Agrita Otomere: Denam Braunam "Da Vinči kodā" nav taisnība ^{Apriņķis.lv}

– Kā radās doma, ka vajadzētu tulkot grāmatu “Lielā puzle”?

– Tas būtu jāvaicā Latvijas Bībeles biedrībai. Mani viņi sameklēja caur saviem kanāliem. Mani sameklēt nebija grūti, jo norvēģu valodas zinātāju, manuprāt, nav nemaz tik daudz un vēl mazāk ir tādu, kas gribētu tulkot grāmatu par šādu tēmu. Šo jautājumu varētu uzdot Latvijas Bībeles biedrības vadītājam Valdim Tēraudkalna kungam grāmatas atklāšanā, kas vēl tikai būs, bet vēl nav zināms – kad. Atklāšanā būs arī pats autors, kurš strādā Norvēģijas Bībeles biedrībā. Tas noteikti būs vērtīgs pasākums.

– Vai tā ir zinātniska grāmata, kas domāta tikai speciālistiem? Vai līdzīgas grāmatas latviešu valodā ir izdotas?

– Grāmata ir domāta visiem interesentiem. Varu pilnībā piekrist tam, kas rakstīts uz grāmatas pēdējā vāka: “Labā valodā, saistoša un ļoti aizraujoša – visīstākais zinātniskais trilleris visiem, kurus fascinē Bībele, teoloģija un noslēpumiem apvītie manuskripti. [..] Taču atšķirībā no kriminālromāniem, kas ir fantāzijas auglis, “Lielā puzle” atklāj patiesus notikumus un reālus atradumus.” Visiem varētu patikt aizraujošie apraksti par to, kad, kā un kur atrasts katrs manuskripts, un, domāju, ka arī speciālisti atradīs sev ko interesantu un nezināmu. Līdzīga grāmata ir “Bībele kā Kristus liecība. Uzticama, pārbaudāma, saprotama”, ko sarakstījis Guntars Baikovs. Šī grāmata nav zinātniskais trilleris, bet tā arī ir aizraujošs un nopietns pētījums, kas pierāda, ka Bībeles vēstījums ir uzticams arī 21. gadsimtā.

– Kādas ir vērtīgākās atziņas, ko jūs pati guvāt no grāmatas satura?

– Viena no svarīgākajām atziņām bija tā, ka Denam Braunam “Da Vinči kodā” nav taisnība, un tas, ka “Da Vinči kods” ir fantāzijas auglis. Sīkāk negribētu komentēt, lai paliek intriga. Labāk nopērciet un izlasiet grāmatu!

Vissvarīgākā atziņa – Bībele ir vislabāk pierādītā seno laiku grāmata. Nevienai citai seno laiku grāmatai nav saglabājies tik daudz manuskriptu. Nevienai citai grāmatai nav tik tuvs laika atstatums starp tās sarakstīšanu un agrīnākajiem atrastajiem manuskriptiem.

– Pieņemu, ka Latvijā nav daudz norvēģu valodas pratēju, lai varētu tulkot grāmatas, turklāt tik specifiskus tekstus. Kā jūs šo valodu apguvāt?

– Esmu beigusi starpkultūru sakaru specialitāti “Latvija–Norvēģija” Latvijas Kultūras akadēmijā. Šajā specialitātē uzsvars tiek likts uz norvēģu valodas apguvi, un, lai to varētu labi apgūt, akadēmija meklē tādu pasniedzēju, kuram tā ir dzimtā valoda.

Mums norvēģu valodu mācīja pasniedzējs no Norvēģijas – Snorre Karkonens Svensons no Oslo. Viņš mums mācīja ne tikai gramatiku, bet arī Norvēģijas vēsturi, literatūru, valodas vēsturi, tulkošanas pamatus. Kad piekusām no daudzajām lekcijām, viņš pārtraukumos mums mācīja norvēģu dziesmas. Tā kā viņš labi prot latviešu valodu, brīžos, kad kaut ko nesapratām, viņš to spēja precīzi iztulkot latviski, tādējādi mēs varējām uzdoto labi saprast, kā arī apgūt visādus norvēģu valodas smalkumus. Viņš ļoti pašaizliedzīgi ar mums darbojās un ielika labus pamatus – liels paldies viņam par to! Jāatzīst, ka es nebiju kursa izcilniece un man pat sapņos nerādījās, ka es kādu dienu iztulkošu grāmatu!

