Pilna laiva sudrablašu… Vai tikai atmiņās? ^{Apriņķis.lv}

Uzzinot, ka tikai 5–10% Centrāltirgū nopērkamo zivju ir Latvijas izcelsmes, sajūsma noplok, līdz, nopietnāk apdomājoties, rodas pamatots jautājums – kā tad ir ar Rīgas līča rūpnieciski izmantojamajām zivju sugām, piemēram, reņģēm, brētliņām, butēm, mencām un lašiem, to nozvejas kvotām un situācijas dinamiku? Pateicoties Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta ihtiologu pētījumiem, mums pieejama droša un zinātniski pamatota informācija par zivju krājumiem.

Reņģe – izdzīvošanas pamatu pamats

Starptautiskajā Jūras pētniecības padomē (ICES) ilgus gadus Rīgas līča reņģu krājuma stāvokli un zvejas regulēšanu pētīja “BIOR” vadošais pētnieks Georgs Korņilovs (1954–2018), kura akadēmiskie secinājumi ir pamats šodienas sarunai ar viņa darba turpinātājiem.

Kā atzina “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, kopš 90. gadu sākuma Rīgas līča reņģu krājumi bijuši lieli, ko veicināja labvēlīgi vairošanās un mazuļu attīstības apstākļi. Parasti pēc siltām ziemām veidojas ražīgas paaudzes, un, lai gan 2014. un 2016. gada ziemas bija siltas, paaudzes tomēr bija zem vidējā līmeņa. 2015. un 2017. gadā stāvoklis uzlabojās, tomēr zinātnieki secināja, ka, mainoties zvejas veidam līcī, proti, pēdējos gados daudz vairāk līča reņģu tiek nodotas pārstrādei zivju miltos, šādām nozvejām vērtība nemainās atkarībā no mazuļu piezvejas. Agrāk, kad reņģes pamatā nodeva pārtikas produktu ražošanai – kūpināšanai, šprotēm, zivju konserviem un kulinārijai –, liela mazuļu piezveja samazināja nozvejas vērtību. Zinātnieki ieteic zvejniekiem izvairīties no zvejas vietās, kur ir augsta mazuļu piezveja, jo reņģu mazuļi lielā skaitā iet bojā, arī izejot caur tīkla acīm.

2018.gadam bija noteikta 28 999 tonnu pieļaujamā nozveja. Latvija Rīgas līcī varēja nozvejot 15 607 tonnas, Igaunija – 13 392 tonnas reņģu. Šogad pieļaujamā nozveja ir 26 000 tonnu. (ICES zinātnieki 2019. gadā rekomendēja līcī nozvejot 31 044 tonnas reņģu, kas ietver gan pieļaujamo līča nozveju, gan iespējamo Baltijas jūras reņģes nozveju līcī.)

Latvijas jurisdikcijas ūdeņos ir sastopamas divas reņģu populācijas – līča reņģe un atklātās jūras reņģe. Baltijas jūras centrālās daļas reņģe visvairāk tiek nozvejota pavasarī un gada 4. ceturksnī, kad tiek veikta arī kvotu apmaiņa ar citām valstīm. Kopumā šo reņģu pieļaujamā nozveja Eiropas Savienības valstīs, piemēram, 2017. gadā tika izmantota par 94,3%, un visas valstis, izņemot Poliju un Zviedriju, sekmīgi apguva savas nozvejas kvotas.

No brētliņām top šprotes

Iecienīto “Rīgas šprotu” galvenā izejviela ir brētliņas. Baltijas jūrā to zinātnisku uzskaiti veic Polijas pētnieciskā kuģa “Baltica” darbinieki kopā ar Latvijas zinātniekiem. 2017. gadā Rīgas līcī tika nozvejotas 2700 tonnu brētliņu, un nozvejas kvotas tika apgūtas par 99%.

Brētliņu krājumi krasi palielinājās 90. gadu sākumā. Pieaugumu veicināja ražīgas paaudzes, zema zvejas intensitāte un mencas kā plēsēja ietekmes uz brētliņu krājumiem samazināšanās. ICES rekomendēja vismaz par 3,2% palielināt brētliņu nozveju, un 2019. gadā Latvijas nozvejas kvota ir 37 000 tonnu (2018. gadā – 36 289 tonnas), kas attiecīgi tiek sadalīta zvejai Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņos.

