Džons Delgalvis Saulkrastos: Tur, kur mīt māksla, apkārtne kļūst labāka ^{Apriņķis.lv}

Kā Džons Delgalvis nonāca Saulkrastos

Lai arī Dž. Delgalvja dzīvesstāsts saulkrastiešiem lielākoties ir zināms, nezinātājiem var tikai atgādināt, ka Otrā pasaules kara laikā Jāņa Dzelzgalvja tēvs kopā ar ģimeni dažas stundas pirms Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā uzkāpa uz kuģa un devās svešumā. Amerikā Jānis kļuva par Džonu, un no viņa uzvārda pazuda burts “z”, jo amerikāņiem to bija grūti izrunāt.

Džons ir dienējis amerikāņu armijā Vācijā, strādājis policijā – sākumā deviņus gadus patruļdienestā, vēlāk zīmējis noziedznieku portretus, uzlabojot fotorobotus, bet gadiem ilgi brīvo laiku veltījis mākslai. “Man patika gleznot ātros portretus. Taču nevienam jau otra portrets tā īsti neinteresē, bet, ja tu to pārtaisi par tautumeitu, tad gan tas šķiet daudz interesantāk. Kad atbraucu uz Latviju, sāku piedalīties plenēros. Tas man bija kaut kas jauns, jo dabu es nekad nebiju gleznojis,” atzīst Dž. Delgalvis.

“Un tad mani pameta sieva, bet katrai lietai jau ir savas divas puses – nav ļaunuma bez labuma. Strādājot policijā, izmantoju iespēju bez maksas apgūt zīmēšanu. Vēlāk, nedēļas nogalēs, no savām mājām Ņujorkas štatā sāku braukāt uz lielpilsētu, kur Longailendā apmeklēju 150 gadus senu mākslas skolu “Art Student League”. Bija jābrauc 50 jūdzes uz vienu pusi un vēl 20 minūtes jāiet kājām. Šī skola mani pa īstam atvēra gleznošanai – apguvu tehniskās iemaņas un sastapu cilvēkus, kurus interesēja tas pats, kas mani,” stāsta Džons, piebilstot, ka tādā vidē, gleznojot modeļus, neviens negrib būt vājākais, tādēļ jāstrādā ātri un iespējami labāk. Tas arī motivējis pārējās nedēļas aktīvi darboties savā mājas studijā.

Kad pienāca 90. gadu lielo pārmaiņu laiks un pensijas vecums, Dž. Delgalvis sāka braukāt uz Latviju – pirmo reizi, kad Latvijas robežu vēl kontrolēja PSRS robežsargi, ar ārzemju latviešu fraktētu kuģi no Zviedrijas –, bet kopš 2003. gada mākslinieks šeit ir apmeties uz pastāvīgu dzīvi.

“Sākumā es gribēju dzīvesvietu Rīgā, lai tiktos ar māksliniekiem, piemēram, apmeklēt gleznotāja Jura Ģērmaņa studiju. Taču dzīvoklis Rīgā tajā laikā maksāja ļoti dārgi – tikpat, cik māja Rīgas tuvumā. Kopā ar Sandru – savu sievu, kura arī glezno, gandrīz vai nopirkām māju Ogres laukos, meža vidū, kopā ar dzērāju, kurš tur dzīvoja. Taču kaut kas tur nesanāca, un mēs iegādājāmies māju Saulkrastos, Lazdu ielā, pie Pupuļurgas gravas.

Un tagad man ir ļoti liels prieks, ka es esmu šeit, Saulkrastos, – man ir labi kaimiņi, un arī jūra ir tepat. Sākumā man pietrūka tikai viena – bijušās Amerikas gaisotnes, kad gleznoju un tikos ar māksliniekiem. Tagad, kad es esmu kaut ko darījis, lai tik brīnišķīgā vietā kā Saulkrasti mākslas dzīve pie manis atgrieztos, nekad savā mūžā neesmu juties tik labi,” atzīstas Džons.

Pirmie soļi ceļa sākumam

Dž. Delgalvis uzsver, ka neesot gudrāks par citiem, bet uzkrātā dzīves pieredze ļaujot domāt, ka vietas, kurās darbojas mākslinieki, kļūstot interesantākas un labākas.

Lai uzturētu mākslas gaisotni sev apkārt, viņš jau drīz pēc ierašanās Saulkrastos turpat blakus savam dzīvojamajam namam uzbūvēja divstāvu māju-studiju ar gleznošanas telpām, kurās nolikti molberti un bildes pie sienām. Šajā vietā jūtamas tikai gleznotāju darbnīcām īpatnējās, ne ar ko nesajaucamās krāsu un šķīdinātāju smaržas.

