Ieva Struka. Rīts pēc pirmizrādes Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Ik pa laikam presē uznirst un pazūd tāds žanrs kā ekspresrecenzijas, kuru uzdevums ir atspoguļot vērtētāja pirmos iespaidus naktī pēc kāda mākslas notikuma. Naktis šādos brīžos saraujas čokurā un paskrien vēja ātrumā, kamēr vārdi uz papīra velkas kā gliemeži, it īpaši, ja tos neizsauc tikai plikas emocijas.
Šīs rindas top naktī pēc “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” pirmizrādes Latvijas Nacionālajā teātrī, un šī nav ekspresrecenzija, jo jārunā par darbu, kas tapis teātrī, kurā strādāju, un kura parādīšanos teātra repertuārā esmu daļēji ietekmējusi. Tomēr ir vairāki iemesli, kāpēc es šī dīvainā un mākslas ļaudīm pavisam samocītā 2021. gada izskaņā vēlos uzrakstīt tieši par “Čūskuvārdiem”.
Pirmkārt, to veidojusi igauņu vidējās paaudzes teātra mākslinieku komanda – režisors Ivars Pellu, kurš ikdienā ir Tartu Jaunā teātra vadītājs (teātris, kas proporcionāli igauņu skaitam ir viņu Jaunais Rīgas teātris kultūras galvaspilsētā Tartu), scenogrāfe Kristīne Pellu, kostīmu māksliniece Trīna Pungitsa un virkne vārdos nenosaucamu igauņu mūzikas autoru amplitūdā no akadēmiskās mūzikas līdz postfolklorai, bet viņu veikums apvienots jaudīgā “skaņas celiņā”, kas paņem savā varā no izrādes pirmā mirkļa.
Otrkārt, Andruss Kivirehks. Droši var apgalvot, ka viņš ir rakstnieks, ko Latvijā pazīst vislabāk, pateicoties viņa bērnu grāmatām, no kurām populārākā ir “Lote no Izgudrotāju ciema”, bet “skandalozākā” – stāstu krājums “Kaka un pavasaris”. Bērnu grāmatās Kivirehks rāda teicamu humora izjūtu un sirsnību, bet pieaugušo darbos viņa humora izjūta iegūst ļoti savdabīgu niansi – tā apspēlē visdažādākos mītus un stereotipus un griež tos kā kaleidoskopu, lai lasītājs aplūkotu tos no vairākiem skatpunktiem, izdarot pats savus secinājumus par lietu sarežģīto dabu. Viņa darbi brīvi šķērso robežu starp realitāti un fantāziju, grotesku un ironiju. Dzīvnieki viņa darbos nereti runā, bet cilvēki zaudē spēju un vēlmi sarunāties. Mēdz teikt, ka britu humors ir melns. Kivirehka darbi ir igauņu melnā humora piesātināti.
Treškārt, uz skatuves Kivirehka stāsts iegūst papildu vēstījumu. Ne reizi neizskan vārds “igaunis”, kaut arī personvārdi saglabājuši kaimiņu nacionalitāti – te ir Tambets, Ilgass, Hīe, Salme un citi –, un šī iemesla dēļ ne reizi neizskan arī vārds “latvietis”, tomēr tu kā skatītājs nepārprotami nolasi, ka tieši šis stāsts mūs vieno kā pašus tuvākos kaimiņus.Lai kur pasaulē tu dotos, visur sastopies ar izbrīnu, ka tautai, kuras valodā runā mazliet vairāk nekā miljons iedzīvotāju, ir pašai sava valsts. Nav nekādu ārēju “priekšnoteikumu”, lai tas šķistu reāli pasaules metropoļu iedzīvotājiem, kur katrā no tām – Parīzē, Ņujorkā, Tokijā, jebkurā – ietilpst pa vairākām Igaunijām vai Latvijām.
Un tomēr mēs joprojām esam. Un mums katru dienu ir jāizvēlas, vai mums tas ir vai nav vajadzīgs. Savukārt, ja reiz mēs izvēlamies būt latvieši un igauņi, katru dienu ir jādomā, kā to darīt atbilstoši laika garam – kā nekļūt par muzeja eksponātiem vai nacionālā rezervāta iemītniekiem.
Par to ir Ivara Pellu jaunā izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Mazliet smeldzīga, daudzviet asprātīga līdz asarām, vienkārša kā pasaka un gudra – kā pasaka. Kad esi bērns, pasaku klausies kā reālistisku stāstu, jo viss šķiet iespējams. Kad esi pieaudzis, pasakā ieraugi vairāku līmeņu vēstījumu un reizumis vari tikai brīnīties, kā mūsu senči ko tādu varējuši izgudrot.