Raivis Dzintars: Latvija nav tikai nosaukums un vienā teritorijā dzīvojošu cilvēku summa ^{Apriņķis.lv}

Likumsakarīgi, ka šajā laikā “Kodols” uz sarunu aicināja Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētāju Raivi Dzintaru.

– Valsts svētku mēnesis šogad paiet ārkārtējās situācijas zīmē. Cilvēkiem un uzņēmumiem šis ir sarežģīts laiks, jo dzīves ritms ir stipri mainījies. Kāda noskaņa ir cilvēkiem, kuriem nākas pieņemt lēmumus valdībā un Saeimā, pie kuriem piederat arī jūs?

– Daudziem cilvēkiem šis ir ļoti grūts laiks. Tas ir mokoši – redzēt, ka no tevis sagaida šo sāpju remdināšanu, bet tavas iespējas ir ierobežotas. Katrs lēmums, ko pieņemsi, katra izvēle, ko izdarīsi, nesīs gan ieguvumus, gan zaudējumus. No vienas puses, tu priecājies par to, kas labs ir izdevies, no otras – redzi, ka ar to ir par maz. Demokrātija pasargā no ļaunuma tirānijas, bet tai ir arī ēnas puses. Lai panāktu kādu lēmumu, par kuru tava sirds ir pilnīgi pārliecināta, tev jāpanāk vienprātība koalīcijā. Tev katrā, pat vismazākajā, jautājumā jāsola kaut kas pretī, jātirgojas, tad jāpārliecina par panākto vienošanos savējie. Es domāju, ka būt opozīcijā šādos laikos ir daudz vieglāk.

– Budžeta pieņemšana allaž ir pārbaudījumu laiks valdības stabilitātei. Ik pa laikam arī šobrīd redzam uzplaiksnījam publiskas asas vārdu pārmaiņas valdībā pārstāvēto ministru un politisko spēku starpā. Kas ir problemātiskākās lietas, ar ko jāsaskaras budžeta veidošanas gaitā?

– Budžeta veidošanā ļoti liela loma ir Finanšu ministrijai. Jā, visai ministrijai. Kas nāk no ministra, kas no ierēdņiem – tas ne vienmēr ir skaidrs. Lai panāktu kādu lēmumu, jāpanāk piecu atbalsts no pieciem. Galvenais bastions ir tieši Finanšu ministrija. Par tās atbalstu savām iecerēm visi cīnās. Tātad arī spiesti iet uz kompromisiem.

Būtiskais atalgojuma pieaugums mediķiem un zināmā mērā arī pedagogiem ir pareizs solis, īpaši šajos laikos. Faktiski tā ir iepriekš pieņemtu lēmumu, tātad solījumu, izpilde. Ēnas puse ir tā, ka šis solis “apēd” gandrīz visus pieejamos līdzekļus. Budžets pirms gada nozīmēja dot katram, bet mazāk. Šobrīd veselības sistēma visiem bija viena kopīgā lielā prioritāte. Nodokļu jautājumi ir atkal atsevišķs stāsts. Standarta režīma nodokļu režīms kļuvis vieglāks. Tiem, kuri vēlas Latvijā atvērt darbavietas, uz kaimiņvalstu fona esam kļuvuši pievilcīgāki. Taču nekas ne no kā nerodas. Arī šī valdība līdzīgi iepriekšējām izmēģina spēkus pakāpeniski izlīdzināt nodokļu slogu dažādos režīmos strādājošajiem. Tā, protams, nav laba ziņa pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem, patentmaksas maksātājiem… Tas, ka nodokļi ir līdzīgi, protams, ir pareizs virziens, bet jautājums, cik strauji kaut ko tādu var darīt. Īpaši krīzes laikos. Solis par strauju, un panāksi pretējo, cilvēkus iedzenot ēnu ekonomikā. Tāpēc Nacionālā apvienība daudz izdarīja, lai nodokļu pielīdzināšana būtu pakāpeniskāka, lai nebūtu jāmaksā obligātās sociālās iemaksas no nenopelnītiem līdzekļiem un lai nodokļi primāri tiktu ieguldīti personas pensijas uzkrāšanai.