Tagad te reizi nedēļā brīvajā laikā klubā “JD Art” sanāk vietējo gleznotāju kopiena – Giors Geks, Māra Skride, Elīna Birzkalne, kura rīko pilsētas svētku gleznotāju ielas pasākumu, Gunita Berga, Liene Atāla, Kintija Lapkovska, Lolita Žilinska; reizi mēnesī atbrauc mākslinieču grupa “Lemisele” no Limbažiem. Tie ir cilvēki, kuri ikdienā dara savus darbus, bet brīvajā brīdī viņiem patīk gleznot. Šādās reizēs pirms rokas izvingrināšanas pie molbertiem studiju piepilda kafijas smarža un sarunas par dzīvi un gleznošanu.

Papildus vietējo mākslinieku nodarbēm Saulkrastos kopš 2006. gada notiek gleznotāju plenērs. Un tas aizsācies tā: Džons Latvijā pa īstam sapratis, ko nozīmē doties dabā un radīt tajā gleznu. Kādu reizi viņš saticis tā laika vietējās pašvaldības vadītāja vietnieci Ilzi Pētersoni, kura, izrādās, bijusi ieinteresēta mākslinieku iesaistīšanā Saulkrastu mākslas dzīvē. Džons izstāstījis savu ideju par gleznotāju plenēra rīkošanu un ticis uzklausīts. Atrasta arī māksliniece ar pieredzi plenēru rīkošanā – Maija Jakoviča, un pirmais gleznotāju plenērs veiksmīgi noslēdzies ar izstādi pilsētas svētkos.

Tagad jau gadiem pašvaldība uz plenēru aicina pazīstamus gleznotājus un akvarelistus gan no Latvijas, gan ārzemēm. Pats Džons vietējos plenēros gan nepiedaloties, jo, pēc viņa domām, uz plenēru atbraukušie ir brīvi no sadzīves un var veltīt visus spēkus un laiku tikai gleznošanai. Dzīvojot mājās, vienmēr nākas būt aizņemtam ar visādiem darbiem. Taču reizi plenēra laikā tā dalībnieki tiek uzaicināti uz viesībām klubā “JD Art”.

Māksla ienāk slimnīcas pagalmā

Tas noticis pirms pieciem gadiem. Džons un Sandra Delgalvji vēl tagad atceras: viņi atnākuši uz slimnīcu un Saulkrastu slimnīcas valdes priekšsēdētājai Santai Ancānei izklāstījuši savu ieceri sarīkot vietējo mākslinieku brīvdabas gleznu izstādi – vienu dienu uz dažām stundām slimnīcas pagalmā izstādīt apskatei savus un citu Saulkrastos dzīvojošo gleznotāju darbus. Viņa uzreiz piekritusi un arī praktiski palīdzējusi šādu izstādi sarīkot.

Tas bijis noderīgi ne tikai māksliniekiem – šāds pasākums, kurā redzamas ne tikai gleznas, bet ir arī iespēja sastapt pašus autorus un jaunos mūziķus, un viņu skolotājus no Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolas, allaž radījis prieku tiem, kuri uzturas dienas stacionārā un aprūpes nodaļā, kliedējot viņu pelēko ikdienu. Turklāt ik gadu slimnīcai tiek pasniegta dāvana – viena glezna, ko radījusi S. Delgalve, E. Birzkalne, G. Berga, un arī daži gleznotāju kopdarbi.

Jau iepriekšējā pasākumā mākslinieku aktivitātes papildinātas ar bezmaksas ārstu konsultācijām, iespēju izmērīt asinsspiedienu un noteikt cukura līmeni asinīs. Šogad būs tieši tāpat, tādēļ arī pasākuma nosaukums ir “Diena kopā ar Mākslu un Medicīnu” un bezmaksas konsultācijas jau no paša rīta sniedza desmit ārsti. Tātad tā ir svētku diena, kurā ir iespēja gūt labumu ne tikai dvēselei, bet arī veselībai.

Ko varētu darīt tāpat kā Amerikā?

Turpinot runāt par brīvdabas mākslas izstādēm, Dž. Delgalvis stāsta, ka ideju par slimnīcas atbalstīšanu ar mākslu viņš guvis Boulderā, vietā Amerikā, Nevadas štatā, kas nav daudz lielāka par Saulkrastiem. Šāda 50 gadus sena tradīcija veicinājusi pilsētiņas atpazīstamību un palīdzējusi atbalstīt vietējo slimnīcu.

