Profesore: Nepieciešama domāšanas veida maiņa – no regulām pie atbalsta ^{Apriņķis.lv}

Esam pauduši savu nostāju un ieteikuši konkrētus risinājumus daudzām ieilgušām problēmām. Piemēram, parādījām IZM, ka skolotāja profesijas prestižu var celt, sniedzot gatavus instrumentus un rekomendācijas, taču ministrija nav pietiekami aktīva, lai turpinātu mūsu iesākto darbu un panāktu skolotāju profesijas prestiža kāpumu. Ja netiks veikti nepieciešamie priekšdarbi, lai valstī darbotos profesionāla asistentu institūcija, īstenojot iekļaujošo izglītību, izglītības iestādes sagaidīs būtiski izaicinājumi.

Arī pēdējā iniciatīva noteikt “ieejas prasības” vidusskolā liecina, ka ar direktīvu starpniecību tiek mēģināts ierobežot indivīda un izglītības iestāžu izvēles brīvību, lai 2020. gadā sasniegtu pamatnostādnēs 2014. – 2020. gadam definēto rezultatīvo rādītāju – vispārējās un profesionālās izglītībā iesaistīto izglītojamo skaita proporciju 50/50, sašķirojot Latvijas skolēnus, ministres vārdiem runājot, "vidējā un augstākā līmeņa kvalifikācijas cilvēkos”. Kā pamatnostādņu uzdevumi ir (ne)saistīti ar IZM aktivitāti "ieejas prasību noteikšanā? Vai tas ir veids, kā pildīt solīto par katru cenu, un skolēnu intereses ir pakārtotas šim apstāklim?

Ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts. Par to liecina daži ministres izteikumi medijos. Aizstājot vienu jēdzienu "iestājpārbaudījumi" ar citu - "ieejas prasības" - nav skaidra būtības maiņa. Ja nav atklāts šo jēdzienu saturs, tad tikpat droši varam apgalvot, ka "ieejas prasības" ir "iestājpārbaudījumi 2.0". Trūkst atbildes uz jautājumu: ja bērni jau no 6. klases tiek virzīti izvēlēties karjeru atbilstoši savām spējām un talantiem, kāpēc nepieciešamas ieejas prasības? Visi jau būs noorientējušies un izvēlējušies.

Ministres izklāstītajai pieejai iespējami vairāki riski: 6. klases diagnosticējošais darbs kļūst par noteicošo skolēnu turpmākās dzīves un karjeras norisē. Vērtējumi pat centralizētajos eksāmenos ir samērā subjektīvi veidojumi, tādēļ ir riskanti tos izmantot kā atskaites punktu. Bažas rada arī karjeras izglītības profesionāļu skaits, precīzāk sakot, to esamība vai neesamība atbilstoši vajadzībai. Jau šobrīd valstī trūkst ne tikai atsevišķu izglītības jomu skolotāji, bet arī atbalsta pedagogu, lai kvalitatīvi ieviestu iekļaujošu izglītību. Vēl šim skaitam pievienosies arī karjeras izglītības pedagogi. Kā tiks nodrošināta karjeras izglītība (tās diagnostika un rezultāti) mainot izglītības iestādes? 

Kamēr Latvijā nav skaidrības par profesionālās izglītības pārklājumu gan nozaru, gan reģionālajā griezumā un skolēnam nav viegli saprast, vai viņam vispār ir, kur aiziet, (un dažkārt arī karjeras konsultants nevar palīdzēt) ir vēl viens papildus risks kuplināt bezdarbnieku rindas. Pastāv arī risks, ka modelis "nauda seko skolēnam" radīs precedentus, kad devītajā klasē atzīmes pēkšņi "uzlabojas", lai tikai varētu nokomplektēt vidusskolas klases. Jautājums par šo risku mazināšanas iespējām tā arī nav atbildēts.

Skolā visa darba atslēga ir labi skolotāji, mūsdienīgi, tādi, kuri nemitīgi papildina savas zināšanas, tāpēc ir jāatbalsta skolotāju iespējas kvalifikācijas celšanai. Izglītības kvalitāte nekad nebūs augstāka par skolotāju kvalitāti. Tas ir primārais IZM uzdevums, nevis regulas no augšas. Skolu autonomija, nevis ierobežošana, izvēle, nevis stingrā roka. Direktoru institūcijas stiprināšana. IZM pašreiz ar lielu joni iet pret pašas pasludināto satura reformu. IZM ir izteikts pedagoģisko līderu trūkums, nav sazobes ar pedagoģijas zinātni.

Mēs sagaidām, ka IZM nāks klajā ar programmu, kurā tiktu aprakstīta konkrēta rīcība, termiņi, resursi, atbildot uz šādiem jautājumiem: kā motivēt skolēnus, vecākus un sabiedrību izvēlēties profesionālās ievirzes mācību programmas? Kā tiks sagatavoti un nodrošināti kvalificēti karjeras izglītības profesionāļi visām Latvijas skolām? Ar kādiem resursiem tiks atbalstīta skolēnu optimālas izvēles virzība? Aicinām IZM veikt mājasdarbu un pienācīgi atbalstīt Latvijas profesionālo izglītību, tajā skaitā, ceļot tās prestižu. Vissāpīgākās sekas šādu regulu ieviešanai būtu, ja intelektuāls bērns ar disleksiju neizturētu vidusskolas pārbaudījumus. Iekļaujošā ideja netiktu realizēta, bet Latvija zaudētu kādu talantīgu, piemēram, mūziķi vai mākslinieku. Nezaudēs jau, jo mūsdienās itin labi var daudz ko sasniegt, nebeidzot smalkas skolas, taču zaudētāja būs izglītības sistēma kopumā, zaudētāja būs visa valsts. Cilvēki ir valsts un tāpēc cilvēka vajadzības ir primāras!

Jāņem vērā arī mileniāļu fenomens - jaunieši šobrīd pieaug lēnāk, sāk atvērties tikai vidusskolas laikā. Kāpēc mums pārņemt citu valstu pieredzi, kas nemaz nav tik ļoti viennozīmīgi veiksmīga (piemēram, Vācija, kur bērni tiek “noslāņoti” jau pēc sākumskolas)? Mēs esam par demokrātiju un izvēli!