Uzdāvināt laiku un būt viens otram Apriņķis.lv
- Autors: Liene Ozola
Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Arnis Eltermanis. Foto – no Ķekavas novada pašvaldības arhīva
Katram no mums ir savas īpašās Ziemassvētku sajūtas un svinēšanas tradīcijas, bet cik bieži aizdomājamies par šo svētku būtību – kādēļ tos svinam un kas šai laikā ir vissvarīgākais? Ir cilvēki, kuri atver savu sirdi, lai palīdzētu citiem tikai svētkos, bet ir tādi, kas aizrautīgi darbojas sabiedrības labā visu gadu un spēj iedvesmot arī citus. Šajā svētku gaidīšanas laikā aicināju uz sarunu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jūrmalas iecirkņa prāvestu, Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Arni Eltermani un Ķekavas novada pašvaldības dienas centra “Gaismas iela” vadītāju Silviju Puisāni.
Mācītājs Arnis Eltermanis aicina Ziemassvētkos atcerēties par patiesajām vērtībām, apstāties ikdienas steigā un dāvināt saviem tuviniekiem visvērtīgāko dāvanu, kas nav nopērkama lielveikalā, – savu laiku.
– Ir cilvēki, kuriem ikdienā nav nekādas sasaistes ar reliģiju, bet vēlme Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu tomēr ir. Kāpēc tā?
– Tas ir pat loģiski, jo, ja mēs paskatāmies atpakaļ vēsturē, faktiski šie svētki ir baznīcas svētki. Visdrīzāk, tieši tāpēc cilvēki izjūt vēlmi būt baznīcā. Paldies dievam, mūsu valstī atceras šos svētkus un cilvēki nāk arī uz baznīcu – kaut vai reizi gadā, bet tomēr atnāk. Un tad ir iespēja viņus uzrunāt un pastāstīt par to, kas ir tās patiesās vērtības, ar kurām vajadzētu ikdienā dzīvot.
– Ziemassvētkus uzskata par dāvināšanas laiku. Kā jums liekas – kuras būtu tās dāvanas, ko būtu vērts dāvināt?
– Dāvināšana ir nākusi no baznīcas, jo te šo svētku lielākā dāvana, kas ir dota no Dieva, ir Kristus, viņa dēls, kas ir dzimis un mūs izglābis, un tā ir pirmā dāvana, kas veidojusi dāvināšanas tradīciju, ko turpinām arī mūsdienās. Dažiem šis garīgais aspekts ir zudis, bet, protams, ne visiem. Maziem bērniem gribas tās mantiņas, ko viņiem uzdāvina, bet tādā pieaugušo līmenī – var uzdāvināt savu laiku. Mēs zinām, ka dažādu mantu mums mājās visiem ir gana, tomēr cilvēki skrien pa veikaliem un meklē kaut ko. Taču svarīgi būtu apzināties, ka lielākā dāvana ir laiks un uzmanība, ko mēs varam viens otram veltīt. Ja tomēr dāvinām lietas, tad vajadzētu piedomāt par šo dāvanu, ko pasniedzam, – tai nebūtu jābūt dārgai, bet tai ir jābūt no sirds, iespējams, pat paša darinātai, tādai, kuru radot ir veltīts laiks. Kā senāk, kad vecmammas saadīja zeķītes, cimdiņus, cepurītes, šallītes. Tāda veida dāvana ir brīnišķīga, jo, to saņemot, tu saproti, ka cilvēks tur ir ieguldījis savu laiku, savu mīlestību un darbu.
– Tomēr ir daļa sabiedrības, kam nav ģimenes, un tas liek justies vientuļi. Kur viņiem meklēt svētku prieku?
– Tagad ir sociālie centri, arī Ķekavā tāds ir, kur notiek Ziemassvētku svinības. Draudze brauc ciemos pie vientuļajiem draudzes cilvēkiem – apciemo vai atved uz dievkalpojumu tos, kuri paši nevar tikt. Mans aicinājums ikvienam būtu – ja tu zini, ka tev kaimiņos ir kāds vientuļnieks, aizej pie viņa un pieaicini pie sava svētku galda Ziemassvētkos. Tā jau arī ir tā dāvana.
– Ziemassvētku laikā tiek rīkotas dažādas labdarības akcijas. Kāpēc cilvēki pievēršas ziedošanai un labdarībai tieši Ziemassvētkos?
– Tas arī ir saistīts ar dāvināšanas prieku un dāvanu no Dieva, kur tas ir radies, un tas cilvēkos pilnīgi zemapziņā darbojas, un viņi jūt, ka šie svētki ir tie dāvināšanas svētki. Protams, baznīca māca to darīt visu cauru gadu – tev jāpalīdz cilvēkiem ne tikai Ziemassvētkos, tas ir jādara regulāri un visu laiku. Bet, ja to tomēr dara vienreiz gadā, tad labāk to ir darīt vienreiz, nekā nedarīt nemaz.
– Bieži vien cilvēki nespēj dot tāpat vien, daudzi uztraucas par to, kā viņu ziedojums tiks izlietots…
– Raksti mums māca: nabagie pasaulē ir doti jums, lai jūs iemācītos žēlsirdību. Un, ja mēs tā paskatāmies, tad tas lūdzējs ir mans skolotājs, un, ja es esmu gatavs dot, es sevi izmainu, nevis esmu soģis, kurš iedod un saka: un tagad pamēģini tik kaut ko ne to nopirkt! Šai pieejai vajadzētu būt tādai – ja tu no brīvas sirds ziedo kādam un ja to dari ticībā, tad jāpaļaujas, ka Dievs zinās, ko ar to naudu darīt.