Par solījumu pildīšanas vai konkurētspējas uzlabošanas budžetu šo varētu nosaukt. Par nevienlīdzības mazināšanas gan ne. Attiecībā uz nevienlīdzībai visvairāk pakļauto sabiedrības daļu – ģimenēm ar bērniem – 2021. gada budžets vērā ņemamus labumus nesola. Smagās cīņās esam panākuši valdības protokola ierakstu, kas paredz to darīt ar 2022. gadu – nozīmīgi palielinot ģimenes valsts pabalstu. Pārvērst šo ierakstu par īstenību būs nākamā gada lielais izaicinājums.

– Šogad arī sabiedrība aktīvi izrāda savu neapmierinātību ar valdības lēmumiem attiecībā uz ieplānoto nodokļu reformu. Īpaši asi cilvēki noreaģēja uz finanšu ministra Jāņa Reira izteikumiem par nepieciešamību būt sociālo dienestu redzeslokā tiem cilvēkiem, kuru ienākumi mēnesī ir 200 eiro. Tas lika aizdomāties par varas atrautību no realitātes. Kā, jūsuprāt, iespējams saglabāt līdzsvaru starp lēmumu pieņemšanu un ieklausīšanos sabiedrības viedoklī?

– Man šķiet, ka runāt par visu varu kā vienu veselumu nav pareizi un taisnīgi. Konkrēti izteikumi pieder konkrētiem cilvēkiem, nevis visai varai. Vara ir cilvēki. Ļoti dažādi cilvēki. Atļaušos teikt, ka daudzi pie varas esošie labi dzird un saprot sabiedrības viedokli. Tie skaļie gadījumi ir tikai izņēmumi, kas skaļi atbalsojas. Cita lieta, ka, esot iekšpusē, saproti, ka tas mehānisms darbojas daudz sarežģītāk, nekā no ārpuses licies. Viņi gribētu balsot katrā jautājumā tieši tā, kā no viņiem to vairākums sagaida, bet mazliet ilgākā laika posmā tas varētu radīt strupceļu un haosu valsts pārvaldē. Tā nu viņi dzird, saprot, bet sakož zobus un dara to, kam viņi tic. Nu nav tur visi uzpirkti, nelieši vai muļķi! Drīzāk tādi, kas gatavi šos apzīmējumus iznest, pieņemt kā darba sastāvdaļu. Valdības partijā esošam politiķim jau darba aprakstā rakstīts, ka viņu lamās ārā no visām panckām. Starp citu, ilgtermiņā tas diez ko patīkami nav.

– Nesen intervijā izteicāties, ka ir acīm redzami politiskie riski no jaunā spēku salikuma Rīgas domē, piemēram, “Attīstībai/Par!” sabiedroto “Progresīvo” atsevišķu līderu izteikumi par nepilsoņiem, par divvalodību. Kas tie ir par riskiem?

– Partijā “Progresīvie” saskatu neslēptu riebumu un naidu pret visu nacionālo. Noskatoties Antoņinas Ņenaševas interviju sabiedriskajā televīzijā, šķita, ka vēroju kādu eiropeiskā iesaiņojumā pasniegtu “Saskaņas” kodolu. Tās pašas simpātijas pret divvalodību, balsstiesības nepilsoņiem, atvērtība imigrācijai un, šķiet, visam, kas drupina tradicionālās vērtības. Nezinu, vai “Attīstībai/Par!” Saeimas vēlēšanās startēs kopā ar “Progresīvajiem”, bet, ja viņi tiks Saeimā, tas būs nopietns izaicinājums latviskas Latvijas kursam. Atcerēsimies, ka “Saskaņa” nekur nav un nebūs pazudusi. Ja tai talkā nāk “Progresīvie” un Gobzema partija, kuras līderis arī no tribīnes gāna nacionālismu un runā par balsstiesībām nepilsoņiem, var pienākt brīdis, ka šis Saeimas sasaukums mums šķitīs ziediņi.

– Kāds, jūsuprāt, tam ir iemesls? Vēlme izdabāt Rīgas krievvalodīgajam vēlētājam? Idejiska pārliecība?

– Kā kuram. Citam aprēķins, citam pārliecība. Man gan grūti to saukt par pārliecību. Tas, kas ir kosmopolītiem jeb tā sauktajiem pasaules pilsoņiem, manuprāt, izriet tieši no jebkādas pārliecības trūkuma. Šo ideoloģiju radījusi visu gadsimtos pārbaudīto vērtību nonivelēšana. Vai cīņa pret vērtībām ir vērtība? Filozofisks jautājums. Tāds pats kā, vai haoss arī ir kārtība. Varam saukt dažādi, bet haosu nevēlamies.

