Aiga Rotberga: Mēs nedrīkstam noteikt, kuram dzīvot, kuram ne ^{Apriņķis.lv}

Par ginekologa profesiju sapņojusi kopš pamatskolas

Aiga Rotberga ir dzimusi Jēkabpilī, skolā gājusi Bauskas pusē. Un tieši skolas gados viņā radusies interese par medicīnu. Aigas tēvs bijis veterinārārsts, un meitenei ļoti paticis braukt tētim līdzi, kad viņš izsaukts, piemēram, uz govs dzemdībām – pieņemt teliņus. “Es mācījos kādā 5. klasē, kad sapratu, ka gribu būt klāt arī pie cilvēku dzemdībām. Es vēl vecākiem toreiz prasīju, kā sauc to, kurš pieņem dzemdības. Tad arī es viņiem teicu, ka gribu būt ginekoloģe. Tas bija mans sapnis, uz kuru es mērķtiecīgi gāju,” atceras Aiga.

Mācoties vidusskolā, viņa devusies uz Bauskas slimnīcu un lūgusi, lai ļauj vasaras laikā pastrādāt Dzemdību nodaļā par sanitāri. Tā bijusi Aigas pirmā praktiskā saskarsme ar dzemdībām. Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete iestājās Latvijas Medicīnas akadēmijā [tagad Rīgas Stradiņa universitāte, – aut.], lai kļūtu par ginekoloģi. Visvairāk Aigu interesējušas tieši dzemdības, bet dzīve, protams, piespēlējusi arī citas lietas, piemēram, operācijas. Daktere gan atzīst, ka arī operēt viņai ļoti patīk.

Ar Pierīgu mediķes dzīves gaitas savijušās pirms septiņiem gadiem, kad Siguldas slimnīca uzaicināja viņu ieņemt Dzemdību nodaļas vadītājas amatu. Rotbergu ģimene pārcēlās uz dzīvi Siguldā, bet nu jau divus gadus sauc sevi par inčukalniešiem. Tieši Siguldā Aiga Rotberga kopā ar citiem medicīnas speciālistiem pirms diviem gadiem nodibināja klīniku “Ģimenes sirds”, kuras galvenā misija ir palīdzēt pāriem ar pazeminātu auglību dabīgā ceļā ieņemt bērniņu.

Sirdsapziņu noslāpēt ir ļoti viegli…

Strādājot Bauskas slimnīcā par sanitāri, Aigai ar abortiem neesot nācies saskarties. Pirmā saskarsme notikusi tikai tad, kad, jau būdama pirmā kursa studente, viņa gaidījusi savu pirmo bērniņu un gulējusi Rīgas slimnīcā uz saglabāšanu. Dzemdību nodaļa bijusi pārpildīta, tāpēc topošā māmiņa ievietota vienā palātā ar sievietēm, kuras bija atnākušas uz abortu.

“Man jau to neviens neteica, ka viņas gaida abortu. Es nevarēju saprast, kāpēc tās sievietes raud, pirms viņas kaut kur tiek aizvestas, un kāpēc atkal raud, kad tiek atvestas atpakaļ un pamostas. Es nevarēju saprast, kas notiek, uz kādām procedūrām viņas ir atnākušas, ja reiz tik daudz raud un pārdzīvo. Tikai pēc tam es sapratu, ka tās sievietes ir ieradušās uz legālo abortu. Tā bija mana pirmā personīgā saskarsme ar to, kā tas ir, kad sieviete raud nevis tā vienkārši, bet raudiens burtiski laužas ārā no viņas dvēseles,” atminas Aiga.

“Tad, kad es jau studēju tālāk, mērķtiecīgi apgūstot tieši ginekoloģiju, obligātajā mācību programmā ietilpa abortu taisīšana. Toreiz es kaut kā biju iemācījusies ar to sadzīvot. Sirdsapziņu apklusināt var ļoti viegli, tas nemaz nav tik grūti… Ja godīgi, es nemaz nezinu, vai topošajam ginekologam studiju laikā ir tiesības atteikties no abortu veikšanas. Es tobrīd to darīju un diezgan daudz, jo arī paši dakteri bieži vien negrib taisīt abortus – viņiem tas nepatīk,” neslēpj Aiga.

