Guna Roze: Romāni ir modē vienmēr ^{Apriņķis.lv}

– Tikko noslēdzies gada nozīmīgākais grāmatniecības pasākums – Latvijas Grāmatu izstāde, kurā piedalījāties arī jūs. Kādi ir secinājumi? Vai cilvēki joprojām interesējas un pērk grāmatas?

– Protams! Kad parādījās kino, bija bažas, ka iznīks teātra māksla; kad parādījās video, prognozēja, ka neviens vairs neapmeklēs kinoteātrus; parādoties internetam, paredzēja, ka iznīks drukātā prese, taču nekas no tā, par laimi, nav piepildījies. Grāmata ir daudzu citu mākslu pamatakmens, tāpēc drīzāk domāju, ka gaidāma lasīšanas renesanse. Lasīt grāmatu ir kā apskaut mīļu cilvēku – ir vajadzīgs tas fiziskais kontakts, ko nevar dabūt ne sarunājoties “Skype”, ne klausoties audiogrāmatu.

– Ko cilvēki mūsdienās vairāk gaida no grāmatām? Vai tā ir izklaide, zināšanu avots, personīgo problēmu risinātāja?

– Grāmatu izstādē piedalos jau četrus gadus, un ir skaidri redzams, ka latvieši gandrīz nemaz nepērk dzeju. Diemžēl dzejotāji paši sev izdarījuši lāča pakalpojumu – dzejas kvalitāte ir nožēlojami degradēta, jo tagad katrs ar savām vārsmām var pārplūdināt internetu vai par savu naudu izdot krājumu, kuru palasot cilvēks nodomā: “Tāda tagad ir dzeja? Paldies, man to nevajag!” Rezultāts – dzeju nepērk! Jo Ziedoņa, Vācieša, Krūkļa, Elksnes un Zālītes krājumus taču burtiski izķēra – tiem bija gluži vai ikoniska vērtība.

Romāni ir modē vienmēr, bet to saturs ir lasītāja gaumes jautājums. Interesanti, ka šogad mazāk pieprasīta bija psiholoģiskā un padomu literatūra, bet izteikti pieprasīti bija kultūrvēstures izdevumi, kas nozīmē, ka ir cēlusies latviešu lasītāja vērtību latiņa.

– Domāju, daudziem mūsdienu vecākiem, arī manā ģimenē, nav sveša problēma, ka jaunieši maz vai vispār nemaz nelasa rakstītu tekstu. Pārsvarā informācija tiek uztverta audio vai video formātā. Kādu iespaidu, jūsuprāt, tas atstās uz sabiedrību, valsti?

– Zinu jauniešus, kuri lasa ļoti daudz. Lasa visi trīs mani nu jau pieaugušie bērni. Arī četrpadsmitgadīgais audžumazdēls ir liels grāmatu lasītājs. Ceru, ka tāds būs arī pašas mazdēls, kurš tikko mācās staigāt. Vajadzētu vairāk tādu grāmatu kā “Harijs Poters”, kas ievilina bērnus lasīšanas kaislībā, pat ja grāmata ir 700 lappušu bieza. Nu, re! Secinām, ka īpaši jāsekmē bērnu grāmatu izdošana.

Bet, kā jau minēju, es paredzu, ka jau pavisam drīz grāmatu lasīšana atkal būs modē, jo sabiedrībā visās jomās ik pa laikam notiek mazas revolūcijas un atgriešanās pie klasiskām vērtībām. Lai renesanse notiktu drīzāk, vecākiem un vecvecākiem vajadzētu padarīt par rituālu skaistāko bērna audzināšanas tradīciju – vakara pasaciņas lasīšanu. Baidos pat domāt par scenāriju, kāds varētu būt, ja neviens vairs nelasītu. Tad mēs atkal būtu dzīvnieki.

– Jūs esat sarakstījusi vairākas grāmatas. Pie kā strādājat šobrīd? Kas nodarbina jūsu prātu un sirdi? Kad varam gaidīt jaunu grāmatu?

