Jūlija Stepaņenko: Šī ir nopietna cīņa par cilvēces izdzīvošanu ^{Apriņķis.lv}

Jūlija Stepaņenko ir viena no redzamākajām konservatīvā spārna politiķēm Saeimā, tāpēc “Kodols” intervijā gan par konservatīvismu un liberālismu, gan par LGBT ideoloģiju un atbalstu Ungārijai.

– Nupat kā izstājāties no Alda Gobzema dibinātās partijas “Likums un kārtība” un atkāpāties no valdes līdzpriekšsēdētājas amata. Kāpēc?

– Šo partiju dibinājām visi kopā. 974 cilvēki ziemas spelgonī, spītējot putenim, ierobežojumiem un komandantstundai, brauca pie notāra, kārtoja apliecinājumus un devās pie mums. Tās bija skaistākās desmit dienas – tik ilgs laiks likumā tika atvēlēts savas piekrišanas noformēšanai, lai izveidotu partiju ārkārtas situācijas laikā. Šo desmit dienu laikā apbraucām visu Latviju krustu šķērsu, tiekoties ar dibinātājiem un saņemot no viņu rokām viņu “jāvārdu” jaunajai partijai.

Katru no šiem lieliskajiem cilvēkiem būtu jānēsā uz rokām, pateicībā par drosmi un izlēmību. Jāuzklausa, jāiesaista, nevis jālamā, ka “jūs neesat savākušies gana daudz mītiņā pie “Mego” veikala, tāpēc paši vainīgi, ka par jums ņirgājas vara un es pie jums pat neiznākšu apsveicināties”. Ekstravagantais domu pasniegšanas stils, sākot ar “visus vajag novakcinēt ar armijas palīdzību” un beidzot ar “es aizeju no politikas” un pozēšanu dārgo apģērbu veikalā ar ceļos sakumpušo pārdevēju, satrauca daudzus atbalstītājus, un es regulāri taisnojos viņu priekšā, mierinot, ka viss būs labi.

Sākumā es Aldim norādīju, ka tā nevar, bet jau beigās, kad arī pret mani tika vērsta Alda agresija, mēģināju cilvēkus aicināt mierīgi darboties tālāk un nepievērst tam uzmanību. Līdz vienā dienā sapratu, ka es pati vairs neticu, ka viss būs labi. Nebūs. Šis bija viens no smagākajiem lēmumiem manā dzīvē, jo man bija jāaiziet projām no lieliska partijas biedru kolektīva, kura izveidošanā es biju ieguldījusi sirdi un dvēseli. Manus atvadu un pateicības vārdus lika izdzēst no visām biedru grupām, tāpēc es saku “paldies” visiem, kas bija kopā ar mani.

– Kas notiks tālāk? Vai pametīsiet politiku?

– Aiziešanas dienā es ļoti daudz sarunājos ar mūsu biedriem. Daudziem bija skaidrs, ka tas bija pareizs lēmums, un viņi vēlējās turpināt darbu kopā ar mani. Es zinu, ka politika ir mans sirdsdarbs, un es zinu, ka esmu vajadzīga tur, kur patlaban esmu. Es vienmēr nelokāmi iestāšos par dabisku ģimeni, kurā mamma ir sieviete, bet tēvs – vīrietis, es vienmēr iestāšos par mūsu bērniem, rūpējoties par vidi, kādu mēs radām mūsu bērnu audzināšanai.

Man ir jābūt politikā, jo šīs vērtības ir mana pārliecība. Es esmu un būšu tas motors, tas dzinējspēks, kas palīdzēs nepagurt cīņā par savu valsti, par ģimeni. Man būs jāpieņem lēmums par to, kā es iešu tālāk, bet es nenoliedzami iešu uz priekšu un darīšu to kopā ar domubiedriem. Mana apbrīnojami viedā un erudītā kolēģe, Saeimas deputāte Ļubova Švecova, ar kuru mēs kopā dibinājām partiju “Likums un kārtība”, arī ir nolēmusi turpināt darbu kopā ar mani. Patlaban kopā ar citiem juristiem meklējam instrumentus pret valdības izvērsto patvaļu ar nepārdomātajiem ierobežojumiem un cilvēku šķirošanu.

– Lielākajai daļai vēlētāju jūsu vārds kļuva zināms pēc t. s. tikumības grozījumu veikšanas Izglītības likumā. Vai un kā šie grozījumi sasaucas ar šobrīd Ungārijā pieņemto likumu par homoseksuālisma propagandas aizliegšanu skolu mācību materiālos?

