Guntis Tālers: Karā pelna ar ieročiem un munīciju, pandēmijā – ar zālēm un vakcīnām ^{Apriņķis.lv}

– Tu varētu pretendēt uz Latvijas ražīgākā rakstnieka titulu, ja tāds būtu. Cik ilgi tādu tempu var noturēt?

– Tas manuskripts, ko pabeidzu jau 2020. gadā un kas bija pirmais, šobrīd atrodas ražošanā, proti, virzās pretim korektūrai un maketēšanai. Otrais darbs tika izdots pirmais un kļuva par debijas grāmatu. Par trešo pagaidām tikai parakstīts līgums ar izdevniecību. Pie ceturtā strādāju un ceru pabeigt šomēnes. Pēc tam redzēs. Ieceres ir. Gan jau nāks arī “izdegšana”, bet par to neiespringstu – kamēr nāk idejas, tikmēr jāražo.

– Pirmo reizi dzirdēju tādu terminu – garās nakts mēness. Kad gaidāms tuvākais garās nakts mēness, un kas tad jādara?

– Katram pilnmēnesim ir savs nosaukums, tāda kā iesauka. Vienmēr tā saistīta ar kādu notikumu dabā. Noteikti visi dzirdējuši par zemeņu pilnmēnesi, tātad jūnijā. Garās nakts mēness ir tas, kurš decembrī, vistuvāk Ziemassvētkiem, kad naktis ir visgarākās.

– Re, kā! Bet es no romāna sapratu, ka tā ir 13. datuma piektdiena!

– Reizēm gadās arī tādas sakritības. Vēl to mēdz dēvēt par auksto vai saulgriežu mēnesi. Visi šie nosaukumi nāk no dažādu tautu tradīcijām. Ja nemaldos, mūsu senči pilnmēnesim nosaukumus nav devuši, un nekur nav vienotu paražu, ko darīt katra pilnmēness laikā, tas atkarīgs no vietas un apstākļiem. Piemēram, romāna “Garās nakts mēness” varoņi nolemj izmest no savas dzīves visu veco un sākt jaunu ceļu. Manuprāt, nav slikta tradīcija Ziemassvētku gaidīšanas laikā.

– Tiešām laba! Starp citu, kuras kultūras etniskās tradīcijas vai paražas tev, mūsdienu cilvēkam, ir vistuvākās, kas varētu būt aktuālas arī šodien? 

– Pirmais, kas nāk prātā un varbūt skanēs šokējoši, – mums būtu, ko pamācīties no čigāniem jeb romiem. Tieši no viņu senajām tradīcijām, par kurām mēs neko daudz nezinām. Piemēram, viņu ģimeniskums. Bērni un ģimene – pāri visam. Ja vīrs atstāj sievu un bērnus, tas ir liels kauns, un viņam jāiet prom, tā teikt, vienā kreklā, neko nedrīkst ņemt līdzi, viss jāatstāj, lai ģimenei būtu iztikšana. Vecāki vienmēr dzīvo jauno apgādībā. Tēvs vai māte pansionātā – tas vispār būtu kas neiedomājams! Un viņu sakāmvārdu “novēli savam kaimiņam vienu govi, un Dievs tev dos divas!” mums, lepnajiem latviešiem, tiešām derētu ieviest savā morāles kodeksā.

– Kāda ir tava juridiskā vai tieslietu pieredze, kas noderējusi literatūrā?

– Padomju gados studēju tiesību zinātnes Latvijas Universitātē. Kopš tā laika ar tiesību jautājumiem sanāk saskarties regulāri. Šad un tad konsultēju, palīdzu sastādīt juridiskus dokumentus, esmu piedalījies tiesvedībās kā pilnvarotais, gadījies pat dažam studentam kursa darba rakstīšanā piepalīdzēt. Likumu zināšana vai vismaz orientēšanās tiesību aktos noteikti noder literārajā darbā, īpaši, ja darbojas detektīvžanrā. Turklāt jurista izglītība – protams, ja tu tiešām studē, nevis atsēdi lekcijas, – attīsta analītisko un loģisko domāšanu.

– Vai lepojies ar to, ka palīdzi rakstīt studiju darbus? Tie, kas studē, nevis atsēž lekcijas, paši var uzrakstīt studiju darbus. Tā rodas pirktie diplomi.