“Bouldera,” teic Džons, “radās, kad Nevadas štatā tika būvēta liela ūdenskrātuve. Kad dambis bija gatavs, daļa celtnieku aizbrauca, un pilsētiņa sāka nīkuļot. Arī slimnīcai neklājās tik labi, kā iepriekš, jo tai tika samazināts valsts finansējums. Tad pilsētas vadītāji sāka domāt, kā iegūt līdzekļus šīs veselības iestādes uzturēšanai.”

Amerikā ir daudz brīvdabas mākslas izstāžu, kurās mākslinieki kopš slavenā mākslinieka Pola Džeksona Polloka laikiem ir izstādījuši savas gleznas apskatei uz ielas. Daži to ir darījuši tādēļ, lai cilvēki redzētu viņu uzgleznoto, citi – cerībā, ka gleznas tiks nopirktas un būs nauda iztikai. Taču, pateicoties Boulderas iedzīvotāju ieinteresētībai, šī brīvdabas mākslas izstāde ir kļuvusi par lielāko mākslas darbu skati Amerikas rietumos.

Ik gadu turp ar savām gleznām dodas vairāki simti mākslinieku, lai trijos pilsētas parkos uzslietās teltīs izstādītu apskatei savus darbus (par teltīm, protams, ir jāmaksā īres nauda, kas pēc tam nonāk pilsētas kasē). Divu dienu izstādi ik gadu apmeklē arī aptuveni 10 000 interesentu, kuri pērk ieejas biļetes. Katra biļete piedalās loterijā ar vairākiem simtiem balvu 25 000 dolāru vērtībā. Protams, skaidru naudu neviens nedabū, bet gleznu vai mākslas darbu gan. Tas ir kā magnēts apmeklētāju uzmanības pievēršanai un noturēšanai. Katrs mākslinieks, kurš atbraucis uz Boulderas brīvdabas izstādi, vienu savu gleznu atstāj pilsētai. Tā rīko izsoli un iegūtos ieņēmumus kopā ar biļešu un telšu īres naudu atdod slimnīcai.

“Domāju, ka arī Saulkrastos šādu pieeju ir iespējams īstenot, īpaši tagad, kad ir izbūvēta jaunā iela no stacijas uz jūras pusi. Cik man zināms, tika plānots, ka tā varētu būt gan promenāde, gan kā izklaides parks. Vieta, kur turpināt tradīcijas, kas aizsāktas ar gleznotāju plenēriem, gleznu ielām pilsētas svētkos un slimnīcas pagalmā, jau ir,” spriež Džons, vienlaikus paskaidrojot, ka slimnīcas pagalms ir diezgan ierobežota vieta, jo tajā savus darbus var prezentēt 25 mākslinieki, un katrs var izstādīt apskatei trīs vai četras gleznas – vairāk vietas nepietiek. Tātad mākslai vajag lielāku telpu.

Ja tāda tiks apgūta, būs vairāk vietas gan Saulkrastu, gan arī Zvejniekciema gleznotājiem no studijas “Ultramarīns”. Viņiem varēs pievienoties pazīstami mākslinieki, kuri dzīvo Saulkrastos, kā līdz šim to ir darījis gleznotājs Paulis Postažs, kurš saka, ka jūtas piederīgs šai videi un ir gatavs atbalstīt arī vietējo kultūras dzīvi, tāpat kā Baiba Līmane, Mareks Gureckis un Ēriks Bērziņš.

“Atliek tikai noskaidrot, vai latviešu mākslinieki vēlēsies savas gleznas izstādīt uz ielas un tieši Saulkrastos. Un kādēļ gan ne – vispirms jau daudziem jaunajiem māksliniekiem nav savas mašīnas, un viņiem ar gleznām rokās uz šejieni ir iespēja atbraukt vilcienā. Un ir pilnīgi skaidrs – jo vairāk mākslinieku brauks uz šejieni, jo lielāku interesentu uzmanību viņi pievērsīs. Iespējams, no sākuma māksliniekus būs nepieciešams kaut kā īpaši iesaistīt. Droši vien arī Boulderā, uz kurieni tagad mākslinieki brauc pat no Amerikas otra gala, lai satiktos gan ar skatītājiem, gan gleznu pircējiem, un ir gatavi par to piemaksāt, sākumā nebija tā, kā ir tagad.

