Ieva Struka. Magnēts, vārdā "Tumšie brieži" Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Kad ierados Daugavpils viesnīcā, laipnais saimnieks teica: koncerts notiks arēnā, brauciet vispirms pa kreisi un tad pa labi. Nu, tas tā, līdzībās runājot. Nācās atzīties, ka neesmu atbraukusi uz “Muzikālās bankas” noslēguma pasākumu, bet Daugavpils teātra izrādi “Tumšie brieži” Dmitrija Petrenko režijā.
Izrāde tiek spēlēta teātra Eksperimentālajā zālē, kur var nokļūt pa dienesta kāpnēm, kas izremontētajā teātrī saglabātas par piemiņu no aizgājušā laika. Zālē nav daudz vietu, līdz ar to vismaz pusi apmeklētāju sagadīšanās pēc izdevās identificēt: Liepāja, Dobele, Valmiera, Sigulda, Rīga... Kas mūs visus dzina puteņa naktī doties uz Daugavpili skatīties izrādi?
Ierasta lieta būtu teikt – konkrētā režisora radošais darbs. Mazāk ierasti – kāda konkrēta aktiera tēlojums. Pavisam neierasti – konkrētā luga. Un tomēr, lai atvaino režisors un aktieri, šoreiz ne tikai mani, bet arī lielu daļu citu skatītāju dzina vēlme vēlreiz redzēt Ingas Ābeles “Tumšos briežus”. Pārliecināties, kā tas strādā šodien, 20 gadus pēc lugas tapšanas.
Kad gadsimtu mijā luga parādījās, tā piedzīvoja ne tikai gluži atšķirīgas Viestura Kairiša un Māras Ķimeles versijas Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras teātrī, bet arī iestudējumus Igaunijā un Vācijā. Nezinot, ka tā notiks, Inga Ābele, kas tolaik arī prozā vēl bija tikai jaunā rakstniece, radīja lugu – sava laika kultūras ikonu. Populārajā kultūrā tā ir ierasta lieta, tomēr arī akadēmiskā māksla pazīst parādības, kas pievelk publiku ar magnētisku un reizēm neizskaidrojamu spēku. Un laiks ir tas, kas parāda – ir vai nav bijusi darbam zelta prove. Šajā gadījumā – ir.
Dmitrijs Petrenko izrādi iestudējis divos sastāvos, dodot iespēju pusaudzes Rias lomā uzmirdzēt divām jaunajām aktrisēm – Zandai Mankopai un Agnesei Laicānei. Zandai aiz muguras ir jau vairākas lielas lomas, bet Agnesei Laicānei tā ir veiksmīga debija Daugavpils teātrī pēc studiju beigšanas. Tomēr Petrenko interpretācijā stāsts nav tikai par pusaudža nespēju saprasties ar cilvēkiem un noslēgšanos savā pasaulē, kurā par uzticības personām kļūst tēva audzētie brieži.
Daugavpils stāsts ir par pusmūža vīriešiem. Iespējams, tikai Latgalē, tomēr man liekas – visā Latvijā. Tas ir stāsts par to, cik dažādi var uztvert dzīvi un cik dažādi var būt sapņi. Par to, ka pieaugšanu piedzīvo ne tikai bērni. Arī pieaugušajiem ir jākļūst pieaugušiem, citādi dzīve ņem virsroku un tev pašam vairs nav nekādas teikšanas.
Pazīstot režisoru personiski, es viņu nesaredzu nevienā no trim tipāžiem – nedz dzīves baudītājā Leonā, ko azartiski spēlē Ritvars Gailums, nedz ikdienas rūpju nomāktajā un labsirdīgajā Māra Korsieša Alfā, kurš beigu beigās mēģina lēmumus pieņemt pats, nevis klausīt kādam citam, nedz arī neveiksmju vajātajā trauslajā Augustā, kurš ierodas “Rasa Panemunē” pie kursabiedra Alfa, bet iepazīstas ar Riu, kas teorētiski varēja būt arī viņa meita (emocionāli gudrs Egila Viļumova tēlojums).
Un tomēr Dmitrijam Petrenko ir izdevies izstāstīt “Tumšo briežu” stāstu pa jaunam un pa savam. Tāpēc jāpiemin arī Jūlijas Ļahas Nadīne un Marģera Eglinska Opis, kā arī divi puikas, kuru lugā nav, bet kuri – kā pēc izrādes noskatīšanās teica Inga Ābele – skraida pa māju tāpēc, ka Alfa sapnis tāds būtu – ir Ria, un tad ir arī puikas. Jo mājai dvēsele ir tikai tad, ja tajā skan bērnu smiekli. Bet Ria saka: te nekad nemaz nav prieka. Un prieka tik tiešām mums ir par maz.