– Mani nodarbina tieši tas, par ko tagad runājam, – reāla komunikācija un attiecības, kas nav paviršotas ar mūsdienu saziņas iespējām. Nepieciešamība atgriezties pie pirmatnīguma tā labākajā nozīmē. Tāpēc esmu uzņēmusies grūtu literāro uzdevumu – rakstu antiutopisku romānu par cilvēkiem, kuri apzināti izvairās no viedtehnoloģijām. Sižetu veidos trīs līnijas – mīlestība, varas un indivīda attiecības, indivīda un moderno tehnoloģiju attiecību krīze. Kad? Tas ir neatbildams jautājums. Gribētu līdz nākamā gada Grāmatu izstādei, bet nevaru solīt. Cik apstākļi un citi darbi atļauj, tik rakstu.

– Kā izvēlaties tematu, par ko rakstīt? Vai tas ir dzīvē noskatīts notikums, impulss, vai tā tomēr vairāk vai mazāk ir iztēle par norisēm, kas, iespējams, varētu būt un notikt?

– Dažādi. Bet, jo vairāk rakstnieks ir uzrakstījis, jo mazāk interesanti ir reflektēt par paša pieredzi. “101. kilometrs”, kas ir izdots arī audiogrāmatā un tulkots angliski, ir uz patiesiem faktiem balstīts vēsturisks romāns, bet vienmēr uzsveru: tā nav dokumentālā proza, bet gan literatūra, jo tur ir gana daudz manas fantāzijas. Kaut vai tēli. Starp daudzajām reālajām personām, kurām romānā ir īstais vārds un uzvārds, ir arī izdomāti personāži. Un kur nu vēl klātesamība! Es taču nebiju pat dzimusi ne Staļina, ne Hruščova laikā! Nevaru zināt, ko tolaik runāja, ko domāja cilvēki, ko un kāpēc darīja tieši tajā datumā, kā tas vai cits pāris iemīlējās un izšķīrās… Tomēr tas viss romānā ir. Vēsturisks romāns ir interesants ar to, ka autoram no tūkstoš gabaliņu puzles ir labi ja kādi 200 – pārējie jāpiezīmē pašam.

Savukārt romānā “Sadursme” viss notiek vienā 2018. gada vasaras dienā. Tātad fons ir skaidrs – mūsdienas. Tur nekāda izdoma nav vajadzīga. Bet sižetu veido gandrīz simtprocentīgi cilvēkvērojumi, sabiedrības morāles vērojumi. Man bija svarīgi piefiksēt, kāds ir latvietis valsts simtgades gadā: ko viņš vēlas, pēc kā ilgojas, kāds ir viņa materiālais stāvoklis, kreņķi un principi. Vairākas romānā aprakstītās situācijas ir dzīvē noskatītas un noklausītas vai pat piedzīvotas – piemēram, tas, kas notiek bērnu pārkāpumu izskatīšanas komisijā nodaļā “Dzīvas zivis”. Bet neviena no situācijām nav atstāstīta 1:1. Tas nebūtu interesanti man kā autorei, un noteikti nenāktu par labu darba dramaturģijai. Arī “Sadursmē” ir vairāki reāli prototipi – un tie visi ir tukumnieki –, bet lielākā daļa tēlu un notikumu tomēr ir izdomāti. Galvenais, ko vēlējos risināt “Sadursmē”, bija dilemma – liktenis vada cilvēkus, vai tomēr mēs ar savām vēlmēm un impulsīvajām iegribām veidojam savu likteni un, pašiem pat nenojaušot, ietekmējam arī citu cilvēku dzīves. Kādas sekas var izraisīt mūsu impulsīvās iegribas un izvēles? Kā teica kāda lasītāja, šis romāns rada skaudru apjausmu, ka ar likteni rotaļāties nevajag.

Topošā romāna pamatā būs patiess notikums, ko provocēja reāla cilvēka dubultmorāle. Taču patiesais stāsts būs pārveidots tā, kā pieprasa antiutopijas noteikumi. Pārveidoti būs arī paši prototipi. Romāns būs par dubultmorāles triumfu un par tiesiski neaizsargātu cilvēku attīstītā pasaulē. Par mēģinājumiem dzīvot tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Par iespēju pilno, vēl nesamaitāto brīdi “pirms”, kad ikviens gribētu, pēc Blaumaņa, “pārkāpt tam žogam, ko prāts uzceļ”, bet notiek kā Čehova “Kaijā” – “ņēma un aiz gara laika pazudināja”. Lūk, šis ir gadījums, kad no maza impulsa, no detaļas rodas ideja veselam romānam.