– Vai, tulkojot grāmatu, konsultējāties arī ar autoru vai kādiem citiem speciālistiem?

– Konsultējos ar Latvijas Bībeles biedrības vadītāju Valdi Tēraudkalnu un mazliet arī ar savu bijušo pasniedzēju Snorri Karkonenu Svensonu.

Ļoti noderīgas grāmatas par šo tēmu ir Bengta Heglunda “Teoloģijas vēsture”, Ūrasa Sarnivāras “Vai Bībelei var uzticēties?” un īpaši Guntara Baikova “Bībele kā Kristus liecība”. Guntara Baikova grāmata ir visjaunākā no trim pieminētajām, līdz ar to tajā iekļauta jaunāka informācija par pēdējiem atklājumiem. Arī šajā grāmatā ir apskatīti nozīmīgākie Vecās un Jaunās Derības manuskripti.

– Kas tulkojot ir būtiskāk – zināt valodu vai aplūkojamo priekšmetu?

– Manuprāt, tulkojot būtiskāk ir zināt valodu, jo, ja nezina valodu, tad neko nemaz nevar iztulkot! Aplūkojamais priekšmets gan arī būtu kaut mazliet jāpārzina vai vismaz jāzina, kur par to var kaut ko izlasīt. Piemēram, ja jātulko kaut kas par Bībeles manuskriptiem, var izlasīt Guntara Baikova grāmatu “Bībele kā Kristus liecība” un iegūt priekšstatu par tiem. Savukārt, ja nezina valodu, tad nekas no tulkošanas nesanāks...

Tulkojot var uzzināt daudz ko jaunu par aplūkojamo priekšmetu. “Lielās puzles” tulkošana man bija ļoti izglītojoša, daudz uzzināju par Bībeles manuskriptiem, Baznīcas vēsturi un personvārdu atveidi. Ja tagad būtu jātulko līdzīga satura grāmata, būtu vieglāk.

– Domājot par to, cik daudz uzmanības, laika un darba ir nepieciešams tulkotājam, var tikai pabrīnīties, kā tiekat ar to galā, audzinot septiņus bērnus…

– Tulkošanas laikā man bija tikai seši. Tulkoju tikai darbdienās, kad bērni skolā un bērnudārzā. Mājās bija tikai jaunākā meitiņa, kura daudz spēlējās viena – izbaudīja klusumu un iespēju tikt pie visām rotaļlietām bez strīdēšanās ar māsām un brāli. Arī vīrs bija liels atbalsts. Ja nopietni sevi mobilizē konkrētam uzdevumam, atmetot mazāk svarīgo, var ļoti daudz izdarīt!

Tomēr visam pāri ir Dieva vadība, gluži kā rakstīts Salamana pamācībās: “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” Manā gadījumā – es gan varēju dikti apņemties iztulkot, bet, ja Dievs nedotu visu vajadzīgo, es to neizdarītu. Piemēram, ja saslimtu ar plaušu karsoni, es diez vai iztulkotu utt. Tāpēc arī es pati skatos uz izdoto grāmatu ar apbrīnu un pateicību Dievam.

– Tik liels bērnu pulciņš, kāds tas ir jums, būtu pielīdzināms nelielai bērnudārza grupiņai, taču atšķirībā no ģimenes, tur par bērniem rūpējas vairāki cilvēki, turklāt ne visu diennakti. Vai jums ar vīru ir sadalīti pienākumi un uzdevumi ģimenē?

– Gribas atbildēt ar mazu humoru: ja salīdzina mūs ar bērnudārzu audzinātājām, tad tieši viņas es apbrīnoju! Tas ir ļoti grūts darbs – tikt galā ar divdesmit bērniem. Mums ar Robertu ir vieglāk – mums ir tikai septiņi!