– Hmm, es neteicu, ka rakstu viņu vietā. (Smejas.) Konsultēšana nav tas pats, kas uzrakstīt no A līdz Z. Bet zinu, ka ir tādas platformas, kas piesaista rakstītājus par noteiktu samaksu. Protams, tas nav godīgi. Bet arī pati izglītības sistēma… Jēdzīgāk būtu studiju darbos galveno akcentu likt nevis uz to, ko viņš vai kāds noalgots gudrītis tai studiju darbā uz papīra saķēpājis, bet cik labi viņš to prot aizstāvēt un prezentēt. Lai parāda praksē, ka viņš to saprot! Piemēram, ne jau katrs, kas ieguvis diplomu uzņēmējdarbībā, spēj izpausties biznesā.

– Pats esi bijis uzņēmējs vai vismaz mēģinājis?

– Ak, jā, ir bijis tāds posms manā nemierīgajā dzīvē. Tas mazliet atspoguļots debijas romāna galvenā varoņa neveiksmīgajā veikalu biznesā. Pēc tās reizes nolēmu: nekad mūžā vairs! Nekādus veikalus! Pirmkārt, uzņēmējdarbība tiešām nav domāta visiem. Ja skolā esi bijis teicamnieks, tas nenozīmē, ka būsi tāds arī dzīvē. Drīzāk var gadīties otrādi… Biznesā jābūt īpašai domāšanai, intuīcijai. Turklāt savā ziņā var teikt, ka dzīvojam nenormālā laikā. Pārprodukcija visās jomās. Katrs, kas izdomā ražot, tik ražo un konkurentus mēģina žmiegt ar cenu, sak, man lētāk, nopērc manējo! Notiek cenu karš. Bet vajadzētu būt kvalitātes karam. Un tā visās jomās – būvniecībā, pārtikas rūpniecībā un tā tālāk. Tas savukārt rada agresīvu biznesa vidi. Tu ražo vai sniedz pakalpojumu, vienlaikus cīnoties. Visa kā ir tik ļoti par daudz, ka bez agresīvas reklāmas vispār neko vairs nevar pārdot. Un reklāma atkal maksā naudu. Ļoti lielu naudu.

– Tajā pašā laikā valdība mūs iedrošina mesties uzņēmējdarbībā.

– Valdība mūs uz daudz ko iedrošina. Ražotāji, lūdzu ražojiet, tirgotāji – tirgojiet! Tikai neaizmirstiet par dažiem desmitiem Ministru kabineta noteikumu, par normatīviem, par VID rekomendācijām, grāmatvedību, nodokļiem… Kafejnīcas īpašniekam tā vietā, lai domātu par klientu apkalpošanu, jāmācās rakstīt tehnoloģiskās kartes kartupeļu vārīšanai. Bez papīra vispār nekur un neko nedrīkst. Papīra turētājs varbūt ir pēdējais ēzelis savā jomā, bet viņam ir PAPĪRS. Diploms, sertifikāts, atļauja… Un tad es, piemēram, meklēju pārdevēju. Izcils CV, sanitārā grāmatiņa, kases aparāta apliecība, vēl visādas apliecības, bet dzīvē var izrādīties, ka viņa pat produktu derīguma termiņus nevīžo paskatīties, neprot sagriezt sieru un, apkalpojot pircēju, runā pa mobilo telefonu. Bet ar papīriem – tur gan viņai viss ir kārtībā.

– Ahā, tātad romānā pieminētā siera griešana ir iz tavas uzņēmēja pieredzes! Bet vēl agresīvāka par uzņēmējdarbību esot politika. Vai šajos procesos iesaisties?

– Jā, politika ir agresīva. Jo īpaši pie mums Latvijā. Mēs nemākam pieņemt atšķirīgu viedokli, viss, kam nepiekrītu, tiek uztverts naidīgi. Nav brīnums, ka plēšanās starp politiskajiem spēkiem ir īpaši izteikta. Pat brīvprātīgos, nepolitiskos formējumos, piemēram, iedzīvotāju padomēs, mēdz būt tādi iekšējie kariņi, ka bail! (Smejas.) Bet, jā, esmu tajā iesaistījies. Vai uz ilgu laiku, nezinu. Reiz izskanēja tāds aicinājums: veidosim citādāku politiku! Pamēģināju. Jaunā politika beidzās ar vecajām shēmām, un es aizgāju. Ja redzu, ka nespēju dot savu ieguldījumu, es aizeju. Pilsoniskai līdzdalībai jābūt rezultatīvai. Piedalīties tikai tāpēc, ka tā ir pareizi, – tas nav priekš manis.