– Kāpēc mums katram būtu svarīgi dot citiem?
– Tas iemāca mums žēlsirdību, jo Dievs saka: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un tas dod cilvēkam arī mieru. Kādreiz esmu runājis ar cilvēkiem un jautājis, kas ir labāk – saņemt dāvanas vai dāvināt. Un bieži vien viņi atbild, ka dāvināt. Tur ir dāvināšanas prieks, un, ja to noķer un izgaršo, tad viss ir kārtībā. Tas ir tad, kad dāvini ar prieku, otra puse to pieņem, un tu esi brīvs un nedomā, kā tava dāvana tiks izmantota. Tā ir tāda patiesā dāvināšana.
– Vai arī šogad gaidāt ikvienu uz Ziemassvētku dievkalpojumiem?
– Protams. Tas ir brīdis, kad mazliet apstāties un padomāt, kāpēc mēs te dzīvojam, kāpēc mēs te skrienam, kāda tam visam ir jēga. Un faktiski Ziemassvētki, tāpat kā Lieldienas, ir laiks, kas mūsu dzīvi piepilda ar jēgu. Jo, ja mēs zinātu, ka mēs piedzimstam, nodzīvojam un nomirstam un ar to viss ir beidzies, tad jāsaka – kāda jēga to visu darīt un kāda jēga dzīvot? Bet, ja mēs ieskatāmies mūžībā, ka pēc šīs nāves nekas nebeidzas, gluži otrādi – vēl tikai sākas tā patiesā dzīve, tad tas iegūst pavisam citu jēgu un tad var saprast tās vērtības.
Uzmanība un rūpes par līdzcilvēkiem ir jūtamas Ķekavas novada dienas centrā “Gaismas iela”, un arī tur Ziemassvētku laiks ir ļoti īpašs. Dienas centra vadītāja Silvija Puisāne kopā ar saviem bērniem, kā viņa mīļi dēvē dienas centra apmeklētājus, gatavojas Ziemassvētkiem jau kopš novembra, rotājot telpas ar pašu darinātām dekorācijām, kas ne tikai izgrezno telpas, bet ļauj arī izjust prieku par iespēju darīt pašiem. Desmit gadu laikā Silvija šeit izveidojusi vidi, kur visi jūtas kā liela ģimene, un viņa aicina Ziemassvētkos priecāties par iespēju būt kopā.
– Kas ir šie cilvēki, kuri nāk uz dienas centru?
– Viena liela ģimene! Vecumi ir dažādi – no 18 līdz pat 77 gadiem. Tieši tas arī liek justies kā ģimenē, kur var mācīties cits no cita, dalīties pieredzē, un tā veidojas saikne dažādu vecumu cilvēkiem. Ikvienam ir jānotic tam, ka viņš ir nozīmīgs un var kaut ko izdarīt, tāpēc mēs caur šo ģimenisko vidi cenšamies cilvēkus iesaistīt un radīt apstākļus, kuros viņi savstarpēji palīdz cits citam, ciena un respektē otra personību. Mums ir divas mērķa grupas. Viena ir tie, kuri regulāri nāk uz nodarbībām dienas centrā, un tie ir 15 cilvēki. Viņu starpā ir cilvēki ar kustību traucējumiem un cilvēki ar demenci. Šī viņiem ir sociālās rehabilitācijas vieta lietderīgai laika pavadīšanai un kopā būšanai, kur nodrošinātas gan daudzveidīgas nodarbības, gan sociālās aprūpes pakalpojumi. Otra grupa ir pensionāri – apmēram 39 cilvēki. Šī viņiem ir laba iespēja socializēties, apmeklēt nodarbības un jēgpilni pavadīt laiku kopā ar domubiedriem.
– Vai Ziemassvētku laiks dienas centrā ir priecīgs laiks?
– Mums tie ir priecīgi svētki un ne tikai paši svētki, bet arī gatavošanās laiks. Visas dekorācijas gatavojam paši – gan papīra sniegpārsliņas, gan keramikas svečturīšus. Lielas dāvanas mēs nedāvinām, jo lielākā dāvana ir tas, ka mēs varam būt kopā, tas, ka mums blakus ir drauga plecs, tas, ka esam cits citam un zinām – ja ir kāda problēma, vienmēr būs kāds, kurš atbalstīs.
– Kā šeit svinēsiet Ziemassvētkus?
– Tas ir vesels ģimenes saiets, aicinām arī dienas centra apmeklētāju ģimenes. Mēs parasti sagatavojam pārskatu par to, ko gada laikā esam darījuši, sagatavojam fotogrāfijas, ko apskatīt, padziedam, šogad vilksim bluķi pa koridoru – redzēs, kas mums sanāks.
– Kādas dāvanas iepriecina dienas centra apmeklētājus?
– Vairāk par visām dāvanām iepriecina kopīgi pavadīts laiks. Ir jauki, ja kāds uz centru atnāk ar koncertu vai kā citādi paciemoties vai uzņem mūs. Ja no mantiskām lietām, tad mēs esam muzikāli – mums patīk dažādi mūzikas instrumenti, ko viegli izmantot, tas papildina gan muzikālos, gan teātra priekšnesumus. Par laimi, mums ir labs atbalsts ikdienā, tāpēc nevaram sūdzēties – spēj tikai strādāt!
Materiāls tapis sadarbībā ar Ķekavas novada pašvaldību.