin, ka viņš ir desmit dzejoļu krājumu autors, atdzejoja un tulkoja no azerbaidžāņu, turku, vācu, lietuviešu, krievu un citām valodām, pievērsās arī bijušās PSRS mazo tautu – gagauzu, osetīnu, Krimas tatāru, mordviešu – literatūrai, Tuvas šamaņu rituālajiem tekstiem. Rakstīja dziesmu tekstus muzikālām izrādēm, piemēram, Jāņa Lūsēna mūziklam “Agrā rūsa”, un grāmatas bērniem; viņš bija literārais konsultants laikrakstā “Latvijas Jaunatne” un literārās nodaļas vadītājs laikrakstā “Literatūra un Māksla”.

Kā liecina vietnē www.stopini.lv pieejamā informācija, “Kalēju” māju būvējis kalējs Jānis Generts (dzimis 1886. gadā Paņevežā (Lietuva) – miris 1963. gadā Stopiņos). Dokumenti liecina, ka J. Generts 1930. gadā no Jāņa (Jānis Vilis) Bričkas pircis zemi, uz kuras vēlāk jau pats būvējis māju. Zināms arī, ka Brūveri šajā mājā ienākuši kā īrnieki; pēc kalēja Jāņa Generta nāves par mājas īpašnieci kļuva viņa atraitne Minna Generte (dzimusi Dūna; 1891–1964), no kuras Brūveri māju atpirka, un 1964. gadā par mājas saimnieku kļuva Pētera tēvs Pāvels Brūveris (1923–1976). 

“Un tā nu mēs palikām šeitan abi kā saimnieki. Un Pēteris te gāja pamatskolā, i vidusskolā četrdesmit devītajā un pēc tam studēja, un tad viņš gāja arī tajā kādā tur radiotehnikumā,” atmiņās dalījusies dzejnieka māte. Viņa arī pieminējusi, ka jaunie mājas saimnieki Brūveri 20. gadsimta 60. gados nojaukuši gala ieeju un piebūvējuši koridoru, tā savienojot visas mājas telpas, un līdz ar koridora izbūvi mājā izveidota otra ieeja, līdzīgi kā tas bijis jau agrāk. Otras lielākās izmaiņas skārušas mājas jumtu, tikuši veikti remonti, bet mājas vecākajā daļā gan logi, gan durvis saglabājušās kopš tās uzcelšanas.

Atšķirībā no daudzu citu ievērojamu cilvēku mājām, kas nav publiski pieejamas, Pētera Brūvera dzimtais nams aizvien ir gana populārs – te katru gadu pulcējas Latvijā iemīļoti literāti, rakstnieki, mūziķi un dzejnieka dzīves un darba līdzgaitnieki, kaimiņi un novadnieki, jo “Kalējos” katru gadu pavasarī tiek atzīmēta dzejnieka dzimšanas diena, bet rudenī notiek Dzejas dienu pasākumi. 2017. gada 24. aprīlī, kad dzejniekam būtu apritējuši 60 gadi, pie viņa dzimtajām mājām Stopiņu novada pašvaldība atklāja piemiņas plāksni, savukārt Bibliotēku nedēļā aprīļa beigās  šeit notiek bibliotekāru talka. Dzejnieka atdusas vieta meklējama Ulbrokas kapos.

Edgars Lāčgalvis – cilvēks, kurš palīdzēja attīstīties Ulbrokai

Pērn, kad Latvija svinēja 100. dzimšanas dienu, Stopiņu novada Ulbrokas bibliotēka iesaistījās izstādes “Mana novada simtgades cilvēks” veidošanā, sagatavojot materiālus par ievērojamo novadnieku – Ulbrokas Zinātnes centra ilggadējo direktoru, zinātnieku, konsultantu, vadošo pētnieku, Goda doktoru Edgaru Lāčgalvi.

Kā lasāms bibliotēkas sagatavotajos materiālos, Edgara Lāčgalvja (1930–2008) dzīves ceļš aizsācies Allažu pagastā, pamatizglītību viņš ieguvis Allažu un Siguldas skolā. Kopš 1966. gada E. Lāčgalvja darba un dzīves gaitas bija saistītas ar Ulbroku, kur 25 gadi tika pavadīti Latvijas Lauksaimniecības Mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniski pētnieciskā institūta direktora amatā, bet kopš 1991. gada viņš turpināja darba gaitas institūtā kā Lauksaimniecības mašīnbūves koordinācijas nodaļas vadītājs un Ulbrokas Zinātnes centra vadošais pētnieks.

Stopiņieši stāsta, ka laikā, kad institūta direktors bijis E. Lāčgalvis, novadā uzceltas daudzas dzīvojamās mājas, veikta Ulbrokas ciemata infrastruktūras attīstība. Pēc institūta inženierkorpusa uzcelšanas ciema ambulances vajadzībām tika nodotas institūta ēdnīcas telpas, kas tiek izmantotas vēl tagad. 90. gados institūts Stopiņu pagasta pašvaldības rīcībā nodeva vairākas ēkas, piemēram, administratīvo ēku, kurā pašlaik atrodas novada dome, izstāžu zāli, kas līdz šim kalpo kā novada kultūras nams, informācijas nodaļas korpusu, kurā ilgus gadus mājīgas telpas rada Ulbrokas Mūzikas un mākslas skola.

“Intervijā Stopiņu novada informatīvajam izdevumam “Tēvzemīte” 2003. gadā Edgars Lāčgalvis atklāja, ka ir kvēls Ulbrokas patriots, un pauda lielu gandarījumu par to, ka novada pašvaldība sekmīgi turpina iesākto ciemata infrastruktūras attīstību un ka institūta ēkas kalpo novada iedzīvotāju vajadzībām,” “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāstīja Stopiņu novada Ulbrokas bibliotēkas vadītāja Daiga Brigmane.

“Jāpiebilst, ka ievērības cienīga bija arī Edgara Lāčgalvja darbība sporta un mākslinieciskās pašdarbības jomā. Viņš pats ir bijis gan aktīvs sportists, gan teātra spēlētājs un veicinājis gan sporta, gan arī mākslinieciskās pašdarbības attīstību institūtā un Stopiņu ciemā. Vienlīdz aktīvi veikta Ulbrokas ciemata celtniecība darbiniekiem un tālāka tā attīstība, domājot par iedzīvotājiem svarīgām lietām – dalība Līgo parka veidošanā, gājēju drošība, Barikāžu akmens laukuma sakopšana, Ulbrokas kapličas saglabāšana, Ulbrokas vidusskolas celtniecība u.c. paliekoši darbi.”

Vēl Daiga Brigmane zināja teikt, ka E. Lāčgalvja dzimtajās mājās saimnieko viņa dēls Ainārs un tur tiek veidots arī piemiņas stūrītis. Savukārt netālu no E. Lāčgalvja bijušās darbavietas Stopiņu novadā, pie viņa stādītā ozola, paredzēts ierīkot šai personībai atbilstošu piemiņas zīmi.