Menca uzdod vislielākās mīklas

Menca no “strādnieku laša” 80. gados nu celta delikateses godā un ir ļoti pieprasīta kā restorānos, tā pašmāju virtuvēs. Ap šo zivi pēdējos gados virmo pārāk daudz kaislību, jo visiem tās nav pieticis. Piemēram, 2017. gadā Latvijas zvejniekiem pieejamā mencu nozvejas kvota bija 2838 tonnas, kas bija par 1135 tonnām mazāk nekā 2016. gadā. Latvijas piekrastē tika nozvejotas tikai 35 tonnas no 85 tonnu noteiktā limita.

2017.gadā lielāko daļu mencu nozvejoja ar traļiem, jo tīklu zvejai Latvijā bija saglabājies tikai viens zvejas kuģis. Latvijas zvejnieki ir sagriezuši pārējos tīklu kuģus, jo no ekonomiskā viedokļa tie ir daudz neizdevīgāki par traļu kuģiem. Arī citas valstis Baltijas jūras austrumu daļā maz zvejo ar tīkliem – tikai 11% no kopējās nozvejas.

Svarīgas pārmaiņas mencu zvejā notika 2015. gadā, kad tika noteikts izmetuma aizliegums. Tas nozīmē, ka mazizmēra mencas ir jāpatur un to nozveja tiek ieskaitīta nozveju kvotā. Mencas minimālais rūpnieciskais izmērs tika samazināts no 38 uz 35 centimetriem.

Mencu krājumi ievērojami sarūk. Piemēram, rietumu mencas krājumus būtiski ietekmē arī atpūtas zveja jeb makšķerēšana. Tā kā zivju krājumi būtiski pasliktinājās, 2017. gadā Rietumeiropas valstīs tika samazināts mencu skaits, ko makšķernieks var paturēt lomā, un makšķernieku lomi samazinājās vairāk nekā divas reizes.

ICES 2018. gada krājumu novērtējums Baltijas jūras rietummencai apstiprināja, ka 2015. gada paaudze ir ļoti ražīga un tas varētu uzlabot to krājumu stāvokli. Tomēr zinātnieki izsaka bažas, ka krājumu palielināšanās var būt īslaicīga, ja zvejnieki un makšķernieki intensīvi apzvejos vienīgo ražīgo paaudzi. Nosakot nozvejas kvotas, ICES rekomendācijām dalībvalstis nepiekrita, jo nevēlējās samazināt nozvejas apjomus. 2019. gadā Latvijai noteikta 1250 tonnu liela nozvejas kvota.

“BIOR” vadošais pētnieks Māris Plikšs atzīst, ka galvenie iemesli, kas neļauj veikt mencu krājumu novērtējumu, ir nespēja noteikt mencu vecumu, augšanas tempu un dabīgo mirstību.

Par butēm jeb plekstēm runājot…

Delikateses godā ieceltas arī butes. Ihtiologi gan vairāk runā par plekstēm un akmeņplekstēm.

2017.gadā kopējā plekšu nozveja Latvijā bija 1579 tonnas, no kurām 418 tonnas tika iegūtas piekrastes zvejā, 1161 tonna jūras zvejā. Salīdzinot ar 2016. gadu, kopējā nozveja samazinājās par 345 tonnām. 2017. gadā piekrastes nozveja palielinājās par 224 tonnām, bet jūrā samazinājās par 763 tonnām.

Iepriekšējos gados plekšu nozvejas apjoms, sevišķi jūras zvejā, bija atkarīgs no mencu krājuma stāvokļa (jo sliktāka bija mencu zveja, jo vairāk tajā iegūtās plekstes piezvejas tiek atstātas). Statistika par 2018. gada plekšu un mencu nozveju atklātā jūrā liecina, ka samazinājušās abu sugu nozvejas. Jāatzīst, ka nozvejas atgriezušās 2013.–2014. gada līmenī.

Ne Eiropas Komisija, ne dalībvalstis nesaskata nepieciešamību ieviest plekšu zvejas regulēšanu, jo tiek uzskatīts, ka pieprasījums pēc tām pagaidām ir samērā zems, bet nozvejas stabilas, kas norāda, ka plekšu krājumi ir bioloģiski drošās robežās.

2010.gadā Latvijā tika atsākta ierobežota akmeņplekšu specializētā zveja Baltijas jūras piekrastē. Kopējā nozveja 2017. gadā bija tikai 1,7 tonnas, kas ir par 4,3 tonnām mazāk nekā iepriekšējā gadā. Tā kā Latvijas ūdeņi ir akmeņplekstes izplatības ziemeļu robeža Baltijas jūrā, tad, departamenta vadītāja Didža Ustupa vārdiem runājot, tā nekad nebūs pārāk daudzskaitlīga. Baltijas jūras centrālajā daļā vidēji nozvejo tikai 3–4% šo zivju. Visvairāk akmeņplekšu nozvejo Dānija, Polija un Vācija.

