Anna Madara Pērkone: Manas mājas ir Nīderlandē un Latvijā ^{Apriņķis.lv}

Latvija un Nīderlande

Annas dzimtās mājās atrodas Latvijā, Saulkrastu novadā, kur jaunā mūziķe ir uzaugusi, mācījusies un vadījusi savus pusaudža gadus. Kā stāsta pati Anna, viņa esot īsta saulkrastniece, bet Nīderlande viņu pie sevis vilinājusi jau kopš bērnības, savukārt došanās uz turieni vienai bijis veids, kā būt neatkarīgai un pierādīt iespēju dzīvot un kļūt patstāvīgai saviem spēkiem.

“Esmu tīra saulkrastniece, ne latviete, ne rīdziniece, bet saulkrastniece. Nīderlande jau no bērnības bijusi tuva, jo manai mammai sanāca tur mācīties, kā arī mums ir daži Nīderlandes latviešu draugi, kuri mums ir ļoti tuvi. Bet vislielākā lieta bija neatkarība – par cik uz Nīderlandi devos viena pati 17 gados tikai ar savu naudiņu kabatā, man svarīgi bija doties uz valsti, kur es varēšu mēģināt pati gan apmaksāt savas mācības, gan atrast foršu darbiņu, kamēr mācos. Jau pirms braukšanas gadiem ilgi pašmācības ceļā apguvu nīderlandiešu valodu un, kad tur ierados, cīnījos, kā vien varēju, lai nebūtu jābrauc mājās. Tā nu jau vairāk nekā piecus gadus dzīvoju šajā mīļajā zemē.”

Mūzika, “MĀSA Organic” un pandēmija

Tomēr Anna nav tikai dziedātāja, dziesmu autore un producente. Nē! Viņa ir arī izveidojusi savu uzņēmumu “MĀSA Organic”. Būt mūziķei un produkta izveidotājai nav nemaz tik viegli, jo īpaši, ja šīm abām lietām ir nepieciešama nedalīta uzmanība.

“Brīžiem ir grūti ar to apvienošanu, jo ir tik daudz darba. Bet tagad, Covid-19 laikā, ir ļoti maz koncertu, tāpēc varu vairāk pievērsties savam uzņēmumam. Mūzika vienmēr ir bijusi manā dzīvē, bet ātrā mode ir kaut kas, kas mani pēdējos gados ir ļoti satraucis. To, ka tā ir otrā vispiesārņojošākā industrija pasaulē, uzzināju tikai pirms dažiem gadiem. Tad arī tas sākās.

Es sapratu, ka man kaut kas ir jādara, lai to mainītu, un es izvēlējos strādāt ar visstiprāko un ilgnoturīgāko materiālu pasaulē – zīdu. Un nevis vienkāršu zīdu, bet “miera zīdu”. Zīdu, kas ražots, nenogalinot mazos zīda tārpiņus ražošanas procesā (kā tas tiek parasti darīts), un zīdu, kas krāsots ar ekoloģiskām krāsām. Kopš uztaisījām pirmo organiskā zīda spilvendrānu, tā arī neesmu beigusi šo materiālu mīlēt. Un redzam, ka arī cilvēki, kuri mūsu produktus iegādājas, sajūt tieši to pašu. Mieru un ilgtspējību.”

Laiks, kas tiek aizvadīts starp mūziku un uzņēmuma attīstību, prasa daudz spēka, tāpēc par pašsaprotamu lietu uzskatām arī atpūtu un laiku sev. Brīvais laiks Annai nozīmē kaut ko citu. “Ir tā, ka man tik ļoti patīk radīt mūziku, ka pārsvarā viss mans brīvais laiks aiziet sesijās, improvizācijā un koncertu apmeklēšanā. Protams, katru otro dienu skrienu, braucu ar riteni vai nodarbojos ar kādu citu sportu, klausoties podkāstus par mūzikas industriju. It īpaši te, Amsterdamā, ir tik forši, ka jebkurā diennakts laikā varu skriet pa tiem foršajiem mazajiem kanāliņiem un tikai apjūsmot to, ka dzīvoju šajā traki skaistajā vietā.”

Runājot par pandēmijas laiku, mūziķe saka, ka esot grūti, bet ir jāievēro noteikumi un jāpārvar šis vīruss. “Šobrīd ir atcelti 25 koncerti. Ir traki, jo ir brīži, kad nezini, ko un kā darīt. Tā nu tas ir. Bet šobrīd viss mans darbs notiek tiešsaistē. Normāli katru dienu es būtu citā ierakstu studijā uz sesiju ar kādu mākslinieku vai producentu, bet tagad tas viss notiek online. Forši ir tas, ka vari vienkārši sēdēt savās treniņbiksēs un rakstīt ar citiem mūziku. Nekur nav jātaisās vai jāpucējas. Tā ka to es izbaudu, bet pietrūkst tās apskaušanās ļoti, ļoti. Bet nu būs jau, tikai visiem kopā šis viss jāiztur.”

