Neredzīga cilvēka baltais spieķis un viedie palīgi ^{Apriņķis.lv}

Līdz ar tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē arī neredzīgiem cilvēkiem (tādu Latvijā ir aptuveni desmit tūkstoši) ir pieejamas dažādas ierīces, kas kaut nedaudz atvieglo viņu ikdienu un padara to interesantāku. Latvijas Neredzīgo biedrības Tiflotehnikas nodaļā tās par nelielu samaksu var dabūt jebkurš, kuram ir ģimenes ārsta vai acu ārsta atzinums par vājredzību vai aklumu.

Lielvārdietim Oļģertam Sietiņam jau ilgus gadus nācies sadzīvot ar redzes problēmām, arī operācija tikai uz kādu laiku tās samazinājusi, taču galu galā acu gaisma pazuda teju pavisam. Pēdējos divus gadus viņš samana vairs tikai gaismu un neskaidrus siluetus, un viņam ir piešķirta pirmā invaliditātes grupa. Līdz ar to Oļģerts ļoti novērtē palīglīdzekļu sniegto atbalstu. Izrādās, tādu viņam ir vesels klāsts, un, lai izrādītu un pastāstītu, kā tas viss darbojas, paiet pāris stundu. Taču vislielākais atbalsts viņa nepavisam ne vieglajā ikdienā ir sieva Guna.

Likteņa neparedzamie pagriezieni

Uzzinot viņu abu dzīves stāstu, kārtējo reizi nākas atzīt, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Oļģerta senči 19. gadsimta beigās no Popes Kurzemes pusē [viņš pats arī saglabājis izrunā kursenieku īso -a tādos vārdos kā “jaskrien”, “jaiet”, kā arī dažas citas savdabīgas formas, – aut.] aizbrauca uz Krieviju, Baškīriju, jo tāpat kā daudzi citi Latvijas laucinieki vēlējās iegūt savā īpašumā zemi – un tur to varēja dabūt lētāk. Izveidoja saimniecību – izcirta mežu, nolīda līdumu, uzcēla māju, iesakņojās. Kad Latvija 1918. gadā ieguva neatkarību un latviešiem bija iespēja braukt atpakaļ uz dzimteni, daudzi to izmantoja, bet daļa palika – arī Oļģerta saime. Pārdzīvoja sadzīšanu kolhozos, 1937. gada “lielo tīrīšanu”, kad nācās atstāt iekopto zemes stūri un pārcelties uz dzīvi citur – uz Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciemu. Tur arī pārdzīvoja Otro pasaules karu.

Latvijā Oļģerts ar vecākiem atgriezās tikai 1971. gadā. Tā kā skolā viņš bija sācis iet Krievijā, šeit turpināja mācības krievu plūsmā. Ģimenē runājuši latviski, tāpēc ar sarunvalodu nekad nav bijušas nekādas problēmas, bet radio un televīzijā teikto gan sākotnēji bijis grūtāk uztvert. Oļģerts uzsver, ka paaudžu paaudzēs ģimene bijusi īsti latviska, tāpēc, par spīti pārkrievošanai, valodu nav zaudējuši. Tiesa, lietojuši daudzus 19. gadsimtā tik ierastos no vācu valodas nākušos vārdus – kā ķisens (spilvens), gapele (dakšiņa), deķis (sega). Tas tāpēc, ka jaunie vārdi līdz Krievijai nenonāca. Atceroties arī, kā, Latvijā ieradies, cilājis klucīšus ar burtiem un brīnījies, kāpēc pie burta H uzzīmēts vertoļots (helikopters krievu valodā).

