Ieva Struka. Saule riet austrumos Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Tieši tā sauc izrādi neatkarīgajā “Dirty Deal teatro”, kas regulāriem teātrī gājējiem ir labi atpazīstama teātra telpa tuvajā Pārdaugavā, Teātra muzeja kreisajā spārnā. Izrādes režisors Mārtiņš Gūtmanis diez vai būs pazīstams pat šiem cilvēkiem, jo jaunajam profesionālim šī ir pirmā izrāde pēc augstskolas diploma saņemšanas. Arī Elīza Dombrovska, kas izrādē spēlē galveno lomu, ir nule diplomēta režisore, Mārtiņa Gūtmaņa kursabiedrene, tāpēc tikpat balta lapa plašākai publikai. Toties ir divi atslēgas vārdi, ko zinās daudz vairāk cilvēku.
Viens no tiem ir komponists Platons Buravickis, kurš, es ceru, beidzot ir pārstājis ikdienā doties uz darbu cementa vai tamlīdzīgā fabrikā, ar ko viņš pirms vairākiem gadiem šokēja, ienākot akadēmiskajā mūzikā un liekot aizdomāties par to, kā izcili talantīgi mākslinieki pelna dienišķo maizi. Tā kā šoruden, kur vien pagriezies, sastopama Platona Buravicka mūzika un arī viņš pats, ceru, ka darba apstākļi ir mainījušies.
Arī šajā izrādē Buravickis piedalās klātienē, spēlēdams ekspresīvu/ekspresionistisku skaņu partitūru, kam daļēji pieder arī dziesmas ar dzejnieka vārdiem. Un te mēs tiekam līdz pašai pazīstamākajai figūrai izrādē – Austrai Skujiņai. Izrāde balstās viņas dzejā, kas dramaturģiski izveidota kā kompozīcija, lai atklātu Austras Skujiņas pašsajūtu un apstākļus, kādos top viņas sāpīgi smeldzīgā, brīžam ironiski nežēlīgā dzeja, kas nu jau vairākām paaudzēm jaunu cilvēku ļauj tajā atspoguļoties.
Kaut arī vārds “kompozīcija” teātra jomā nereti tiek lietots, lai apzīmētu mehānisku teksta un mūzikas pamīšus izkārtojumu, šoreiz tas šķiet vietā, jo izrāde ir eksistenciāls mūzikls – mūzika tajā skan nepārtraukti un dzeja arīdzan. Tā tiek runāta, rečitēta, arī izdziedāta un atkal runāta, bet ar tādu intensitāti, kas skatītāju gandrīz vārda tiešā nozīmē saņem aiz čupra un iemērc sāpīgā vārdu un skaņu jūklī.
Alvim Hermanim pieder citējama frāze “bliezt ar maigumu”, bet te jaunie mākslinieki “bliež ar skumjām” par to, kā viņi jūtas šai laikā. Un ir diezgan aizraujoši ne tikai ļauties šim plūdumam, bet mēģināt uz to paskatīties distancēti un reflektēt. Kas ir tas, kas vieno šodienu un to laiku, kad Austra Skujiņa rakstīja savu dzeju, mīlēja, cieta un iemetās Daugavā. Pagājuši 90 gadi, tātad, varētu teikt, gadsimts.
Toreiz cilvēks sajuta bezspēcību urbānās vides un strauji augošā kapitālisma priekšā. Līdz ko tu devies peļņā uz lielpilsētu, tava bērnības pieredze “iet caur sidraba birzi un ne zariņa nenolauzt” nevienam vairs nebija vajadzīga. Acīmredzot līdzīgi ir šodien – šā laika audzināšana ietver sevī lielu saudzību pret topošo personību, un tad tevi iemet nežēlīgajā dzīvē, kurā rūpnīcas mašīnu vietā straujo dzīves tempu uztur modernās tehnoloģijas, un tiec nu galā...
Izrādei ir profesionāli pārdomāta un nostrādāta forma, kas liecina par labu jaunajam režisoram, bet pats galvenais tajā ir profesionāli nostrādātais, precīzāk būtu teikt – enerģētiski spēcīgais Elīzas Dombrovskas aktierdarbs, kas liek domāt un cerēt, ka uz Latvijas teātra skatuves uznāk personība, kuras radošā pasaule ir pietiekami stipra un savdabīga, lai būtu, ar ko dalīties ilgāk nekā tikai vienā izrādē, pat ja tā ir lieliska.
Lai nu kā – “Saule riet austrumos” pieder pie maniem šī rudens notikumiem Latvijas mākslā, un es varu tikai ieteikt uz to doties.