Unikālais Siguldas simbols – spieķis ^{Apriņķis.lv}

Spieķu veidošanas tradīcijas aizsākumi meklējami 19. gadsimta beigās, kad tika izveidots dzelzceļa maršruts Rīga–Pleskava un Rīga–Valka. Sākās tūrisma uzplaukums, un daudz cilvēku devās uz Siguldu, lai izstaigātu Gaujas senlejas takas. Šai nodarbei labi noderēja spieķis. Jau 200 gadu senos rakstos par Siguldu ir teikts, ka vietējie iedzīvotāji tirgojuši tūristiem spieķus. Sākumā tie bija vienkāršāki, nemizoti, taču laika gaitā katrs meistars centās savus spieķus padarīt īpašus, tos izdaiļojot ar iededzinātiem zīmējumiem.

Mūsdienās spieķus darina pieci amatnieki. Viena no tiem ir Antra Plavgo, kuras darbnīcā Siguldas pils kompleksā viesojās arī “Rīgas Apriņķa Avīze”.

Spieķu meistara prasmes

– Antra, cik sen jūs jau nodarbojaties ar spieķu darināšanu, un kā apguvāt šīs prasmes?

– Iemācījos šo prasmi no sava vīra ģimenes un nodarbojos ar to aptuveni 30 gadu. Ar spieķu darināšanu sāka nodarboties mana vīra vecāki, kad atgriezās no Sibīrijas. Spieķu gatavošanā man palīdz arī vīrs, bet pārsvarā šeit darbnīcā darbojos es. Spieķu darināšana ir prasme, ko nekur citur nevar iemācīties, vienīgi nodot no paaudzes paaudzē. Arī citi spieķu darināšanas meistari savas prasmes ir ieguvuši šādā veidā. Interesanti, ka padomju laikos bija periods, kad spieķu darināšana pārdošanai tika izliegta, visi amatnieki tika saukti par spekulantiem.

– Pastāstiet, lūdzu, kā notiek spieķu izgatavošana!

– Vispirms ir jāsameklē atbilstošs koks. Pārsvarā izmantoju koku no tuvējiem mežiem, bet koku lielajiem spieķiem reizēm meklēju arī citur. Lai varētu izgatavot lielos spieķus, kokam jāaug aptuveni 20 gadu. Spieķus gatavo no krūkļiem, retāk – no ievām vai kārkliem.

Koku var ievākt tikai tad, kad tam nav lapu, tātad vēlā rudenī līdz salnām un pavasarī, kad ir nokusis sniegs, bet vēl nav izplaukušas lapas. Ir jāievāc diezgan daudz koku, turklāt visiem spieķiem – gan lielajiem, gan mazajiem – tas jāgriež līdz zemei, jo tikai no tās daļas var locīt spieķi. Sākumā kokus liek vārīties, lai tie kļūtu mīksti. Vārot lielos kokus, jāsakurina liels ugunskurs, tāpēc ar spieķu darināšanu var nodarboties tikai tie, kuri dzīvo privātmājā. Pilsētā uz balkona tādu ugunskuru nesakurināsi. Pēc vārīšanas kokus nomizo, saliec galus un liek žāvēties tādā vietā, kur netiek klāt saule, jo saulē spieķi kļūst tumši.

Kad spieķis ir izžuvis un ieņēmis vajadzīgo formu, jānoslīpē visi negludumi. Tā ir darba nepatīkamākā daļa. Kad spieķis ir noslīpēts gluds, var sākt to izrotāt. Sākumā iededzina rakstus, tad izkrāso. Starp citu, daži instrumenti, ar ko iededzinām rakstus, ir pašu taisīti, tādus nekur nopirkt nevar. Kad izrotāšana pabeigta, spieķis tiek nolakots.

Dizaina un krāsu īpatnības

– Pēc kādiem principiem izvēlaties spieķa dizainu?

– Pieturos pie tā, kādi Siguldas spieķi tradicionāli ir izskatījušies – ar iededzinātiem rakstiem, zaļu un sarkanu krāsu un zaru vietās uzzīmētām sejiņām.

– Vai to varētu saukt par latvisku dizainu? Kādēļ tieši sarkana un zaļa krāsa?

– Jā, spieķu dizainā daudz tiek izmantoti latvju raksti, piemēram, Laimas zīme, jumis, auseklis, zalktis, saules zīme, Māras koks un tamlīdzīgi. Sarkano un zaļo krāsu sākotnēji lietoja tādēļ, ka tās bija vienīgās pieejamās krāsas. Šobrīd nav jēgas sakrāsot spieķi daudz un dažādās krāsās, jo tas nebūs glīti. Sarkanu un zaļu nevarētu uzskatīt par nelatviskām krāsām, jo daudzos tautas amatnieku izstrādājumos ir sastopamas šīs krāsas. Ornamentu vēsturē sarkanā, zaļā un dzeltenā bija galvenās krāsas.