Arī darba gaitu pirmajos gados daktere abortus esot taisījusi diendienā, turklāt pa vairākiem. Aiga nevar teikt, ka tas viņu toreiz būtu kā emocionāli iespaidojis, jo komunikācija ar pacientēm faktiski nenotiek. Sieviete atnāk uz slimnīcu, viņa tiek iemidzināta, un tikai tad tiek saukts ginekologs. Viņš var pat nepaskatīties uz sievietes seju, ir tikai viņas vārds un uzvārds, kas jāieraksta dokumentos. Šad un tad tomēr bijušas reizes, kad Aiga piegājusi pie pacientes, lai viņu izrakstītu no slimnīcas, un redzējusi viņas acīs asaras. Tad gan nācies aizdomāties, ka notikušais nav tikai medicīniska manipulācija, bet kas vairāk… Tiesa, sievietes, kuras izšķīrušās par abortu, nemēdz izkratīt sirdi medicīnas personālam, kas viņām ir tikai sveši cilvēki.

“Bieži vien man ir jautājuši, ko es saku sievietei, kura atnākusi pie manis, lai taisītu abortu. Es neko nevaru atbildēt, jo pie manis nenāk. Sieviete, kura nolēmusi veikt abortu, mērķtiecīgi dodas pie daktera, būdama pārliecināta, ka netiks atrunāta vai kaut kā iespaidota. Patiesībā ir pat atsevišķi gadījumi, kad notiek pretējais – sieviete nav domājusi taisīt abortu, bet viņas veselības stāvokļa vai kādu citu iemeslu dēļ mediķi piedāvā viņai to darīt. Tad gan gadās tā, ka sieviete vispirms atnāk pie manis uz konsultāciju. Tā gadās…” stāsta Aiga.

Brīnumi notiek, pat ja netic Dievam!

Mediķes attieksme pret abortiem krasi mainījusies pirms desmit gadiem, kad viņa kļuvusi par kristieti. “Ja kādreiz, veicot abortus, man radās jautājums, cik tas ir labi, cik tas ir pareizi, tad savu sirdsapziņu, ja tā ierunājās, es mēģināju tā kā pieklusināt, sak, nu nē, beidz taču, es tikai daru savu darbu, turklāt Latvijas likumi to atļauj. Tas viss taču ir normāli un legāli. Kāpēc gan ne? Tas ir tikai darbs, par kuru es saņemu naudu… Jā, tikai tad, kad es kļuvu kristiete, tikai tad man nāca šī dziļā izpratne, ka tā tomēr ir slepkavība,” skarba savā atklāsmē ir Aiga.

“Tikai tad, kad saproti, ka tava dzīvība ir vērtība, apjaut, ka arī citu cilvēku dzīvība ir vērtīga, vienalga, kādā attīstības stadijā vai posmā tā ir. Mums nevienam neienāktu prātā, piemēram, cilvēku pusmūža gados nogalināt tikai tāpēc, ka viņš ir saslimis ar kādu neārstējamu slimību. Tad kāpēc gadījumā, kad bērniņš ir tikai pašā pirmajā savā attīstības posmā un mēs viņam konstatējam kaut kādu defektu, kāpēc tad mēs drīkstam izlemt, vai viņam ļaut dzīvot vai neļaut? Mēs nedrīkstam būt tiesneši, kas nosaka, kuram dzīvot, kuram ne,” uzskata ginekoloģe.

“Es esmu par dzīvību! Es vienmēr meklēju iemeslu, lai attaisnotu to, kāpēc katram konkrētajam bērniņam nav jāatņem dzīvība, ka tomēr jādod viņam iespēja piedzimt. Žurnālistiem patīk jautājums par to, vai medicīnā gadās tā, ka nav šī attaisnojuma, ka nākas izšķirties starp sievietes un viņas vēl nedzimušā bērna dzīvību. Jā, tādas situācijas tiešām ir. Tomēr tā gadās tik reti, ka man uzreiz pat nenāk prātā, tādēļ tādas situācijas uzskatu par izņēmumiem. Dažu izņēmumu dēļ mēs nevaram kaut ko vispārināt,” uzskata pieredzējusī ginekoloģe.