2018.gadā bija atļauta akmeņplekšu specializētā zveja Baltijas jūras piekrastē, nosakot 360 tīklu limitu, izņemot zvejas liegumu jūnijā un jūlijā, kad akmeņplekstes nārsto.

SOS! Apaļais jūrasgrundulis!

“BIOR” pētījumos ir konstatēts, ka ar katru gadu pieaug invazīvās sugas – apaļā jūrasgrunduļa – daudzums, kas negatīvi ietekmē arī citu piekrastē dzīvojošo zivju krājumus. Latvijas piekraste, sevišķi Irbes jūras šaurums, ir svarīga plekstes mazuļu dzīves vieta, un tiem nu jākonkurē ar apaļo jūrasgrunduli. Tā nozveja Latvijas piekrastē 2018. gadā turpināja pieaugt. Pēc institūta rīcībā esošās informācijas, 2018. gada 11 mēnešos kopējā nozveja bija 1112,8 tonnas, kas ir par aptuveni 304 tonnām vairāk nekā 2017. gadā.

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī pērn lielākā daļa (68%) apaļo jūrasgrunduļu nozvejots pie Liepājas, kā arī Nīcas un Rucavas novadā. Būtiski pieauga nozveja arī pie Pāvilostas. Apaļo jūrasgrunduļu zvejai ir sezonāls raksturs – lielākā daļa tiek nozvejota aprīlī, maijā un jūnijā ar pasīvajiem zvejas rīkiem (stāvvadi, murdi, tīkli). Pozitīvi ir tas, ka šim ienācējam ir atrasts arī noieta tirgus Bulgārijā, Rumānijā un citviet, no kurienes kopā ar balasta ūdeņiem apaļais jūrasgrundulis ir atceļojis.

D.Ustups vērš uzmanību arī uz šīs invazīvās sugas ietekmi tīri ekoloģiskā aspektā, proti, apaļie jūrasgrunduļi barojas ar divvāku gliemenēm, kas ir savdabīgs mūsu jūras ūdeņu filtrs. Tā kā apaļā jūrasgrunduļa populācija pēdējos gados pieaugusi pat divas trīs reizes, mūsu ūdens filtri ir nopietni apdraudēti.

Kur palicis Baltijas jūras lasis?

Rīgas Centrāltirgus ik dienas ir pārplūdināts ar Norvēģijā mākslīgi audzētajiem lašiem, kamēr Baltijas jūrā dabiski augušu lasi pat ar uguni nesameklēsim. Kas noticis?

Kopējā lašu nozveja 2017. gadā Latvijā bija 1759 zivis, kas ir par 94 lašiem mazāk nekā 2016. gadā. Kā jau daudzkārt presē minēts, lašu zveju piekrastē negatīvi ietekmējis pelēko roņu skaits. Kad 2012. gadā tika atcelti tirdzniecības ierobežojumi paaugstinātā dioksīna dēļ, bija cerības, ka zvejnieku interese par lašu zveju pieaugs. Diemžēl nozvejas saglabājās iepriekšējā zemajā līmenī. Kopš 2012. gada Latvijā lasim lielāka nozīme ir nevis kā zvejas mērķim, bet kā apmaiņas objektam, jo Latvija daļu savu lašu nozvejas kvotu var apmainīt pret citu zivju sugu kvotām.

ICES Baltijas lašu un taimiņu krājumu novērtēšanas grupa konstatēja, ka 2017. gadā kopējie lašu rūpnieciskās zvejas izkrāvumi Baltijas jūrā (bez Somu jūras līča) bija 880 tonnas, kas ir par 229 tonnām mazāk nekā gadu iepriekš. Pēc zinātnieku domām, oficiāli reģistrēti tikai 65% no nozvejas, turpretī 35% veido nereģistrētās nozvejas un par taimiņiem uzrādītie laši. Apmēram 6% no nozvejas veidoja izmetumi, tajā skaitā roņu sabojātās zivis. Zviedrija un Somija vispār pārtraukusi zveju atklātajā jūrā.

Kopējās lašu nozvejas būtiski samazinājās 2008. gadā, kad Baltijas jūrā tika aizliegta zveja ar driftertīkliem.