Kad iepazinies ar Gunu, izrādījās, ka arī viņas vecāki bija no tā paša Arhlatviešu ciema, kur dzīvoja Oļģerta ģimene, tikai viņi Latvijā bija atgriezušies agrāk un Guna dzimusi jau šeit. Vai nav brīnumi – kad Gunas vecāki 1972. gadā aizbrauca ciemos pie radiem uz Arhlatviešu ciemu, atklājies, ka viņi nopirkuši Sietiņiem piederējušo māju (bet tad jau neviens pat nenojauta, kā notikumi attīstīsies tālāk). Kad Oļģerts ar Gunu jau bija iepazinušies un ar nākamo vīratēvu skatījušies Gunas vecāku fotogrāfiju albumus, viņš pārsteigts iesaucies:  bet tā taču ir mana māja! Oļģerts pasmaida, ka Guna par vēlu sākusi viņu meklēt, kad jau bija no turienes projām.

Tā satecēja kopā divas dzimtas, kurām saknes bija gan Baškīrijā, gan Latvijā, un tai radās vēl jaunas atvases. Ģimenē visi ir ļoti darbīgi: Oļģerts ilgus gadus ar mašīnām darbojies, Guna – ar augiem (jau agri pavasarī viņu teju ik dienu var satikt Lielvārdes stādu placī). Kamēr vien acu gaisma ļāva, Oļģerts brīvajos brīžos rosījās ap jahtu, kas nes sievas vārdu. Tas bijis tāds nevis vaļas, bet sirdsprieks – burāt pa Daugavu kopā ar citiem entuziastiem. Nu gan jahta jau dažus gadus stāv krastā, bet nemiers vēl asinīs. Ja ne citādi, tad ir tur virtuāli – kad klausās audiogrāmatas par ūdeņiem, jahtām, burāšanu.

Pārbaudījums – šķērsot ielu

Pirms sākas iepazīšanās ar ierīcēm, Oļģerts silti iesaka citiem šādas ligas piemeklētajiem vai viņu tuviniekiem tās noteikti iegādāties. Kad aizbraukuši uz Latvijas Neredzīgo biedrības Tiflotehnikas nodaļu Strazdumuižā, noskaidrojies, ka var pirkt tik ierīču, cik ir nepieciešams. Par katru (arī tām, kas maksā vairākus simtus eiro) bijis jāsamaksā 7,11 eiro, pārējo sedz valsts.

Ļoti svarīgs neredzīga cilvēka atribūts ir baltais spieķis (kopš 1980. gada 15. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā Baltā spieķa diena). Oļģertam spieķis ir ar ritentiņu galā, jo tas palīdz vēl labāk apjaust vietu, kur atrodies, un noturēties uz ietves vai taciņas, ripinot ar to pa malu. Ir arī neredzīgie, kuri pa pazīstamu vidi pārvietojas, sasitot plaukstas vai sitot knipi – skaņa atbalsojas no vertikālām virsmām un ļauj saprast, kur tās atrodas. Oļģerts tā nedarot, bet, ejot pa telpām, ik pa brīdim apstājas un ieklausās, vai kāds netuvojas, lai neuzskrietu virsū. Laukā dzīvi vēl sarežģītāku par pārvietošanos un neuzskriešanu kam virsū padarot tas, ka ielu krustojumos nezini, vai var droši iet pāri. Tikai Rīgā luksofori ir aprīkoti ar skaņu sistēmu, kas signalizē – tagad var droši šķērsot ielu.

Lai gan varētu domāt, ka sabiedrība ir labi informēta par baltā spieķa nozīmi, realitātē tā diemžēl nav. Reti kurš auto piebremzē, redzot ielas vai ceļa malā cilvēku ar horizontāli augstu paceltu spieķi, kā ir paredzēts satiksmes noteikumos, un dod ziņu satiksmes dalībniekiem, ka šim gājējam ir problēmas ar redzi un viņš vēlas šķērsot brauktuvi. Jaunākās mašīnas, tostarp elektroauto, gan ir tā konstruētas, ka viedās sistēmas nobremzē gadījumā, ja cilvēks ir uz brauktuves, ko nevar teikt par vecākajiem spēkratiem. Oļģerts atzīstas, ka labāk paļaujas uz savu dzirdi, lai noteiktu, vai un kas ir trokšņa avots, bet nepaļaujas, ka tiks ievērots.