– Manis rosinātie un Saeimas atbalstītie grozījumi nosaka audzināšanas virzienu skolās, īpaši akcentējot tādas Satversmes vērtības kā laulība un ģimene un pasargājot bērnus no provokatīviem mācību materiāliem. Es zinu, ka arī mēs saņēmām dažādu starptautisku organizāciju nosodījumu, paralēli plašam pašmāju protestam. Redzam, ka miera nav un pagaidām nebūs: LTV demonstrē bērniem “Dūpiju” ar puisīti kleitā, Satversmes tiesa nosaka, ka divas mammas arī ir ģimene. Tāpēc tagad tapa mans priekšlikums Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas aizliedz demonstrēt bērniem LBGT ideoloģijas saturu. Gaidīsim balsojumu Saeimā un cerēsim uz kolēģu atbalstu!

Tagad, lai panāktu Ungāriju vērtību aizsardzības jomā, mums būtu arī jāatrisina Satversmes tiesas voluntāri radītā problēma ģimenes jēdzienā. Lai panāktu Ungāriju ģimenes atbalsta jomā – mums ir jādod visa mūsu enerģija ģimenēm un jāpadzen tie, kas mums dzied bēru dziesmas, vienlaikus šiverējoties pa mūsu makiem.

– Kā vērtējat premjera rīcību, parakstot dokumentu  LGBT+ ideoloģijas atbalstam?

– Premjers var izteikt savu personīgo viedokli par gurķu audzēšanu un debesmannas recepti, taču jautājumos, kas skar valsts pozīciju ideoloģiskajos jautājumos, viņš nav pilnvarots izteikties tautas vārdā. Kariņš mazliet sajauca savu izpildvaras vadītāja amatu ar interneta influenceri, kuram palūdza pareklamēt sauļošanās krēmu. Gudri darīja tie premjeri, kuri atteicās piedalīties šajā vājprāta ballītē.

– Valsts prezidents E. Levits uzsvēra, ka tas ir juridiski nesaistošs dokuments. Vai jūs kā juriste tam varat piekrist?

– Juridiski nesaistoša ir prezidenta frizūra. Viss pārējais, ko prezentē valsts augstākās amatpersonas, ir politikas veidošana. Tāpēc arī mēs, biedrības un politiķi, kuriem rūp Latvijas tēls, patiesās Eiropas vērtības un Latvijas attiecības ar citām valstīm, esam nākuši klajā ar publisku atvainošanos Ungārijai par šādiem izgājieniem. Ungārijas tautas priekšstāvji pieņēma bērnu tiesību aizsardzības likumu gandrīz vienbalsīgi, izņemot vienu vienīgo balsi “pret”, ar simtu piecdesmit septiņām “par”. Ar kādām tiesībām kāds te var komentēt, ka tautas priekšstāvji ir kļūdījušies? Vai mūsu valsts amatpersonas apšauba Ungārijas suverenitāti?

– Politikas vērotāji pirms kāda laika prognozēja, ka mūsu valstī pieaugs konservatīvās un liberālās politikas dalījums. Vai Saeimā to jūt? Vai šie vērtību, morāles jautājumi kļūst nozīmīgāki?

– Šī ir nopietna cīņa par cilvēces izdzīvošanu. Vai mēs būsim brīvi, vai – vienādi domājošie, vienu viedokli atražojošie pelēkie stabiņi, kuri ir apjukuši savā bez pamatiem būvētajā dzīvē.

– Pēc “slavenā” 12. novembra ST lēmuma, kas pēc būtības pārdefinēja izpratni par to, kas ir ģimene mūs valstī, atverot vārtus viendzimuma attiecību legalizēšanai, Saeimā tika iniciēti (NA) grozījumi Satversmē, paredzot tajā nostiprināt izpratni, ka ģimeni veido viens vīrietis un viena sieviete. Kas notiek ar šiem grozījumiem, un kādu virzību jūs tiem paredzat?

– No 14. janvāra grozījumi gaida komisiju atbalstu pirmajā lasījumā. Likums nosaka, ka Satversmes grozījumiem ir jābūt izskatītiem visās Saeimas komisijās, tāpēc tie virzās lēnām. Iesniedzot šādus grozījumus vienpersoniski, NA riskēja izsaukt pārējo konservatīvo kolēģu greizsirdību un gausu jautājuma virzību. To mēs arī vērojam praksē, jo atbildīgā Juridiskā komisija, kuru vada konkurējošā JKP, nemaz nenervozē par to, ka laika šo grozījumu pieņemšanai ir atlicis ļoti maz.

