Dievnams, kuru neizdevās nopostīt ^{Apriņķis.lv}

Gaismas dārzs skaistumam un labdarībai

“Ropažu gaismas dārzs” aizsākās 2020. gadā kā projekts baznīcas atjaunošanas līdzekļu piesaistei. Ik gadu to vēlas redzēt daudzi jo daudzi, jo tā ir gaisma gada tumšākajā laikā – decembrī un janvāra sākumā – un mazliet atgādina pasaku. Cilvēki vēlas sastapties ar skaisto un piedzīvot to, ko var dot skaistums. Tikai pirmajā gadā vien “Ropažu gaismas dārzu” apmeklēja 40 000 cilvēku.

Par iepriekšējos gados iegūtajiem līdzekļiem tika atjaunotas kāpnes uz baznīcas torni un altāris.

Gaidījuši 56 gadus

Ropažu baznīcas atjaunošana uzsākta 1997. gadā, tajā iesaistījušies arī ārzemēs dzīvojošie latvieši un par to aktīvi informējuši savos preses izdevumos. Amerikas latviešu laikraksts “Laiks” 2001. gada 10. februārī informē, ka Ropažu baznīcai atkal ir tornis. Tas uzlikts iepriekšējā gada 14. decembrī draudzes vecākā Jura Apšes vadībā. “Uz šo brīdi ropažnieki bija gaidījuši 56 gadus, jo kara darbības sekās sašautā torņa un jumta bojājums veicināja baznīcas lēno pārvēršanos noliktavā un drupu un gružu kaudzē,” raksta “Laiks” un atgādina par dievnama vēsturi: “1775. gadā Ropažos celto koka baznīcu ropažnieki atvietoja ar liela izmēra mūra celtni 1893. gadā. Tajā sēdvietas bija 400 dievlūdzējiem. Ropažu barons un mācītājs ar stingru varu un prasībām piespiedu kārtā to pildīja ik svētdienu.

Latvijas brīvvalsts laikā labu mācītāju vadībā turpinājās draudzes dzīve. [..] Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedriskā un garīgā dzīve bija jāsāk no pamatnes: draudzes locekļu apzināšana, draudzes veidošana, tās garīgās aprūpes nodrošināšana, mājvieta draudzes ganam un dievkalpojumiem, arī draudzei pašai.

Tajā laikā savu piederību senču pagastam un pagasta kristīgajai draudzei apliecināja veco dzimtu atvases – lielumties līdzgaitnieki nometinājumu vietās Tomskas apgabala Kolpaševas rajonā. Draudzes locekļu sanāksmēs tika noraidīta doma vecās baznīcas mūrus nograut, tās vietā ceļot jaunu. Iesakņojusies bija doma veco atjaunot – bezjumta, bezlogu, bezdurvju mūrus, izmēzt drazas un netīrumus.”

Tolaik Juris Apše uzmundrinājis, sakot: “Mēs neesam krievi. Mēs esam latvieši. Paveiksim.” Kā uzsvērts publikācijā, esot sācies garais, gandrīz vai bezcerīgais atjaunošanas darbs, kas bijis vajadzīgs gan jumtam, gan iekštelpām, ieskaitot durvis, logus, altārtelpu, solus, un vēl un vēl. Dievkalpojumi notikuši saglabātajos mūros bez logiem salā un pustumsā. Taču cilvēki tik un tā nākuši un braukuši, līdz 2000. gadā ropažnieki piedzīvojuši dievnama un tā torņa atjaunošanu. 

Tagad, pateicoties ziedojumu vākšanas projektam “Ropažu gaismas dārzs”, baznīcas atjaunošana notiek straujāk.

Ziedu vietā – ziedojums

Šim dievnamam ir bijusi apbrīnojami cieša saikne ar cilvēkiem. Ne tikai mūsdienās, kad ļaudis dodas vērot ziemas brīnumu – krāšņo gaismas dārzu –, bet arī senāk. Gribētos sacīt – visu laiku. Lūk, tikai viens stāsts.

Ropažu draudzi atbalstījusi arī teoloģijas profesora Jāņa Rozentāla ģimene. Viņš pirms Otrā pasaules kara tur strādājis par mācītāju. Profesora meita Gunta Rozentāla atceras: “Jā, mums nav bijis vienaldzīgs Ropažu baznīcas liktenis. Esam atdevuši Ropažu baznīcai vairākas fotogrāfijas, kas liecina par baznīcas izskatu pirms nopostīšanas.

Kad mans tēvs aizgāja viņsaulē, es lūdzu radus un draugus šeit Amerikā tos naudas līdzekļus, ko viņi būtu izdevuši pēdējam ziedu sveicienam, ziedot Ropažu baznīcas atjaunošanai. Tā es varēju atvest uz Latviju Ropažu baznīcas logu remontam ap 4000 dolāru. Tā, protams, nav liela summa, tomēr zināms atbalsts tas ir.” (“Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”“; 12.08.2001)