Biežāk varot saskarties ar to, ka jau grūtniecības laikā auglim atklājas kāda patoloģija vai defekts. Aiga stāsta, ka šādos gadījumos ir divi galvenie aspekti: “Neskatoties uz to, ka esmu ārsts, mediķis un profesionālis, es esmu arī ticīgs cilvēks – ticu Dieva pārdabiskajam spēkam un brīnumiem. Un ir bijušas reizes, kad mēs esam lūguši par tādu bērniņu un viņš ir piedzimis pilnīgi vesels. Tā cerība ir vienmēr, un vienmēr ir iespēja piedāvāt sievietei atteikties no domas par abortu. Reizēm, pat ja pati sieviete netic Dievam, notiek brīnumi!

Tomēr pat tad, ja kāda patoloģija nav savienojama ar bērniņa dzīvību, ja mēs zinām, ka agri vai vēlu tas, iespējams, beigsies ar viņa nāvi, tad ir pavisam citādi, ja sieviete pieņem lēmumu veikt abortu un nogalināt viņu. Tad uz šo sievieti gulstas ļoti liela, pat milzīga, atbildība. Mēs redzam, ka viņas dvēsele tiek iedragāta, ka sievietei ar to nākas dzīvot un sadzīvot. Viņas sirdij un dvēselei pēc tam ir nepieciešama dziedināšana… Cita lieta ir, ja sieviete varbūt izvēlas nedarīt neko, bērniņš nomirst pats, un viņa vienkārši dzemdē viņu jau mirušu. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas… Kaut arī rezultāts varbūt ir vienāds, bet attiecībā uz sievietes psiholoģiju tam ir pilnīgi atšķirīga ietekme.”

Aiga droši zina, ka viņa nav vienīgā ginekoloģe-ķirurģe Latvijā, kura neveic abortus. Iespējams, ka mediķu ar tādiem pašiem uzskatiem kā viņai ir pat diezgan daudz. Jautājums ir par to, vai šie Aigas kolēģi runā par to tikpat atklāti, cik viņa. Daktere nenoliedz, ka no kolēģu puses viņa varētu saņemt nosodījumu par to, ka atteikusies no abortu taisīšanas, bet viņai tas esot vienalga.

Mums nav tiesību nogalināt!

Neviens gan Aigai to pārmetis neesot, bet viņa nezina, kā būtu, ja tagad strādātu kādā slimnīcā, kur būtu pakļauta iekšējās kārtības noteikumiem un nodaļas vadītājam. Vai slimnīcai tāda darbiniece, kura atsakās taisīt abortus, būtu vajadzīga?

“Tad, kad pieņēmu lēmumu atteikties no aborta operācijām, es tieši strādāju lielā slimnīcā. Lēmumu es pieņēmu vienas dienas laikā, un man tiešām radās šis apdraudējums zaudēt darbu. Nākamajā dienā, kad gāju uz darbu, es sapratu, ka nu man ir radies risks tikt atlaistai. Tomēr es šo izaicinājumu pieņēmu un biju gatava gan atlaišanai, gan mediķes karjeras, kas nupat tikai bija sākusies, sagrūšanai. Biju ar mieru strādāt kaut vai veikalā par pārdevēju, ja nevarēšu vairs būt ginekoloģe. Tomēr notika citādi, jo tieši tajā pašā dienā es saņēmu uzaicinājumu no Valmieras slimnīcas, kur man piedāvāja nodaļas vadītājas amatu. Zīmīgi ir tas, ka Valmieras slimnīcā abortus netaisa. Es nedomāju, ka tā bija sagadīšanās. Uztvēru to kā atbildi no Dieva. Viņš mani izveda ārā no vietas, kur es vairs nevarēju uzturēties. Dievs man lika saprast, ka es esmu vajadzīga tajā profesionālajā laukā, kur jau darbojos,” pārliecināta ir Aiga. Daktere zina, ka Siguldas slimnīcā aborti šobrīd tiek veikti, bet laikā, kad viņa tur bijusi Dzemdību nodaļas vadītāja, tādas operācijas nav taisītas.

Oficiālā statistika liecina, ka, lai arī nedaudz, bet pēdējo gadu laikā abortu skaits Latvijā sarūk. Jautāta, vai tas nav saistīts ar cilvēku skaita samazināšanos, Aiga teic, ka, viņasprāt, tas noteikti nav īstais iemesls. Viņa domā, ka savus augļus dod gan sabiedrības izglītošana šajā jautājumā, gan arī kontracepcijas līdzekļu plašāka lietošana. Tajā pašā laikā aborti tiek taisīti visu vecumu sievietēm, tostarp nepilngadīgām, pat līdz 12 gadus vecām meitenēm.