Lielie spieķi ir pieejami arī nekrāsoti, tikai ar iededzinātām zīmēm. Sākumā raksti ir gaišāki, bet saules ietekmē tie kļūst tumšāki. Ja neskaita rakstu zīmes, gandrīz katram spieķim zaru vietās iededzinu sejiņas, tāpēc varētu teikt, ka katrs spieķis ir atšķirīgs. Protams, ir līdzīgāki eksemplāri, bet divu pilnīgi vienādu nav.

– Vai izgatavojat vēl kādus suvenīrus?

– Tā kā ienākumi no spieķiem nav tik lieli, lai nosegtu īres izmaksas, gatavojam arī citus suvenīrus no koka. Pēdējā laikā tūristu iecienīti ir koka magnētiņi ar spieķa simbolu. Tā kā tas viss ir roku darbs, reizēm pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un es nepaspēju sataisīt tik daudz magnētiņu, cik vajadzētu. Reizēm ķīnieši brīnās, kāpēc nevar nopirkt, piemēram, desmit vienādus magnētiņus. Katrs ir mazliet atšķirīgs, jo ir roku darbs.

Patiesību sakot, karstākajā tūrisma sezonas laikā – no maija līdz oktobrim, kad nobirst zelta lapas, – suvenīru izgatavošanai ir ļoti maz laika, jo jāapkalpo viesi, jāvada nodarbības. Stāstu un rādu apmeklētājiem, kā tiek gatavoti spieķi, un mazos spieķīšus katrs var sev izgatavot pats, iededzināt un izkrāsot ornamentus.

Jaunieši bez spieķiem

– Pirms kāda laika presē lasīju ziņu, ka mācīsiet spieķu izgatavošanas prasmes skolēniem. Vai skolēni ir ieinteresēti?

– Jā, skolēni darbnīcu apmeklē regulāri, kopā darbojamies un gatavojam spieķīšus. Pirms tam izvāru kociņus, tad kopā tos lokām un mizojam. Taču pagaidām neviens nav izrādījis interesi ar to nodarboties padziļināti. Vispār jaunajiem cilvēkiem šis darbs nešķiet īpaši saistošs, jo tas prasa lielu pacietību, nemaz nerunājot par to, ka tas ir fiziski smags darbs.

Kādu laiku gan man darbnīcā palīdzēja viena jauniete, kurai patika mākslinieciskas nodarbes. Prom ejot, viņa man uzdāvināja pašas radītu gleznu ar spieķiem. Mūsdienās vecāki bieži liek bērnam izvēlēties profesiju pēc principa, kur vairāk varētu nopelnīt naudu, un šīs jomas parasti nav saistītas ar mākslu. Taču es uzskatu – ja dari darbu, kas tev patīk, būs arī nauda.

– Jūsu darbnīca atrodas skaistā vietā – nesen atjaunotajā Siguldas pils kompleksā, ko apmeklē daudz tūristu. Vai citi spieķu meistari nav mazliet greizsirdīgi?

– Šai vietai ir gan plusi, gan mīnusi. Atrašanās vieta ir laba, taču jāmaksā īre, visu laiku jābūt uz vietas un grūtāk ieplānot sev brīvo laiku. Darbs nav viegls, tas ir izteikti sezonāla rakstura. Kā nobirst pēdējā zelta lapa, tā tūristi ir prom. (Smejas.)

Pieprasījums nemainīgs

– Kā pēdējos gados mainījies pieprasījums pēc spieķiem?

– Manuprāt, pieprasījums nav daudz mainījies, taču spieķu ražotāju ir kļuvis krietni mazāk. Siguldas spieķis ir unikāls suvenīrs. Tādus mazus spieķīšus neatradīsiet nekur pasaulē. Jā, ir lielie spieķi, bet arī ne tādi kā Siguldā, ne ar iededzinātiem rakstiem un krāsaini.

– Ja kāds izdomātu kaut kur citur Latvijā gatavot šādus spieķus, tas būtu iespējams? Vai arī Siguldas spieķi aizsargā autortiesības?

– Siguldas spieķis ir tik sens izstrādājums, ka to nevar aizsargāt ar autortiesībām. Līdz ar to jebkurš drīkst tādus izgatavot.

– Vai, domājot par nākotni, jums ir pārliecība, ka spieķu darināšanas prasme neizzudīs?

– Pārliecināti mēs nevaram būt ne par ko, bet es ceru, ka šī tradīcija turpināsies. Tūristu skaits Siguldā pieaug, Siguldas Attīstības aģentūra aktīvi strādā pie tā, lai popularizētu Siguldas tēlu pasaulē. Un rezultāti ir. Manuprāt, nav tādas valsts, kuras tūristi nebūtu Siguldā viesojušies.