Es personīgi nekādā veidā nevaru pasteidzināt šo grozījumu virzību, bet es nezaudēju cerības, ka Saeima varētu paspēt šos grozījumus pieņemt šajā sasaukumā. Tomēr, ja mēs netiksim tālāk, likumprojekts pēc vēlēšanām nomirs – tāds ir liktenis visām iniciatīvām, kuras ir tikai sāktas skatīt iepriekšējos sasaukumos. Es uzskatu, ka patiesu spēku šiem grozījumiem varētu sniegt tautas iniciatīva. Esmu pārliecināta, ka vairākums iedzīvotāju iestāsies par dabisku ģimeni, kā vienas sievietes un viena vīrieša savienību.

– Kā jūs skaidrotu konservatīva politiķa uzskatus Latvijā? Vai robežšķirtne ir vienīgi jautājumi, kas skar ģimenes definīciju un lomu?

– Pavisam drīz mēs pāriesim pie daudz plašāka dalījuma: cilvēki, kas iestājas par brīvību, un cilvēki, kas atbalsta un veido totalitārismu. Palūkojiet, kas šobrīd notiek sociālajos medijos un politikā – viena vienīga cīņa pret vārda brīvību. Jaunāko notikumu gaismā jūs pat nevarat uzrakstīt vārdu “vakcīna” feisbukā, lai jums pēc dažām minūtēm nepieliptu apnicīga atgādinātāja birka ar aicinājumu tomēr izlasīt visu kā nākas par jūsu pieminētajām vakcīnām. Un kas notiek, kad izdomājat padalīties ar Ungāriju atbalstošo ierakstu? Pareizi! Jums to vienkārši neļauj.

Tas, ko es redzu – cilvēki ar stabilu vērtību sistēmu katru dienu iztur adekvātuma testu un stingri turas uz abām kājām. Tikmēr tā saucamie liberālie kolēģi atrodas pastāvīgā konsekvences vētrā – viņiem ir ļoti grūti pat pašiem sev izskaidrot to, par ko tad galu galā viņi iestājas. Viņi skaļi protestē pret vārda brīvības ierobežojumu, kad runa ir par bērnu aizsardzību no LGBT ideoloģijas, bet aizbildinās ar mākslu, kad tautas priekšstāvis aicina sagrābt par ķīlniekiem baltkrievu hokejistus.

– Tikko Latvijā notikušās pašvaldību vēlēšanas iezīmēja ārkārtīgi zemu vēlētāju aktivitāti. Vai nākamgad Saeimas vēlēšanās piedzīvosim to pašu? Vai, jūsuprāt, ir jautājumi, kas spēj mobilizēt Latvijas vēlētāju? Kuri?

– Varētu būt, ka visa šī valdības radītā ārprāta rezultātā cilvēki ir ieslīguši apātijā. Viņi aizgāja vēlēt 13. Saeimu un dabūja sev sliktāko Saeimu un valdību jaunāko laiku vēsturē. Varbūt labāk vienkārši nevēlēt, varbūt ļaunums pats pazudīs? Šis ir ļoti bīstams signāls, kas liecina par nopietnu demokrātijas krīzi valstī, jo divas trešdaļas vēlētāju vienkārši noignorē sev piešķirtās tiesības izvēlēties vietējo varu.

To var labot vienīgi spēcīgas personības un darba rūdījums. Nedomāju, ka cilvēki būs gatavi atkal gaidīt jaunas cerības un laimes lāčus. Vēlēt ir jāiet, jo uz katru mājās palicēju būs viens šādas valdības atbalstītājs, kas aizskries un nobalsos par to, lai saglabātu savu darba vietu ministrijā vai turpinātu šeptēties pa pasūtījumiem.

– Kāds būs nākamās Saeimas sastāvs, vērtējot to no konservatīva politiķa pozīcijām?

– Pēc Latvijā veiktajiem pētījumiem – tikai 1/4 daļa no vēlētājiem tiešām rūpīgi seko līdzi politikai. Šī proporcija ir jālabo, jo mēs nevaram atļauties nezināt, kam mēs uzticam nākamos četrus gadus savas dzīves. Paskatieties, cik daudzi lēmumi tika pieņemti, kas tiešā veidā skar katru no mums.

Ja mēs gribam iestāties par Latviju kā patiešām brīvu un neatkarīgu valsti, ja mēs esam gatavi cīnīties par katru mūsu iedzīvotāju un ja mums ir svarīgi, kādā vērtību sistēmā paliks dzīvot mūsu mazbērni, mums ir jāskatās uz konservatīvajiem politiķiem. Ir un būs tādi, kas “sekos modei” un izliksies par tādiem, bet vēlētāja uzdevums ir rūpīgi sekot līdzi. Jebkurš kompromiss, jebkura laipošana – “mēs taču neesam strausi, mēs saprotam, ka laiki mainās un ģimenes arī” vai arī “mēs iedosim viņiem mazo pirkstiņu, lai viņi nomierinās” – nozīmē to, ka tas nav jūsu politiķis.