“Šie ir tie grūtie jautājumi…” teic daktere. “Tomēr es uzskatu – vienalga, kāda ir situācija, mums nav tiesību nogalināt. Vērtējot tādas situācijas, es vienmēr sev jautāju, kā mēs varam līdzēt, ko mēs varam darīt, lai visu vērstu par labu nenogalinot. Es zinu vairākas sievietes, kuras ir dzemdējušas 16 gadu vecumā, un tas viņām pēc tam dzīvē ir vienīgais bērns. Un tad viņas savos 40 vai 50 gados, kad bez rezultāta daudzus gadus mēģinājušas palikt stāvoklī, saka, cik labi, ka toreiz nav gājušas uz abortu, kaut arī tāda doma bijusi!”

Vai pēc ārkārtējās situācijas bērnu dzims vairāk?

Jau otro mēnesi Latvijā turpinās pandēmijas dēļ izsludinātā ārkārtējā situācija. Tās dēļ daudzi tagad vairāk laika pavada mājās – ģimenes lokā un kopā ar dzīvesbiedru. Protams, ir diezgan naivi cerēt, ka šī situācija, kas izraisījusi nopietnu ekonomisko krīzi, varētu izraisīt dzimstības bumu, tomēr, kā novērojusi daktere Aiga Rotberga, pozitīvu tendenci šajā jomā varētu sagaidīt. “Esmu piefiksējusi, ka tieši šobrīd uzskaitē stājas vairāk grūtnieču. Mūsu klīnika daudz strādā ar pāriem, kuriem ir pazemināta auglība, tādēļ man tam ir savs skaidrojums.

Beidzot cilvēki ir mājās, viens pie otra, nevis kā parasti – aizņemti darbos un komandējumos. Uz to, ka dzīvesbiedrs daudz vairāk ir blakus, reaģē gan ķermenis, gan fizioloģija, tagad daudziem regulārākas ir seksuālās attiecības. Es domāju, ka tas ir galvenais iemesls tam, ka daudzi pāri, kuriem līdz šim nebija sekmējies tikt pie bērniņa, tagad to varēs izdarīt. Protams, vēl ir pagājis pārāk maz laika, lai šī tendence atspoguļotos statistikā, tomēr uz mūsu klīniku “Ģimenes sirds” tagad gandrīz katru dienu piezvana kāda sieviete, kurai beidzot izdevies palikt stāvoklī.”

Pati Aiga ir sešu bērnu māmiņa. Jaunākajai meitiņai ir tikai divi gadiņi, bet Rotbergu ģimenes pirmdzimtais jau sasniedzis 19 gadu vecumu. Kā smaidot teic laimīgā māmiņa, viņai mājās ir visu vecumu bērni – gan bērnudārznieki, gan pusaudži, gan pilngadīgas atvases. Savām pacientēm daktere mēdzot teikt, ka nav vērts domāt, ka, piemēram, pēc trešā bērna piedzimšanas dzīve varētu apstāties, jo ģimene ir pārāk liela.

Pati Aiga var apliecināt, ka tas ir tikai mīts, jo tieši kopā ar bērniem mēs savu dzīvi varam izdzīvot pa īstam. Kopā ar viņiem mēs noteikti nepazaudēsim to, kas esam. Bērni nav tie, kas “apēd” mūsu laiku, enerģiju un iespējas piepildīt savus sapņus. Toties tad, kad mūsu dzīve tuvosies savai nogalei, mēs visā pilnībā sapratīsim, ka vienīgais īstais, labais un vērtīgais, kas pēc mums paliks, ir mūsu bērni un mazbērni.

“Savās konsultācijās es no sievietēm, kuras ir jau gados, ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka, ja viņām jaunībā būtu bijusi tā gudrība, kas ir šobrīd, viņas noteikti būtu dzemdējušas vairāk,” sarunas noslēgumā saka Aiga Rotberga – ginekoloģe, kura pirms desmit gadiem atteicās veikt abortu operācijas.