Tā kā lašu nozveja jūrā ir būtiski samazinājusies, vājo laša populāciju atjaunošanos kavē arī vides apstākļi upēs, kur nārsto šo populāciju laši. Kopš 80. gadiem samazinājusies arī lašu smoltu (smolts – lašu, taimiņu mazulis, – red.) izdzīvotība, kas joprojām ir zemā līmenī. Šai parādībai izskaidrojuma pagaidām nav. “BIOR” Zivju resursu pētniecības departaments katru gadu Salacā veic lašu un taimiņu smoltu uzskaiti, un, piemēram, 2017. gadā uz jūru migrēja aptuveni 14 000 smoltu.

2010.gadā beidzās 1997. gadā pieņemtais laša rīcības plāns, un jaunajā ir paredzēts, ka tālāk jāpaaugstina Latvijas lašupju produktivitāte, lai smoltu produkcija upēs sasniegtu 75% no potenciālās produkcijas. ICES darba grupa 2018. gadā novērtēja, ka pašlaik šāds līmenis ir sasniegts 14 no 29 Latvijas lašupēm. “BIOR” Iekšējo ūdeņu nodaļai saistībā ar jauno lašu krājumu pārvaldības plānu ir jāveic padziļināta lašupju inventarizācija, lai tajās novērtētu nārsta vietu platību. Pašlaik šāda informācija ir tikai par Latvijas lielāko lašupi Salacu.

Uz kopējā fona 2018. gadā lašu nozveja Eiropas Savienības valstīm tika samazināta par 5,3% un bija 91 132 lašu. Latvijai šogad noteiktā kvota ir 10 tonnas lašu, līdz ar to varam secināt, ka Baltijas lasis būs baudāms nepietiekamā daudzumā, kamēr Norvēģijā audzēto varēs ēst tik, cik jaudas.

Speciālista viedoklis

Situāciju zivsaimniecībā komentē Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš: “Zvejas iespējas reņģei un brētliņai ir samērā stabilas, vienīgi mencas populācijas stāvoklis rada neizpratni un bažas. Nav īsti skaidrs, kas ar šīs sugas zivīm notiek – tās nespēj vairoties, nespēj normāli baroties, ir pametušas savas vēsturiskās izplatības vietas. Būtu netaisni visā vainot zvejniekus, jo viņu ietekme uz krājumiem pēdējo gadu laikā ir kritusies līdz minimālam līmenim.

Baltijas jūras lašu mums ir tik, cik ir. Protams, pastāv nereģistrētās zvejas risks, kas pilnībā novērsts reņģu un brētliņu uzskaitē. Modernās tehnoloģijas mums palīdz līdz minimumam samazināt nereģistrēto zveju.

Savukārt to, cik bagāts zivju klāsts būs mūsu tirgotavās, pirmkārt nosaka pieprasījums. Ja cilvēki visvairāk pērk tieši svaigās reņģes, varam secināt, kāda ir Latvijas iedzīvotāju pirktspēja.”

Noslēguma vietā

Iztaujājuši “BIOR” zinātniekus un amatpersonas, atgriežamies Centrāltirgus Zivju paviljonā. Reņģu un salaku jeb stinšu sezonā 25% no paviljonā pārdoto zivju apjoma ir šīs Rīgas līcī un Baltijas jūrā nozvejotās zivis. Citā laikā Latvijas dīķsaimniecībās audzētā akvakultūra veido 20%, Baltijas jūrā nozvejotais – 25% no visa jūras velšu klāsta. Kas tad ir attiecīgi šie pārējie 80 vai 75% zivju, kāda to izcelsme?

Izrādās, ka lauvas tiesu mūsu Centrāltirgum piegādā zivju dīleri no Igaunijas, Lietuvas un Polijas, jo pašiem daudz kā trūkst, tostarp pacietības cīņā ar vietējo birokrātiju, liegumiem, instrukcijām un ierobežojumiem. Šobrīd Zivju paviljonā tirgojas tikai viena Latvijas zvejnieku saimniecība, pārējie ir zivju apstrādātāji un starpnieki. Viens gan ir skaidrs – te nopērkamās zivis ir augstas kvalitātes, desmitkārt pārbaudītas un atbilst visiem zivju tirdzniecības noteikumiem. Tomēr bažām par vietējo zivju resursu samazināšanos nav pamata. Ja nu vienīgi katastrofāli pieaugs apaļā jūrasgrunduļa ēdelīgums.