Gaisa milzis debesīs

Žurnālā “Jaunības Tekas” (01.07.1930) publicēts raksts “Pirmais gaisa lidojums Rīgā”, kurā citēts Ropažu mācītāja Valtera ieraksts baznīcas hronikā: “24. septembrī mūsu galvas pilsētu Rīgu, tāpat Liepāju, Jelgavu, Valmieru un Limbažus pārlidoja mūsu dienu tēchnikas brīnums gaisa milzis “Grafs Cepelīns”. Ar to sakarībā atzīmējams pirmais gaisa lidojums Rīgā, kas noticis priekš 126 gadiem. Par šo lidojumu sīkākas ziņas atrodam Ropažu baznīcas kronikās. Lidojuma aculiecinieka Ropažu mācītāja K. f. Valtera ieraksts skan sekoši: “1804. gada 18. augustā profesors Robertsona kgs mums sagādāja izdevību pirmo reiz noskatīties gaisa lidojumā. Uzturēdamies Rīgā, profesors bija atklājis šim nolūkam ziedojumu vākšanu, kuru tīrais ienākums īsā laikā sedza visus nepieciešamos izdevumus, jo daudzi bija ziedojuši pat simts un vairāk rubļus, katrs pēc savām spējām pabalstīdams nodoma izvešanu. Izdevumi bijuši visai lieli, jo uz vietas nebijis atrodams pietiekošs vairums vitriolskābes un to bijis jāliek atvest ar sevišķu vedēju no Pēterburgas. Daudzi gan to apšauba, jo Rīgā taču ir kādas desmit aptiekas. Vairāk nedēļas, gaidot pienākam vitriolskābi, balons ar gondoli un krītširmi bija izstādīti pie pilsētas bibliotēkas, kur par pusdālderi bija pieejami apskatīšanai no plkst. 9 rītā līdz 8 vakarā.

Balons pacēlās gaisā ap plkst. 6 vakarā no citadeles, ne visai labvēlīgos gaisa apstākļos, jo laiks bija apmācies un taisījās uz lietu. Rīgas citadele bija pārvērsta par lielu amfiteātri, kur varēja dabūt vietas par vienu dukātu un pusotriem Alberta dālderiem. Balons drīz vien sasniedza 700 pēdu augstumu, tā ka viņam sekojošie kazāki to acīm pazaudēja uz Pēterburgas ceļa jau trešā verstē no Rīgas. Es ar savējiem un diviem labiem draugiem – cien. rātskungiem Joh. Vai. Bulmeringku un Pauli Krēgeru – atradāmies Naglu muižā un, noguruši no ilgās gaidīšanas, patlaban jau posāmies atpakaļ uz mājām, kad tālumā parādījās balons, kas mums šķita bumbas lielumā, lai gan patiesībā nebija mazāks par vidēju siena kaudzi.

Mums un maniem bērniem bija liels prieks un baudījums noskatīties šai neparastā skatā un klusām sevī nodomāt: “Cilvēks spēj lidot!” Tas laidās netālu no Juglas tilta pār pļavām un, ja būtu palicis gaisā vēl kādu brītiņu ilgāk, tad droši vien nolaistos pie mūsu kājām uz Lībju salas. Bet tas bijās iekļūt lielā mežā un sāka izlaist gaisu. Balons nolaidās netālu no Baložiem pie Jaun-Rotkalnu mājām. Tur to saturēja siena pļāvēji. Tā kā man bija līdz mani mazie bērni un mani rati bija par lieliem un smagiem, tad es nevarēju tam sekot, bet pulkvedis-leitenants un bruņinieks Baltasars f. Bergs un kapt. E. f. Bergs steidzās uz nolaišanās vietu vieglā droškā, sameklēja gaisa kuģotājam vienu zirgu un pavadīja to atpakaļ uz pilsētu. Viņa balons tika uzlikts uz ratiem un pie tā saucamās garās jūdzes to sagaidīja ar skaļām gavilēm liels ļaužu pūlis, kas bija no pilsētas tam pakaļ steidzies.”“

Vienmēr atdzimst

Ropažu novada tīmekļa vietnē ropazi.lv lasāms, ka Ropaži ir nopostīti līdz pamatiem un atkal atdzimuši. Lai kādi vēji pūtuši, lai kā ienācēji plosījušies, ikreiz atjaunota ne tikai šī senā līvu apdzīvotā vieta, bet arī baznīca. Atgādināsim vien dažus faktus.

† Ropaži kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1205. gadā Indriķa hronikā.

† Ap 1320. gadu uzcelta Livonijas ordeņa Ropažu pils, kas tika sagrauta Livonijas kara laikā 16. gadsimtā.

† Ropažu ciemu apdzīvoja līvu cilts, par to liecina vācu valodai pielāgotais nosaukums Rodenpoys, ko līvu valodā izrunātu kā roudõpois – ‘dzelzs dēls’.

† Vācu ordeņa mestra Gerharda fon Jorkes laikā 1322. gadā uzcelta Ropažu mūra pils un, iespējams, arī pirmā koka baznīca.

† Zviedru laikos (1624.–1720. gads) vecās viduslaiku Sv. Mihaela baznīcas vietā blakus Ropažu pilsdrupām uzbūvēja jaunu koka baznīcu.

† Sākot ar 18. gadsimtu, nosaukums Rodenpois pielāgots latviešu izrunai. Izskaņa -aži (līvu valodā nozīmē ‘apdzīvota vieta’) raksturīga latviskotajiem līvu vietvārdiem – Ropaži, Suntaži, Allaži.

† 1775.gadā par Ropažu muižas īpašnieka Johana Kristofa Kampenhauzena līdzekļiem blakus Ropažu krogam tika uzcelta jauna koka baznīca ar barokālu tornīti un dakstiņu jumtu. Tā atradās tagadējās baznīcas vietā ar ieeju rietumu virzienā.

† 1893.gadā par Ropažu muižas īpašnieka Džeimsa Georga Leonharda fon Volfa līdzekļiem uzcēla neogotikas stila mūra baznīcu.

† 1944.gadā, vācu armijai atkāpjoties, tika uzspridzināts baznīcas tornis, lai likvidētu novērošanas punktu uzbrūkošajai padomju armijai. Baznīcas telpa palika neskarta, un dievkalpojumi tajā notika līdz 1959.gadam. Pēc tam dievnams izdemolēts.

† 1946.gadā uz saspridzinātā Ropažu baznīcas torņa drupām uzvilkts sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts karogs.