Laivās – jūras sudrabs, ķeselēs – zeltainais zītars (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

No zvejas kuģa – dzintara meklējumos

Izgājis garus gadus pasaules jūrās un okeānos, liepājnieks, zvejas kuģu mehāniķis Aivars Begis-Begge nu jau gandrīz katru dienu ir sastopams vai nu liedagā starp dienvidu molu un Bernātiem, vai Liepājas Pētertirgū. Viņš ilgu laiku gājis jūrā uz Liepājas Okeāna zvejas flotes bāzes kuģiem, tādēļ stāsti par tālajiem reisiem dažādos platuma grādos ir ļoti uzrunājoši. Ne mazāk aizraujošas ir sarunas par dzintara zoķēšanu. Tās patiesi ieinteresē un aizrauj, ļauj it kā pašam būt klāt dzintara krellīšu vēršanā, šī saules akmens daudzināšanā.

Valodniece un literatūrzinātniece Janīna Kursīte “Tautlietu vārdenē” sniedz informāciju par vārda “dzintars” izcelsmi. Tas esot baltiskas cilmes vārds ar nozīmi ‘tas, kas nāk no jūras’, radniecisks vārdam “dzimt”. Vārdam varot būt arī baltiskas izcelsmes pamatnozīme ‘gaišs, spīdīgs’, no kā radies latviešu valodas vārds “dzidrs”. Vēl viens skaidrojums ir saistīts ar indoeiropiešu cilmes sakni pamatnozīmē “sist, dzīt”, no kā latviešu valodā ir vārds “dzīt” (par rētām) un lietuviski “ginti” (latviski – ‘aizsargāt’). Tāpat sastopams skaidrojums, ka vārds “dzintars” ir aizgūts no irāņu valodas.

Latvijas Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte ir romantiski precīza: “Kopš seniem laikiem dzintars bijis mūsu nacionālais simbols. Tas nāk no daudz senākas senatnes, nekā mēs sevi apzināmies par latviešiem. Dzintars faktiski ir mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko mēs sākām maiņas tirdzniecību ar tālākām vietām. To veda gan uz austrumiem, gan rietumiem, tas atrasts Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā.

Agrāk šaubījās, vai atrastais dzintars nācis tieši no Baltijas, bet šobrīd analīzes ir pierādījušas, ka tas tā ir. Protams, ne faraoni, ne Senās Romas valdnieks Nerons, kas arī bija liels dzintara apjūsmotājs, nebrauca uz Baltiju, viņam to atveda no ekspedīcijām. Antīkās kultūras dzintaru pazina sen. Senie grieķi dzintaru dēvēja par elektrum, jo zināja tā spēju elektrizēties. Un tieši šī skaistā brīnuma dēļ baltu apdzīvotās teritorijas jau tālā senatnē minētas rakstītos avotos.”

Dzintara zvejniece – tas skan rosinoši

Senos laikos Kurzemē esot darbojies Dzintara likums, kas noteicis tiesības uz dzintaru tikai Zobenbrāļu ordenim. Vietējiem iedzīvotājiem dzintara paturēšana varēja beigties ar nāvi. “Dzintars latviešiem ir īpašs,” uzskata Ilze Vainovska, dzintara zvejniece, mezglotāja un tā īpašību suminātāja. “Tas palīdz atrast ceļu pie būtiskā, pie savām saknēm. Dzintars ir pirmais pusdārgakmens, ar ko rotājās mūsu senči, dzintara amuletus arheologi atraduši jau akmens laikmeta apmetnēs.”

Ilze saka, ka ar ķeseli jūrā pašas noķerts dzintars ir kaut kas vairāk par skaistu materiālu, no kā var vērt krellītes. Tas ir veiksmes apliecinājums, kas tāds arī jāsaglabā. Viņa uzsver, ka, nedz meklējot dzintaru, nedz iesienot to mezglos, nav nepieciešami nekādi resursi, tā ir dabai visdraudzīgākā nodarbe. Sienot mezglus ar pirkstiem, nav arī vajadzīgs nekāds īpašs aprīkojums, ja nu vienīgi plakanknaibles.

Nu jau Ilze izveidojusi savu zīmolu “Noķerts Liepājā”. Pa laikam viņa piedāvā arī kaut ko uztaisīt no kociņiem, kas izskaloti no jūras. Daži jūrnieku mezgli ir tik dekoratīvi, ka labi izskatās paši par sevi. Lai ieinteresētu cilvēkus par jūrnieku mezglu siešanu kā pacietību audzinošu, bet interesantu nodarbi, ik pa laikam Ilze rīko meistardarbnīcas. Jūrā noķerto dzintara smalci var izmantot dažādi, un recepšu, kā likt lietā dzintara putekļus masāžas eļļās, krēmos un skrubjos, ir daudz. Ilze tikai piekodina neizmantot dzintara gabaliņu malšanai kafijas dzirnaviņas – labāk tos lēnām saberzt akmens piestā.

Vēl interesantāk no mazajiem dzintara gabaliņiem ir taisīt uzlējumu. Dzintara ķērājas recepte ir vienkārša: uz 50 gramiem dzintara uzlej puslitru degvīna un noliek tumšā vietā vismaz uz diviem mēnešiem. Alkohols izvelk dzintarskābi, kas zināma kā spēcīgs pretiekaisuma līdzeklis, līdz ar to uzlējums labi noder ierīvēšanai, ja sāp locītavas. Ierīvēt var arī degunu un vaigu kaulus, ja iesnas draud izplesties, bet drēgnā laikā, kad lavās klāt vīrusi, kādu graķīti var ieņemt arī iekšķīgi.

(Nobeigums sekos)