– Kāpēc jums šķiet svarīgi runāt tieši par šādām tēmām?

– Tāpēc, ka labam romānam ir jāatstāj pēcgarša un vismaz mazliet jāiedod lasītājam bietē, liekot paskatīties pašam uz sevi un uz savu attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Arī uz savu rīcību un sekām, ko šī rīcība izraisīja. Mākslas uzdevums ir padarīt cilvēku labāku. Man svarīgi bija “Rīgas Apriņķa Avīzē” uzrakstīt par Kristīnes Misānes gadījumu. Tagad, kad viņa ir atpakaļ Latvijā, jūtu cilvēcisku gandarījumu, ka arī es ar šo publikāciju esmu palīdzējusi tam notikt.

– Esat arī novada domes deputāte. Mūsu laikrakstā nupat bija intervija ar bijušo Saeimas deputātu Ivaru Brīveru, un viņš, atskatoties uz darbu Saeimā, izteica domu, ka mūsdienu deputāts ir kļuvis par tādu kā tautas grēkāzi. Kā ir ar jums? Vai esat ko tamlīdzīgu sajutusi?

– Protams! Taču ar to ir jārēķinās. Ja no tā baidās, nav ko līst politikā! Tā grēkāžu izsludināšana ir politiskās spēlītes – tagad es to zinu. Jo visur lēmējvarā ir pozīcija un opozīcija, un abas puses grēkāžus atrod pretējā pusē. Brīžiem tas ir pat uzjautrinoši, jo izskatās pēc bezspēcīgas kaušanās ar baltajām pelītēm. Man ir pavisam interesanta pieredze, jo 2017. gadā sāku opozīcijā, tagad, kopš šā gada janvāra, pārsvars ir mainījies un esam pozīcijā. Tas liecina par to, ka Tukumā trīs deputāti nav bijuši mierā ar eks-pozīcijas darba stilu un lēmumiem, jo balsot pret savu pārliecību ir sasodīti grūti.

Jā, arī es dažiem traucēju dzīvot, jo kopā ar kolēģiem mainām lietas, kas Tukumā vēsturiski ir vienam politiskajam spēkam pietuvinātu cilvēku vai viņu materiālo interešu lobijs. Veicam pamatīgas reformas, tātad kādam noraujam pienu vai izgrūžam no ērtās vietas. Ja es dzīvotu viduslaikos, būtu tāda kā Žanna d’Arka, un visi taču zinām, kā beidzās viņas dzīve – uz sārta! Taisnības cīnītājus mēģina neitralizēt visos laikos. Mūsdienās visbiežāk nenovāc fiziski, bet sāk ar uzpirkšanu. Ja tas neizdodas, novāc no politiskās skatuves. Ir daudz instrumentu, kā to izdarīt. Atliek paļauties uz vēlētāja kritisko domāšanu. Ja reiz runājam par grāmatām un lasīšanu, es uzskatu, ka nedrīkst laist pie varas cilvēkus, kuri nelasa grāmatas, jo viņiem ir deformēta vērtību sistēma – tajā dominē vai nu miesa, vai nauda.

– Rakstniecība un piedalīšanās novada saimniecisko, ekonomisko un politisko jautājumu risināšanā tomēr ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Ja domājat par sevi, kas esat vairāk – rakstniece vai deputāte?

– Protams, rakstniece! Deputāts – tas ir vēlēts amats, kas šodien ir, pēc nākamajām vēlēšanām var vairs nebūt, par ko es arī nenieka nebēdātu. Toties rakstniece varu un gribu būt vienmēr – paralēli visiem amatiem un spēlītēm. Tāpēc, ja tas būtu izšķiršanās jautājums – deputāte vai rakstniece –, es nešaubīgi izvēlētos rakstīt.