Vaicāts par to, cik lielas iespējas ir iegādāties īpaši sagatavotu suni, viņš norāda, ka tas ir ļoti dārgs prieks. Atbilstošas šķirnes kucēna iegāde nav tas dārgākais, bet gan speciālā apmācība, kas izmaksā aptuveni 25 000 eiro. Tāpēc tikai pāris desmitiem vājredzīgo un neredzīgo ir šāds četrkājains palīgs.

Palielināmie un citas ierīces

Aicināts izrādīt savu saimniecību, Oļģerts kā pirmās uzliek brilles ar dzelteniem stikliem – tās noderējušas tad, kad redze vēl bijusi, dzeltenā krāsa devusi kontrastainumu apkārtnei. Tagad viņam tās vairāk kalpojot kā dekoratīvs aksesuārs. Tāpat vājredzīgajiem var noderēt monokulārs, kas stipri palielina bildi un ļauj izlasīt, piemēram, autobusu kursēšanas sarakstu pieturā. Arī palielināmais, kuru uzliek uz teksta un kam uz ekrāna var mainīt krāsas fonam un burtiem, jo katram cilvēkam ar redzes problēmām ir savs spektrs, kas labāk uztverams. Kad vēl varējis ko saredzēt, viņam ērtākie bijuši balti burti uz melna fona. Guna piebilst, ka arī pati šad un tad to lieto, piemēram, pēc darba dārzā, kad ierauta rokā skabarga, to ar palielināmo varot labāk saskatīt un izvilkt.

Un tad vēl eiromonētu “maciņš”, kur katra monēta pēc vērtības tiek ievietota savā sadaļā – tā ir ērtāk norēķināties, jo var tās sataustīt. Turklāt monētām robiņu raupjums un biežums ir atšķirīgi. Oļģerts izņem vienu, aptausta un saka: tai jābūt 50 centu monētai. Un ir arī! Savukārt banknotes atšķiras pēc izmēra – tās ir lielākas atkarībā no vērtības. Latiem bijuši iestrādāti punktiņi pie cipariem, kas gan ar laiku nodiluši.

Un vēl vienkārša, bet ļoti parocīga ierīce. Ja sagribas iedzert kafiju vai tēju, bet baidies, ka pārliesi ūdeni pāri krūzītes malai un applaucēsies, lieti noder maza elektroniska uzmaviņa ar trim metāla “ūsām” – kad sasniegts vajadzīgais līmenis, tā skaļi signalizē un vibrē. Signāls maina toni, ja ūdeni turpina liet un tas jau ir tuvu trauka maliņai. Lielākiem traukiem ir ierīce ar garākiem taustekļiem.

Savukārt, ja grib zināt, cik silts vai auksts ir telpās, to var palīdzēt izdarīt gudrais termometrs. Lūk, tas teic, ka istabā ir plus 21. Izbāžot to laukā pa logu un paturot, tas noziņo arī āra temperatūru – plus 10. Tikpat izpalīdzīgs ir rokas vai galda pulkstenis, kas pasaka ne tikai to, cik ir precīzs laiks, bet arī datumu, gadu un nedēļas dienu. Esot arī taustāmie laikrāži, bet runājošie, Oļģertaprāt, ir daudz ērtāki.

Līdzīgi darbojas arī ķermeņa termometrs – ieslēdz, ieliec padusē, un pēc kāda laika tas pasaka, cik uzkarsis esi. Arī asinsspiediena mērītājs un svari (kam nepieciešams, arī glikometrs) ir aprīkoti ar balss funkciju. Esot arī krāsu noteicējs.

Un kur tad vēl pildspalva ar balss funkciju nolasīšanai no speciālām uzlīmēm, kas ir izvietojamas uz dažādām lietām – piemēram, medikamentiem var pievienot informāciju par to, kam tie paredzēti, kad beidzas derīguma termiņš, instrukciju. Var arī paņemt to līdzi uz aptieku, lai speciālists to ieraksta. Tikpat labi šos marķierus var uzlīmēt uz puķupodiem, ievārījuma burciņām un tā tālāk.

