No aprites neizmukt (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Arnis Švānfelds
Izcirtumos paliek aizvien mazāk koksnes atlikumu – meža nozare mācās izmantot visu. Foto – Arnis Švānfelds
Aprites ekonomika ir viens no konceptiem, kas tiek stabili iesakņots Eiropas un Latvijas plānošanas līmeņos. Tā jau ienāk un ienāks ikdienas dzīvē un biznesā aizvien vairāk. Pamatā ir sapratne, ka uz zemeslodes faktiski nav neizsmeļamu vai vismaz nesabojājamu resursu. Pat tādu atjaunojamo resursu kā mežs, neilgtspējīgi apsaimniekojot, cilvēka tehniskais ģēnijs var noplicināt līdz nožēlojamam stāvoklim.
Līdzšinējais pasaules tehniskais progress vairāk bijis lineārs: iegūt resursu, to lietot, izmest atkritumos un atkal visu atkārtot. Aprites ekonomikā resursiem būtu jākustas pa apli – dabas resursi vai materiāli mazāk nonāk atkritumos, bet atjaunotā vai pārstrādātā veidā atgriežas ekonomiskajā apritē. Produktu un materiālu izmantošana aprites ekonomikā ir ilga, kad pienāk produkta lietošanas laika beigas, tas tiek atjaunots vai pārstrādāts un tiek lietots atkal.
Taisne neder, vajag apli
Kas īsti notiks, ja cilvēce globāli saimniekos neilgtspējīgi? Aug atkritumu apjoms, palielinās piesārņojums, samazinās kritiski nepieciešamie resursi, degradējas ekosistēmas, un pasliktinās atjaunojamo resursu stāvoklis. Skaidrs, ka, uzkrājoties negatīvajām sekām (un tās uzkrājas), agrāk vai vēlāk tiek sasniegts punkts, kad noturēt iepriekšējo izaugsmi un arī nodrošināt labklājību, veselīgu dzīvi tīrā vidē vairs nebūs iespējams. Var gaidīt, ka šis brīdis pienāks, bet var arī savlaicīgi gatavoties, pieņemot, ka tas izdosies.
Eiropas Savienības dokumentos pausts, ka tieši aprites ekonomikas modelis ir tas, kas radīs darbavietas, nodrošinās labu dzīves kvalitāti iedzīvotājiem un vajadzīgo vides aizsardzību. Aprites ekonomikai jārada patērētājiem kvalitatīvi, ilgi kalpojoši, pārstrādājami produkti, kas ļauj ietaupīt un uzlabot dzīves apstākļus. Viens ir pilnīgi skaidrs – gan patērētājs, gan brīvais tirgus netiks pilnīgi atstāti savā vaļā, ir un būs dažādi mehānismi, kas ar pātagas un burkāna metodes palīdzību virzīs ekonomiku uz saulaino un videi draudzīgo nākotni. Jautājums ir par to, kurš ātrāk un labāk pielāgosies. Gribētos cerēt, ka lielākā līmenī sāga ar obligāto iepirkuma komponenti jeb OIK neatkārtosies – kad maksājam daudz, bet, izrādās, par ne pārāk zaļu risinājumu.
Jāsāk ar sadzīvi
Kā stāsta biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, ir diezgan grūti mainīt iesīkstējušos sadzīviskos paradumus par labu tādiem, kas vairāk taupa resursus, pat ja tie teorētiski ir izdevīgāki. Vienmēr vajadzīgs kāds pirmais, kā ledlauzis, kurš parāda, ka var arī citādāk. Tomēr tas nav tikai ideālista uzdevums. Cenu un izmaksu spiediens ar laiku padarīs savu darbu arī parastā cilvēka, mājsaimniecības līmenī. Kaimiņvalstīs ir piemēri, kā ar dažādiem stimuliem valsts cenšas virzīt patērētājus uz produktu ilgāku un atkārtotu izmantošanu.
Piemēram, Zviedrijā, atceļot pievienotās vērtības nodokli remontdarbnīcām, sadzīves tehnikas labošana kļūst lētāka. Tas vismaz daļēji risina problēmu, ka cilvēka darbs ir dārgs, tāpēc labāk pie mazākā bojājuma sadzīves tehniku izmest atkritumos, nevis maksāt par labošanu. Bez tīri ekonomiska stimula tas radījis arī remontēšanas popularitātes vilni, cilvēki saņēmuši atgādinājumu, ka sadzīves tehniku var arī remontēt.
Jānis Brizga uzsver, ka pašreizējā ekonomikas modelī ātrā patēriņa preces nolietojas ātri un to vietā jau drīz tiek pirkta nākamā, kas veicina resursu patēriņu un atkritumu veidošanos. Tur pie vainas ir arī uzņēmējs, jo situācija, ka ik pēc īsa laika nepieciešama jauna ierīce, veicina pārdošanu.