– Drīzumā paredzēts Nacionālās apvienības kongress, tāpēc nevaru nepajautāt par norisēm organizācijas iekšienē. Nesen amatu atstāja līdzšinējais partijas ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts. Neesmu līdz šim dzirdējusi jūsu komentāru par to.

– Mūsdienās retais vienā darbavietā pavada pusmūžu, kā tas bija kādreiz. Iepriekšējais ģenerālsekretārs nolēma izmēģināt spēkus citā darbavietā, pieņemt jaunus izaicinājumus, vienlaikus paliekot Nacionālās apvienības biedrs. Nu jau ilgāku laiku ar partijas valdes vienbalsīgu atbalstu par ģenerālsekretāri ievēlēta līdzšinējā biroja vadītāja Ieva Preimane. Viņa darbu dara ar izcilu uzcītību, entuziasmu un izveicību. Esmu ļoti priecīgs par Ievas sniegumu.

– Vēl, šķiet, nozīmīgs apvienībai varētu būt attaisnojošais tiesas spriedums 12 gadus tiesātajam Ogres novada mēram Egilam Helmanim. Vai tā ir?

– Pirmām kārtām tas ir nozīmīgs man personīgi, jo Egils Helmanis visus šos 12 gadus ir bijis mans draugs, un nekad neesmu šaubījies, ka šīs apsūdzības ir prasta politiskā provokācija. Zinu, cik daudz šī taisnības augšāmcelšanās nozīmē Egilam, tāpēc es pat neesmu analizējis, ko tas nozīmē vai nenozīmē politiski. Es vienkārši esmu priecīgs, ka taisnība ir uzvarējusi.

– Covid-19 ietekmējis cilvēku likteņus visā pasaulē, liekot izskanēt visdažādākajām versijām. Gribētos dzirdēt jūsu pārdomas un secinājumus.

– No manas puses nebūtu atbildīgi publiski mētāties ar versijām, kuras nevaru pamatot ar faktiem. Lai arī kā šī sērga būtu radusies, tā eksistē. Mēs to varam nesaukt par īstu, bet cilvēku nāves un ciešanas ir īstas. Salīdzinājums ar gripu vai citām slimībām var būt, bet tas neatspoguļo kopainu Ja šo sērgu neierobežo, tās izplatības temps var paralizēt pat bagātu valstu veselības sistēmu, radīt cilvēcisku traģēdiju lavīnu. Maksa par šīs sērgas ierobežošanu diemžēl ir dārga. Katra sabiedrība tirgojas ar šo nelaimi, cenšoties to ierobežot vairāk, samaksājot par to mazāk. Bet kur ir tā pareizā robeža? Šeit nav liberāla vai konservatīva atbilde. Nav kreisa vai labēja atbilde. Sērgai nav pilsonības, nav partijiskās piederības vai politiskās pārliecības. Tāpēc atbilde, no kā esam gatavi atteikties, lai no tā pasargātos, būs katram sava. Lai Dievs dod gudrību mūsu valsts atbildīgajām amatpersonām pieņemt efektīvus, bet reizē arī samērīgus lēmumus!

– Atgriežoties pie valstiskuma un patriotisma tēmas... Vai ar šīsdienas politisko pieredzi jūs, dibinot partiju, to atkal sauktu par “Visu Latvijai!”?

– Katra diena kopš 16 gadu vecuma, kad sāku politisko darbību, man ir bijusi ar moto “Visu Latvijai!” un “Latviska Latvija”. Tā tas bija toreiz, un tā tas būs pēdējā dienā, kad kaut ko varēšu darīt sabiedriskajās lietās. Un te jau nav runa par nosaukumu, bet būtību. Ja runā par atšķirībām, varbūt toreiz es mazāk redzēju cilvēku. Es redzēju statistiku un sapratu kopsakarības, bet mazāk jutu šo individuālo līmeni. Iespējams, tagad esmu iecietīgāks, iejūtīgāks. Tagad man šķiet svarīgi ne tikai tas, lai cilvēks strādā pareizajam mērķim, bet lai viņš, to darot, justos laimīgs, novērtēts, drošs… Bet to es uztveru kā daļu no Latvijas. Latvija nav tikai nosaukums un vienā teritorijā dzīvojošu cilvēku summa. Latvija ir tad, kad latvieši ir kā ģimene. Bet ģimenē ir jāvalda mīlestībai.