– Atgriežoties vēl pie Latvijas Grāmatu izstādes. Kas grāmatniecība šobrīd ir vairāk – bizness, garīguma krātuve vai, kā kādreiz tika saukta Vizma Belševica, tautas sirdsapziņa?

– Tas, kas bija atvests uz izstādi, pārsvarā bija tautas sirdsapziņa, bet ar nožēlu jāsaka, ka grāmatniecībā tomēr dominē bizness. Kaut vai iepriekš minētais fakts, ka savu grāmatu var nodrukāt katrs, kuram ir 200 eiro. Tas ir tipogrāfiju bizness, viņi ir ieinteresēti kaut vai pēdējā mēsla drukāšanā, ka tik nauda ķešā skan! Tā sarodas grāmatas, kuras ir pat neērti lasīt, jo ir burti, ir vārdi, bet ne smakas no dzejas vai prozas. Tas deformē lasītāju sapratni par labu literatūru. Salīdzinājumam: ne katrs, kurš dzied dušā, var dziedāt uz operas skatuves. Bet brīvais tirgus grāmatu izdošanā ir kā iespēja katram dušas dziedātājam uzskriet uz skatuves labas operas laikā un samaitāt to ar savu šķībo meldiņu. Diemžēl arī izdevniecības nereti izdod literāri vājus un slikti rediģētus romānus – parasti tie ir krimiķi un dāmu romāni. Toties tos var labi pārdot, un naudas dēļ cieš kvalitāte.

Priecē, ka Latvijā ir izdevniecības, kuras, kā jūs sakāt, ir tautas sirdsapziņa. Kuras augstu tur satura latiņu, kategoriski noraida švakus manuskriptus un piesaista labus redaktorus, kuri kopā ar autoru noslīpē visus negludumus. Man prieks, ka strādāju tieši ar šādu izdevēju, turklāt man ir veicies ar vislabākajiem redaktoriem.

– Kāda literatūra jums pašai tīk, kādu lasāt? Un ko ieteiktu mums, lasītājiem?

– Gribētos sākt ar to, ko nelasu. Man nav interesanta tāda literatūra, kas kā reportāžā atstāsta notikumus: kur gāja, ko runāja, ar ko mīlējās. Man vajag, lai literatūra nevis viegli paskrāpē ādu, bet lai iedur tieši vēnā. Nepatīk arī didaktiska proza, kad autors diktē attieksmi pret personāžiem, pasaka priekšā, kurš ir labais, kurš sliktais, nevis ļauj to secināt lasītājam pašam. Nepatīk sieviešu–eņģeļu tēli – tādas baltas un pūkainas bezrakstura būtnes, kurām man kā lasītājam būtu jājūt līdzi. Es jūtu līdzi spēcīgiem raksturiem, kam starp lāpstiņām nedīgst spārni. Un pagalam neciešu sliktu, nabadzīgu valodu – tā ir dziedāšana dušā.

Par mūsdienu latviešu prozas labāko darbu uzskatu Jāņa Lejiņa triloģiju “Zīmogs sarkanā vaskā” – labāka mums vienkārši nav. Dievinu antiutopista Džordža Orvela prozu; viņa “1984” un “Dzīvnieku ferma” pelnīti ir pasaules literatūras labāko darbu sarakstā. Lielisks antiutopists ir arī Orvela skolotājs Oldess Hakslijs, sevišķi romāni “Sala” un “Brīnišķīgā jaunā pasaule”. Dievinu itāļu rakstnieka Alesandro Bariko darbus – manā bibliotēkā ir viss, kas izdots latviski. Bet viens no pēdējā laika spēcīgākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem bija mūsdienu afgāņu rakstnieka Hāleda Hoseinī romāns “Pūķa ķērājs”, kas izdots vismaz 40 valodās. Tas ir darbs, kurš ne vien iedur vēnā, bet ielaiž tajā pamatīgu devu ožamā spirta, – tas pilnīgi noteikti padara lasītāju par labāku cilvēku. Dzejā gaidu, kad latviešiem piedzims jauns Ziedonis, jo esmu nogurusi no sliktas un ļoti sliktas dzejas.