– Romāna “Garās nakts mēness” sižetā ir iepīta Kolumbijas mafija, no kuras nevar noslēpties pat Latvijas mazpilsētā. Piekrītu, ka viss, kas ir sarakstīts romānos, jau ir noticis dzīvē, rakstniekam pat nenojaušot. Bet tomēr... Pats tam tici?

– Ar to vārdu “mafija” patiesībā ir maķenīt pāršauts pār strīpu. Kaut kā tas vārds ielavījās grāmatas aprakstā un tā arī palika. Jā, tur fonā ir narkokarteļi, bet romānā reāli darbojas tikai viens puisis – alkatīgs, greizsirdīgs un atriebīgs. Spēcīgas jūtas, naids, vēlme pēc lielas naudas, pēc bagātības, kur ceļā stāv tikai viena nevarīga sieviete. Ir taču gana laba motivācija, lai paceltu pakaļu un parosītos, vai ne? No Kolumbijas līdz Eiropai ir daži klikšķi internetā un dažu stundu lidojums… Un ja spēles likme ir tik ļoti augsta?

Šodien nav problēmu atrast cilvēku, ja ir zināms vārds, uzvārds, pilsēta, kur dzīvo… Latvijas mazpilsēta nav nekādi Kongo džungļi vai Sibīrijas taiga. Mēs esam ļoti civilizēti, ļoti digitalizēti. Mums vēl labā atmiņā gadījums ar mūsu tautieti Kristīni Misāni, kas kopā ar bērniem mēģināja aizbēgt no vardarbīgā vīra. No Dienvidāfrikas viņa pat nepaguva nonākt līdz Latvijai, kad Dānijā tika pārtverta un arestēta. Pasaule ir kļuvusi maza. Un visbeidzot – jā, es rakstu tikai par lietām, kurām ticu. Topošais šausmu stāstu krājums gan būs izņēmums, bet arī tur daudz kas būs balstīts uz patiesiem notikumiem.

– Pēdējo nedēļu notikumi un pat oficiāla informācija liecina, ka vakcinācija tomēr var izrādīties labi saplānots biznesa projekts. Vai nepastāv bažas, ka masas ir viegli apmuļķojamas?

– Uz katru jautājumu var atbildēt ar jā un nē vienlaikus, un abas atbildes būs pareizas. Jā, cilvēki mēdz būt lētticīgi. Un tomēr nē – oficiālajam viedoklim viena daļa neticēs nu ne par ko. Lai ko viņiem teiktu, lai kādus noteikumus izdomātu – “nē, tas nav priekš manis, es esmu gudrāks”. Bet mani uztrauc kas cits. Kas notiks, ja saskarsimies ar ko patiešām bīstamu un nāvējošu? Ja mēs uzvedīsimies kā šīs pandēmijas gadījumā, ar mums ir cauri. Ja sāksies karš, ar mums ir cauri. Mēs taču nezināsim, ko darīt! Tikai ierēksim par visiem valdības rīkojumiem, jo tur taču sēž tikai jampampiņi, muļķi un zagļi.

– Varbūt kovids bija ģenerālmēģinājums kādam seriālam vai kam lielākam?

– Ja kovids bija ģenerālmēģinājums, tad izrādes režisors var berzēt rokas, – mēs esam izgāzušies. Tāds ir mans subjektīvais dīvāna eksperta viedoklis.

– Dīvāna eksperti šajā “raidījumā” esam visi, un tikai laiks rādīs, kurš grāvis bija tuvāks patiesībai. Lielu daļu sabiedrības uztrauc otras daļas gatavība iešļircēt sevī dajebko... Ar mums ir cauri arī tad, ja ļaujamies eksperimentiem. Tad tiešām režisors var berzēt rokas: izdevās, klausīs!