Annas ieteikums ikvienam cilvēkam, lai kur arī viņš atrastos, ir: “Zvaniet saviem radiniekiem un tuviem draugiem tik bieži, cik iespējams. Mentālā veselība ir ļoti svarīga šajos laikos, un diemžēl ir ļoti daudz cilvēciņu, kuri šajā laikā ir vieni. Lūdzu, piezvani un samīļo ar telefona starpniecību!”

Ēdiens, daba un jūra

Pārvākties uz citu valsti ir liels solis ikvienam, kurš nolēmis to darīt. Nākas pie daudz kā pierast, adaptēties, un ar laiku parādās lietas, pēc kurām tomēr ilgojies un kuras ir citādākas nekā mājās. Arī Annai, pārvācoties uz Nīderlandi, bija jāiemācās dzīvot citādāk. “Ēdiens. Kad uzaudz Saulkrastos, zini, ka katru otrdienu un sestdienu piebrauc svaigs piens. Tad sestdienā aizej uz tirgu, nopērc, kas jānopērk, un ēd superīgus tomātus. Nekad tā arī neko daudz veikalā nepirkām – viss tika ēsts no laukiem un tā pa īsto. Te, Amsterdamā, iepērkos tikai bioveikalos, bet tāpat tā sterilā ēšana bija liela lieta, pie kā bija jāpierod. Un, protams, ričuks. Bez tā nevar – man vēl tagad ir tāds riktīgs feinšmekeru ritenis – ar signalizāciju un tā tālāk. To dabūju, jo kādu laiku strādāju daudzos tehnoloģiju uzņēmumos. Tādu ričuku vajag, lai nenosper. Pirms tam man bija tāds riktīgi smuks omju ritenis ar lielu grozu maniem kartupeļiem. Bet, nu jā, nospēra. Neraudāju, bet sāpēja.”

Pieci gadi, kuri jau pavadīti šeit, jaunajai mūziķei parāda tās lietas, kuras viņa visvairāk novērtēja, būdama mājās, Saulkrastos, un kuru tieši tagad šeit, Amsterdamā, viņai pietrūkst visvairāk. Tās ir trīs visai vienkāršas, tomēr viņai nozīmīgas lietas. “Riktīgi sulīgi tomāti. Nīderlandiešu tomāti ir pilnīgas pupu mizas. Smiltis. Man patīk, ka Saulkrastos tās smiltis forši gurkst, kad pastaigājies. Daba, tā simtprocentīgi ir daba. Bet, ja godīgi, es tik ļoti esmu laimīga ar to, kā mana dzīve izskatās tagad, ka vairāk nekā īpaši nav. Es dzīvoju pasaules skaistākajā pilsētā, pelnu naudu ar savu sapņu darbu un varu būs Saulkrastos, kad iepatīkas. Tādi forši laiki, ka tā var. Arī mammai var piezvanīt jebkad, kad gribu. Protams, kovids ir pavisam kas cits ceļošanas ziņā, bet mēs tiksim tam cauri.”

“Es abās vietās jūtos kā mājās”

Laiks, kas ticis pavadīts Saulkrastos, mūziķei asociējas tieši ar jūru: “Uz jūru – vienmēr un jebkurā diennakts laikā, pa pliko, ar vīna glāzi rokās, vecās čībās vai ar ģitāru – vismaz vienreiz dienā ir jāiet un jābauda.” Tagad, dzīvojot Amsterdamā, viņai pietrūkst tieši dabas, priežu gaisa un paša meža, jo tā sajūta, kad vari ieelpot dabas gaisu un sajust starp kāju pirkstiem čiekurus, esot neaprakstāmi lieliska. Jūra un klusums – divas lietas, ar kurām viņa vienmēr leposies Saulkrastos: “Man ir ļoti forši bērnības draugi, kuri arī visi tagad dzīvojas pa ārzemēm. Kad biju maza, es biju lauķis, bet tagad, kad lauki ir palikuši forši, es un mani Saulkrasti esam topā.”

Anna savas dzimtās mājas nav aizmirsusi un pat nedomā to darīt. Viņa bieži ciemojas pie savas mammas un neuzskata, ka tā būtu kāda atgriešanās dzimtenē. “Es dzīvoju gan Latvijā, gan Nīderlandē, tā ka es abās vietās jūtos kā mājās,” stāsta Anna. Jaunā sieviete seko līdzi tam, kā attīstās Saulkrasti, un ir priecīga par visām pozitīvajām lietām, kuras šeit notiek. “Tik tikko augustā vēl paguvu Saulkrastos nospēlēt vienu brīnišķīgu koncertu. Ir tik jauki, ka Saulkrasti ļoti attīsta kultūru, vietas, kur palikt, un arī restorānus. Vienmēr ir bijis grūti atrast labu vietu, kur Saulkrastos pavakariņot, bet pamazām rodas vairāk un vairāk foršu vietu. Jau kādu laiku es vienmēr vedu mūziķus uz Saulkrastiem, bet tuvākajā nākotnē es labprāt tur izveidotu arī mazu studiju.”