Atbildot pavisam nopietni – mēs dalām darba pienākumus ar bērniem. Mūsu vecākajai meitai Katei ir 12 gadi, un Pāvilam drīz būs 11 gadi. Viņi abi kopā ar astoņgadīgo Ruti ir mūsu lielie palīgi, un sešgadīgais Rinalds arī mācās palīdzēt. Viņi prot gan kartupeļus nomizot, gan izkarināt slapjo veļu, gan mazās māsas – četrgadīgo Edīti un divgadīgo Judīti – saģērbt un nolikt gulēt. Bērni prot arī māju sakārtot, izslaucīt un pat tualetes podu iztīrīt. Jautājums – vai viņi to vienmēr grib darīt...

Tad, kad bērni negrib darīt vai neprot, mēs nodarbojamies ar “darbaudzināšanu” un kļūdu labošanu. Dažkārt ātrāk pašam slapjās zeķes izkarināt, nekā atkal pamācīt, kā tas pareizi darāms. Pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību!

Taču tad, kad bērni grib, prot un to izdara, tad mums atliek laiks kopā priecāties par mazo pastarīti – divus mēnešus veco Ilzīti –, Vecgada vakarā noskatīties “Likteņa ironiju” un kopā uzspēlēt kādu galda spēli.

– Kas, jūsuprāt, bērniem ir lielākais ieguvums, augot kuplā ģimenē?

– Lielākais ieguvums ir tāds, ko bērni tagad vēl nemaz neapjauš, proti, viņi tagad mācās mīlēt savu tuvāko. Lielā ģimenē bērns ir spiests dalīties ar citiem brāļiem un māsām, kā arī bērni mācās rūpēties viens par otru, domāt par otru, nevis tikai par sevi. Ja tev ir kabatas nauda un tu veikalā nopērc šokolādi, tad, mājās atnākot, tev būs jādalās ar pārējiem. Ja tu ēd vakariņas un tētis vēl ir baznīcā, tad nevar apēst visas desiņas – ir jāatstāj arī tētim utt.

Protams, varētu padomāt: ak, nabaga bērni, kuri nevar apēst visu šokolādi vieni paši vai arī gribēja vēl desiņu, bet tagad nekā! Patiesībā caur šo mazo zaudējumu ieguvums ir daudz lielāks – bērnā top sirds, kas mācās ieraudzīt citu vajadzības, nevis tikai: mana šokolāde un visas desas arī man! Mācās ieraudzīt: šī šokolāde ir manās rokās, un manām rokām ir dots to izdalīt gan sev, gan arī citiem, kam to vajag.

Daudzus baida tas, ka, ja būs daudz bērnu, kā mēs iztiksim, ka nevarēsim daudz ko atļauties, nespēsim samaksāt par bērnu studijām utt. Jā, mēs nevaram atļauties visa ģimene aizlidot uz Parīzi, bet vai tāpēc mūsu bērni ir daudz ko zaudējuši? Lai es studētu, ņēmu studiju kredītu, jo vecāki man nevarēja samaksāt par studijām, bet vai tāpēc es esmu traumēta? Nē.

Mūsu ģimenē ir bijis tā, ka Dievs mūs ir tā svētījis, ka mūsu ienākumi un dzīvesvietas lielums ir audzis proporcionāli ģimenes lielumam!

Lai Dievs dod, ka grūtības, ko nākas piedzīvot daudzbērnu ģimenē, veidotu mūsu bērnus par nesavtīgiem, iejūtīgiem un derīgiem sabiedrības locekļiem, kas prot savu ģimeni būvēt uz pareiziem pamatiem.

Ir vēl kāds liels ieguvums – piedzīvot to, ka ģimenē ienāk vēl viena maza dzīvībiņa –mazais brālītis vai māsiņa, lielākais brīnums uz zemes. Mazulītis, kas ir tik mīļš, neaprakstāmi skaists un ar īpašu smaržu. Jo bērni vecāki, kad atkal piedzimst mazulītis, jo labāk viņi to atcerēsies visu savu mūžu. Vecākie bērni labi atceras, ka maiga ādiņa bija gan Edītei, gan Judītei un tagad arī mazajai Ilzītei. Savukārt jaunpiedzimušais ir īpašs ieguvējs, jo tik daudzi viņu mīl! Katru dienu mazo Ilzīti bučo un klēpī grib turēt ne tikai mamma un tētis, bet arī divi brāļi un četras māsas. Vareni, vai ne?