Skaidrs, ka Latvijā apstākļi ir citi, taču, rosinot māksliniekus braukt šurp un ņemt līdzi savas gleznas, mēs būsim tāda paša ceļa sākumā, kādā reiz bija Bouldera. Ir skaidrs arī, ka pasākumu, kas ilgst tikai trīs četras stundas slimnīcas pagalmā, nevar salīdzināt ar gleznu tirgu divu dienu garumā, taču nav pārliecības, ka pašā sākumā tur bija kaut kas vairāk,” atzīst Džons.

Šādai kluba “JD Art” dibinātāja iecerei pozitīvs piemērs ir arī citi jau par Saulkrastu dzīves tradīciju kļuvuši pasākumi, piemēram, starptautiskais džeza festivāls, pludmales volejbola turnīrs ar ballīti, pilsētas svētki. Arī netālajā Salacgrīvā festivāls “Positivus” tika sākts no nulles, un kurš gan varēja iedomāties, ka tas izvērtīsies tik plaši? Un kādēļ pasākumu, kas tagad ilgst vien dažas stundas, neturpināt vēl vienu dienu, piemēram, ar plenēru pie jūras? Cilvēkiem, kuri brauc atpūsties pie jūras, vienlaikus būtu iespēja vērot mākslinieku darbu.

“Un tas nav tikai mans utopisks sapnis – tādas lietas pasaulē notiek, un kādēļ gan nemācīties no labiem piemēriem?” jautā Dž. Delgalvis, turpinot domu, ka no mākslas klātbūtnes iegūst arī cilvēki, kurus māksla nemaz neinteresē, bet kuri dzīvo vietējā apkaimē un nodarbojas ar biznesu. Turklāt, ja kaut kas ir sācis veidoties, ir nepieciešama tikai interese, un tad, lai arī lēni, virzība uz priekšu tomēr notiks, un beigās taps kaut kas labs.

Vēl daži argumenti par labu brīvdabas mākslas izstādēm

“Es esmu latvietis, un ir pieņemts domāt, ka latvieši ir kautrīgi,” saka Dž. Delgalvis, stāstot, ka Amerikā nekad nav savus darbus nesis tur, kur citi gleznotāji varētu norādīt uz nepilnībām tajos. “Taču, no otras puses, gribas, lai kāds redzētu mūsu uzgleznoto. Kā to izdarīt? Ja vedīsi savu darbu uz kādu gleznu galeriju, būs jāmaksā nauda. Ja tev jau ir vārds, gleznas paņems par velti, bet ja ne – nepieciešams meklēt citus ceļus, citādi bilžu krājumi, nolikti stūros un bēniņos, tikai pārklāsies ar putekļiem. Ir taču iespējams bildes izstādīt uz ielas, kur tās skatīs daudz vairāk cilvēku nekā galerijās.

Un, pēc manām domām, brīvdabas izstāde, kā to varēja novērot arī gleznu ielā Saulkrastu pilsētas svētkos no Leona Paegles ielas līdz Bīriņu ielai, ir ļoti labs risinājums. Tur gleznām garām pagāja simtiem cilvēku, tādēļ pārdot kādu mākslas darbu ir daudz lielāka iespēja. Vēl labāks variants būtu teltis, jo pie mums mēdz līt lietus, bet tas jau turpmākajam.”

Lai arī sarunas par dzīvi un mākslu nav pabeidzamas, tuvojoties sarunas noslēgumam, S. Delgalve vēlreiz atcerējās pagājušā gada brīvdabas gleznu izstādi slimnīcas pagalmā. “Cilvēki bija apmierināti gan tādēļ, ka redzēja gleznas un viņiem bija iespēja satikt māksliniekus, gan arī ar piedāvātajiem veselības profilakses pasākumiem. Es atceros kādu gados vecāku kundzi ratiņos no aprūpes centra, kura mums sacīja paldies, piebilstot, ka diezin vai katram būs saprotams, kādas brīnišķīgas pārmaiņas šāds notikums ienes slimnīcas dzīvē.

Un vēl – ir labi, ka mēs jau varam sākt gatavoties laikus – jau piektdien uz slimnīcu aizvedām molbertus gleznu izstādīšanai. Mums palīdz slimnīcas saimnieciskās daļas vadītāja ar savu busiņu. Rīkot brīvdabas gleznu izstādi nav viegli, taču jūtam, ka tiek radīti apstākļi, lai visu varētu izdarīt pēc iespējas vieglāk un bez liekiem uztraukumiem. Tad tiešām saprotam, ka šajā vietā esam gaidīti.”

Materiāla pirmpublikācija Saulkrastu novada domes informatīvajā izdevumā “Saulkrastu Domes Ziņas”.