Situācija bieži mainās uz labo pusi, ja ievieš biznesa modeli maksāt par pakalpojumu, nevis par preci. Piemēram, ja patērētājs pērk gaismu, nevis spuldzes. Piegādātāja uzdevums šajā gadījumā ir nodrošināt, lai mājā deg gaisma, un tad izdevīgāk būs lietot spuldzes, kuras kalpo ilgāk un nav tik bieži jābrauc un jāmaina. Šāda pieeja biznesam dažviet var šķist diezgan jocīga.
Jānis Brizga stāsta, ka, piemēram, ASV ir uzņēmumi, kur džinsa bikses nevis pārdod, bet faktiski iznomā – kad tās ir novalkātas, uzņēmums tās paņem atpakaļ un labo vai pārstrādā. Pierastāks piemērs ir, kad cilvēki pērk siltumu, un tad siltuma piegādātājs ir ieinteresēts to piegādāt par mazākām izmaksām, izmantojot ilgtspējīgus risinājumus. Latvijā nepierasts, bet, piemēram, Zviedrijā un Vācijā parasts veļas mazgāšanas veids ir izmantot kopīgu veļasmašīnu, kura stāv koplietošanas telpā, parasti pagrabā, un maksāt par veļas mazgāšanas reizi, nevis pašiem pirkt savu un lietot tikai savā mājsaimniecībā.
Jānis Brizga uzsver, ka, redzot ārzemēs lietotus risinājumus, arī Latvijā var domāt par plašākām iespējām biznesa modelim, kas balstās uz preces aizstāšanu ar pakalpojumu. Tomēr tas prasa grūtas pārmaiņas gan patērētāju, gan uzņēmēju psiholoģijā.
Gribi vai negribi – aprites ekonomika
Biedrības “Zaļās mājas” valdes loceklis Kristaps Ceplis stāsta, ka meža un kokapstrādes nozarē nav jautājumu par aprites ekonomikas principu ievērošanu meža izstrādē – pēc iespējas mazāk radīt atkritumus, izmantot visu. Tie ir dabīgi principi visā nozarē, kas izriet no biznesa interesēm, proti, ja gribi pelnīt, izmanto visu, radi maksimālu vērtību un esi inovatīvs. Kristaps saka, ka nevar salīdzināt atlikumu daudzumus, kas palika mežā pēc mežistrādes pirms gadiem 30 un tagad.
Pašreiz uzņēmumi cenšas izmantot pilnīgi visu koksni un tās pārpalikums, stumbrus, zarus, skaidas, pat skujas un bērza tāsi. Lielie uzņēmumi, kā “Latvijas Finieris”, “Kurekss”, “Latvijas Valsts meži” un citi, meklē veidus, kā strādāt ekonomiskāk, kā izmantot visu un no katra koksnes kubikmetra iegūt pēc iespējas lielāku vērtību. Tā, “Latvijas Finieris” līmēs sācis izmantot bioloģiskas izcelsmes lignīnu fosilas izcelsmes fenola vietā. Nozarē ir interesanti projekti par skaidu izmantošanu kompozītmateriāliem kopā ar plastmasas pudeļu pārstrādes pārslām, pat par pelnu izmantošanu mēslošanai un kā piedevu būvmateriāliem.
Zināmāks fakts ir par koka aizvien pieaugošu popularitāti būvniecībā, un tā izmantošanai par būvmateriālu ir laba tagadne un paredzama spoža nākotne. Koksnes produkti var būt pārsteidzoši izturīgi – Kristaps stāsta, ka “Latvijas Finiera” ražoto veidņu saplāksni betonēšanas darbiem var izmantot pat līdz 200 reizēm. Un arī šeit ir vieta tālākiem uzlabojumiem, piemēram, ir pieejams dārgāks saplāksnis, kurš nodrošina betona izžūšanu, uz tā neatstājot mitruma pēdas, un šāds produkts ir pieprasīts ekskluzīvu objektu būvniecībā, kur svarīgi iegūt perfektu betona virsmu.
Koksnes pārpalikumus galu galā var izmantot arī siltuma ražošanai – globāli aug pieprasījums pēc zaļā kurināmā, un Latvija pašlaik ir Eiropas lielāko apkures granulu ražotāju trijniekā. Kristaps stāsta, ka koks ir izmantojams atkārtoti ļoti ilgi, attīrot un apstrādājot var izmantot kokmateriālus no nojaucamām mājām – šādi veci un skaisti koka dēļi apdarei jau būs ekskluzīvs materiāls.
(turpinājums sekos)