– Nesen biju kādās bērēs, kur pie galda sēdošie izteica apmēram tādu domu: kas tad mācītājam! Viņam taču nekāds cits darbs nav jādara, tikai jānovada dievkalpojums. Jūs esat mācītāja sieva. Kā mācītāja darbs izskatās no šīs pozīcijas?

– Te atkal varu atbildēt ar humoru: ja mācītājs nostājas draudzes priekšā kā balta lapa, nesagatavojis savu sakāmo, domādams, ka runās, kas uz sirds, tad tiešām – kas gan tur sarežģīts? Taču mācītājam bieži vien ir jāvada ne tikai viens dievkalpojums nedēļā, bet arī iesvētes mācības, Bībeles stundas, lekcijas, mājapmeklējumi, bēres, kristības, privātas sarunas ar cilvēkiem. Turklāt ir jāpavada krietns laiciņš, lai šīm lietām sagatavotos. Un, ja mācītājam ir trīs draudzes kā manam vīram, tad to visu var pareizināt ar trīs.

Ja godprātīgi gatavo katru sprediķi, Bībeles stundu un uzrunu publiskos pasākumos, tad dzirdētais sprediķis ir tikai aisberga redzamā daļa, aiz kura stāv studijas, izauklētas pārdomas un lūgšanas. Mans vīrs ir teicis, ka katrs sprediķis ir, kā skolā uzrakstīt domrakstu, un tā – katru nedēļu! Turklāt viņš visus savus sprediķus sagatavo arī kā “Power point” prezentācijas, kurās lasāmi atslēgas vārdi. Tādā veidā viņš pats sev ir uzlicis augstu latiņu, proti, viņam vienmēr ir jāsagatavo jauna prezentācija, viņš nevar iet un runāt tikai to, kas uz sirds.

Jāpiebilst, ka katrs luterāņu mācītājs, kad viņu ieved amatā, dod solījumu darīt savu darbu godprātīgi, un viņš ir par to atbildīgs gan Dieva, gan cilvēku priekšā.

Varētu mudināt, lai pieminētie ļaudis no bēru galda aiziet vēlreiz uz baznīcu – varbūt šoreiz mācītājs būs sagatavojies. Var arī atbraukt uz Vecumniekiem, Valli vai Bārbeli, kur dievkalpojumus vada mans vīrs, kurš parasti ir sagatavojies!

– Cik daudz un kā mācītāja sieva var un spēj būt palīgs savam vīram draudzes darbā?

– Palīdzība var būt ļoti dažāda. Bieži vien mācītāju sievas ir vai nu ērģelnieces, vai svētdienas skolas skolotājas. Es esmu svētdienas skolas skolotāja, bet ne Vecumniekos. Mācu bērnus Stelpes un Valles skolās svētdienas skolas pulciņā.

Sieva visbiežāk ir tā, kura mazgā un gludina amata tērpus. Sieva bieži vien vakaros pēc Bībeles stundām sagaida mājās ar siltām vakariņām un pēc grūtām draudzes sarunām klusējot samīļo un aizlūdz par savu vīru. Es domāju, ka arī tā ir palīdzība.

Ir vēl kāda lieta, kas netiešā veidā ietekmē draudzes darbu, – ja sieva ir uzticīga savam vīram un lojāla vīra darbam. Neuzticīga sieva izposta laulību, nelojāla sieva grauj vīra autoritāti draudzē. Lai Dievs pasarga no tā visas mācītāju sievas! Arī mani.

– Iesākot jauno gadu, cilvēki cits citam vēl laimi. Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

– Jā, es esmu ļoti laimīga! Dievs man ir devis jau šeit uz zemes tik daudz – mīļu vīru, daudz bērnu, gādīgus vecākus un vīra vecākus, daudz draugu un galvu uz pleciem, kas kādreiz var arī ko vērtīgu sabiedrībai izdarīt, proti, iztulkot labu grāmatu!