Robertiņš un viedtālrunis

Viens no vecākajiem un primitīvākajiem palīglīdzekļiem ir audioatskaņotājs, kuru var klausīties dažādos formātos – radio, CD, kasetes, ir USB, SD. Tam ir reljefas un krāsainas pogas ar cipariem. Diemžēl šai ierīcei sanācis nodarīt pāri – gadījies uzliet virsū zaptsūdeni. Nu Robertiņš, kā viņš iedēvēts, uzmetis lūpu un lāgā negrib atsaukties uz aicinājumu pastrādāt. Jau krietni advancētāka ir ierīce “WebBox3”, kam vajadzīgs savienojums ar internetu, – arī tā ļauj klausīties gan radio, gan raidierakstus dažādās valodās un par dažādiem tematiem, ir pieeja Neredzīgo bibliotēkai – var “lasīt” žurnālus, avīzes, grāmatas. “Teju visa pasaule ir tur satilpināta,” teic Guna.

Jautāts, cik grāmatu pa ziemu noklausījies, Oļģerts atklāj, ka trīsdesmit piecas. Un cik ilgu laiku paņem vienas biezākas grāmatas lasīšana? Tāda ar astoņsimt lappusēm – aptuveni nedēļu, turklāt – kas esot ļoti ērti – jebkurā brīdī vari apturēt lasīšanu, un, kad atkal ieslēgsi, stāstījums turpināsies no vietas, kur beidzi. Svarīgi gan esot, kurš to ir ierunājis un cik laba ir dikcija. Esot viens pazīstams latviešu aktieris, kurš tekstu ierunājis tik neizteiksmīgi un monotoni, ka netīkot nemaz klausīties, bet ir arī tādi, kas lasa “daudzbalsīgi” un izteiksmīgi, un to, lūk, ir bauda klausīties.

Taču vislielākais prieks Oļģertam esot par viedtelefonu. Kādreiz daudz izmantojis arī datoru, bet tagad to atlicis malā. Jaunajai programmai, kas būtu ļoti noderīga, vajadzīgs jauns dators, jo vecais to nespēj pavilkt. Arī programma ir krietni uzlabota – sākot jau ar robotizēto balsi, kas kļuvusi dzirdei patīkamāka, un arī izruna ir gramatiski precīzāka. Viedtālrunis esot visdārgākais aparāts – maksājis vairāk par 700 eiro, valsts segusi 450 eiro. Taču tas tiešām atmaksājoties, jo tam esot virkne noderīgu funkciju.

Visas darbības var veikt, vadot ar pirkstu pa ekrānu vai izmantojot podziņas, robotizēta balss, kas runājot ļoti ātri, bet Oļģerts jau esot piešāvies uztvert teikto, komentē un palīdz saprast, kā rīkoties tālāk. Šo ierīci var izmantot ne tikai zvanīšanai, īsziņām, bet arī daudz kam citam. Varot, piemēram, nobildēt ciemiņu, piemēram, žurnālisti. Pēc kāda mirkļa atšifrējums fotogrāfijai skan šādi: “Tā ir sieviete, kurai ir pelēka jaka ar kapuci. Izskatās, ka viņa smaida. Sēž viņa uz brūna dīvāna, kam stūrī ir nolikta sarkana soma.” Tā nav tikai izklaide, šāda opcija var labi noderēt, ja esi izgājis laukā un apmulsis, jo nezini, kur atrodies. Nofotografējot šo vietu, viedierīce var palīdzēt tikt skaidrībā.

Oļģerts tic, ka varbūt kādu dienu viņš varēs uzkāpt uz savas jahtas un ierīces palīdzēs viņam atkal burāt – sajust vēju un viļņus Daugavā.