– Mēs visu laiku ievadām savā organismā dajebko. Produkti veikalu plauktos, ko ikdienā ēdam, – tur ir pilns ar vielām, par kurām mēs pat nenojaušam. Palasīsim etiķetes! Tie ir gatavie šausmu stāsti! Alkohols, nikotīns… Visi ļoti labi zina, kādas ir šo produktu lietošanas sekas, bet lieto un nemaz neuztraucas, ka valsts budžetā no pilsoņu lēnas noindēšanas ieripo akcīzes nodokļa miljoni. Piemēram, 2020. gadā – gandrīz piecsimt miljonu eiro! Normāla naudiņa, ne? Kaut kā neesmu pamanījis piketus un protestus šai sakarā.

Jā, ļoti ticams, ka šai vakcinācijas “projektā” kāds “uzvārījās”. Karā pelna ar ieročiem un munīciju, pandēmijā – ar zālēm un vakcīnām. Jā, un nederīgu masku iepirkumiem arīdzan. Miljardi nāk un tiek tērēti, un neviens īsti nesaprot, kur un kā. Bet pandēmijas nerodas, lai daži nopelnītu. Ir tikai ļaudis bez morāles, kas izmanto izdevību. Pandēmijas ir un būs, jo planēta ir dzīvs organisms, bet Homo sapiens ir audzējs uz planētas miesas. Metastāzes ir visur. Un organisms cenšas kaut ko darīt lietas labā. Izdzīvot. Pārdzīvosim Covid-19, bet pēc laika vietā nāks kas jauns. Kamēr mūsu populācija vai nu ieņems savu nišu, vai ies bojā. Tie mehānismi ir smalki un neredzami.

– Ja par to rakstītu romānu, kādas sižeta līnijas varētu attīstīt?

– Es apspēlētu situāciju, kā būtu, ja vīruss patiešām izrādītos nāvējošs. Ne uzreiz varbūt, bet pēc kāda laika. Viss sāktos pēc pārslimošanas. Vispirms nespēks, locītavu un kaulu sāpes, grūtības koncentrēties, bezmiegs… Pazīstamas sajūtas, vai ne?

– Mhm! Dod pieci!

– Pēc tam – mānīgs miera periods, kad šķiet, ka viss kārtībā, līdz negaidot… Tālāk paveras plašs lauks fantāzijai. Bet stāsts ir par to, ka šobrīd, ļoti iespējams, mēs tā arī līdz galam nepārredzam spēles laukumu.

– Vai kāds vispār pārredz?

– Uz šo jautājumu nevaru atbildēt.

– Nobeigumā – uzdāvā, lūdzu, lasītājiem kādu citātu no sava pirmā vai topošā romāna.

– Šobrīd sagatavošanā ir mans pirmais manuskripts – romāns “Pēdējais klients”. Vienai no tēmām, par ko šodien runājām, tur ir ļoti nozīmīga vieta. Kāds puisis, pārlieku pašpārliecināts par savu varēšanu, pieļauj kļūdu uzņēmuma vadīšanā, un sekas ir traģiskas:

“Bloķētā konta dēļ viņš nespēja izmaksāt algas darbiniekiem un norēķināties ar piegādātājiem. Sekoja līgumu laušana, darbinieku aiziešana, prasības tiesā. Maksātnespēja. Arestēti īpašumi. Laulības šķiršana vairs nespēja glābt situāciju – mājas hipotēka bija noformēta uz viņa vārda jau pirms laulībām, un sieva bija sniegusi kredīta galvojumu. Kamēr ieņēmumu dienesta ierēdņi nesteidzīgi izskatīja lūgumu par nodokļu nomaksas grafika saskaņošanu un aresta noņemšanu kontiem, viss jau bija beidzies. Nelielais, bet daudzu gadu garumā rūpīgi veidotais uzņēmums sabruka dažu dienu laikā. Tāpat kā ģimene. Drīz pienāca diena, kad viņš bija brīvs. Un viens. Bez naudas, bez pajumtes, bez draugiem un tuviniekiem.”

Tā vietā, lai mācītos no kļūdām, lai atrastu savu īsto vietu šai pasaulē, viņš nolemj iet pavisam citu ceļu, un tā sākas sirreāli baisie romāna notikumi.